Parasti šādus tekstus sāku ar vārdiem, ka es jau nekāds lielais sportists neesmu, bet tā nu sanāca, ka kaut kādā pasākumā piedalījos. Šī noteikti būs viena no tām reizēm, kad kaut ko līdzīgu atkal rakstīt: neesmu es no aktīvajiem piedzīvojumu sacensību dalībniekiem, visskaidrākā disciplīna pēdējos gados man ir "tupa skriešana", bet reizēm gribās jau arī kaut ko citu.

Pēc eksperimenta, sadarbojoties ar Filu Spektoru, "Recents Songs" ir Koena atgriešanās pie saknēm - pie tādām dziesmām, kuru dēļ viņš sākotnēji spēja savaldzināt savas klausītājas (un klausītājus) - gaumīgi un neuzmācīgi aranžētām dziesmām par mīlestību un reliģiju. Atkal jau teksti kļuvuši sarežģītāki, mazāk vulgāri, plašāk un dziļāk interpretējami. Vienlaikus šis ir arī pēdējais ieraksts pirms Koenu savaldzināja astoņdesmitie gadi un elektroniskie instrumenti, proti, tās ir atvadas no kādas ļoti skaistas muzikālas ēras. Nē, varbūt nav gluži tā, ka Koens te būtu atgriezies pie "Songs of Leonard Cohen" ēras minimālisma - kā nekā ierakstā piedalās liels daudzums mūziķu, kas patiešām pārliecina par to, ka tas ir mūzikas albums, nevis dzejas deklamācija ģitāras pavadījumā, taču uzsvars te ir uz skanējuma gaumīgumu un adekvātumu - atšķirībā no Spektora, kuram galvenais bija lielāka pompa un troksnis, šī ieraksta producents Henrijs Levijs, kura sadarbības partneru vidū atrodami Džonija Mičela un Nīls Jangs stilistiski ir daudz labāk saderīgs ar Koenu, līdz ar to gadījumā, ja viņaprāt kādā mirklī ir nepieciešams čigānu vijolnieks, bet citā - meksikāņu mariači grupas iesaistīšanās, tad tam tiešām ir objektīvi iemesli.

Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).

Daudz braukt ar laivām šogad nav sanācis - līdz šim kontā bija tik vien kā puse dienas lagūnā Jaunzēlandē un otra puse dienas Durbē ar kolēģiem. Līdz ar to itin dabiski, ka saņēmuši no Aivara un Lailas piedāvājumu izbraukt kādu loku pa Hapaka grāvi, bez ilgas domāšanas piekritām. Ar maršrutā iekļautajām vietām drusku tā kā esmu pazīstams, kā nekā pirms dažiem gadiem izbraucu teju visu laivojamo hapaknieka posmu, bet ne vienmēr jau vajag kaut ko jaunu un nepārbaudītu.

Esam tikuši pie sava Islandes zivju spēļu komplekta. Nevaru pagaidām apgalvot, ka mēs būtu šīs spēles pilnībā atkoduši un noskaidrojuši tām uzvarošo stratēģiju, taču zināmu ieskatu spēļu principos varu sniegt un, iespējams, arī tevi, dārgo lasītāj, pievērst to spēlēšanai.

Fransuā Ozons ir viens no tiem mūsdienu režisoriem, kam ir izteikts savs stils un rokraksts, raksturīga individualitāte, pēc kuras viņu filmas var atpazīt, bet vienlaikus līdz apzīmējumam "dižgars" viņiem kaut kā pietrūkst. Lielā mērā viņa filmās estētika dominē pār domu. Varbūt ne gluži tik dramatiskā mērā, kā tas ir Tima Bērtona gadījumā, kuram viens no galvenajiem vadmotīviem droši vien ir "taisīt tā, lai nav kā dzīvē", bet arī Ozons gluži ar pārmērīgu reālisma mīlestību nesirgst.

Divdesmitā gadsimta klasiķa Viljama Folknera daiļrade man nav gluži sveša - pirms vairākiem gadiem izlasīju čupiņu viņa grāmatu, no kurām manī sajūsmu gan izraisīja tikai viens no relatīvi mazāk zināmajiem darbiem - "The Mansion", kamēr viņa oficiāli spožākie darbi pa daļai pārāk komplicētās rakstības manieres, pa daļai - man ne gluži aktuālās tematikas dēļ mani atstāja aukstu un neuzrunātu. Taču tagad, kad ķēros pie "Knight's Gambit", par to nemaz īsti neiedomājos.

Tas bija pirms gandrīz desmit gadiem, kad pie Normja skatījos filmu The Zodiac, sākotnēji domājot, ka tā ir jaunā Deivida Finčera lente ar Džeku Gilenhālu un Robertu Dauniju jaunāko un tikai pamazām saprotot, ka esam piečakarēti un skatāmies kaut kādu apšaubāmu kreisās studijas lenti un nevis "Seven" un "Fight Club" režisora jaunāko darbu. Filma toreiz izrādījās diezgan švaka, kas gan galīgi nebija pārsteidzoši, un tā nu sanāca, ka "īsto" filmu par Zodiaka slepkavu es noskatījos tikai tagad.

Sākot skatīties leģendāri skandalozo "Nakts portjē", ātri vien mani pārņēma sajūta, ka esmu šo filmu redzējis. Tiesa, ļoti sen, līdz ar to vairāk par atsevišķām ainām atmiņā neuzaisa. Turpinot to skatīties, nācu pie nepārbaudāma secinājuma, ka savulaik esmu noskatījies filmas sākumu, bet ne vairāk. Tas principā izskatās itin ticami, jo "Nakts portjē" nekādā ziņā nav saucama par vieglu skatāmvielu. Ikviena filma, kas pamanās apvienot nacismu, fetišismu un sadomazohismu, un vienlaikus sevi identificē ar mākslu, nevis pornogrāfiju, nevar būt pati vieglākā skatāmviela pasaulē.

Vispār jau es "Talantīgo misteru Ripliju" noteikti biju kaut kad skatījies, bet tas bija tik sen, ka varbūt pat vairs nav īsti taisnība. Tiesa, filma ir gana atmiņā paliekoša, lai arī vairāk nekā desmit gadus vēlāk pamata lietas no tās joprojām atcerētos. Plus kaut kad izlasīju arī grāmatu, pēc kuras filma tapusi (faktiski gan grāmatas ir veselas četras, bet pilna tetraloģijas ekranizācija laikam gan neeksistē, un patiesībā nav jau arī tā, ka mani tas diži interesētu).