Kazhes pierakstu burtnīca

Man patīk laba zinātniskā fantastika, tā vismaz es uzskatu. Ar vārdu "laba" es saprotu to, ka fantastikā mani nemaz nesatrauc tas, kā darbojas kaut kādas tehnoloģijas (no kategorijas - vai tas ir iespējams) un vēl jo vairāk mani neinteresē kvalitatīvi un dārgi specefekti. Ne velti manās acīs The Man from Earth ir viena no izcilākajām zinātniskās fantastikas filmām, lai arī gandrīz visa tās darbība risinās vienā istabā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka "Gattaca" arī galīgi nav viena no tām filmām, kurās citplanētieši ar spicām ausīm runā par Spēku, un arī pakaļdzīšanās ainu ar kosmosa kuģiem te ir apaļa nulle, tā vietā filma pievēršas tehnoloģiski daudz sarežģītākiem jautājumiem.

Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē es paviesojos "Četros baltos kreklos". Nezinu, vai to uzskatīt par sasniegumu vai negodu, visticamākais - vienalga, bet faktu konstatēt ir nepieciešams. Kaut vai tāpēc, ka diez vai Rīgā ir vēl kāda cita vieta, kur publiski apskatāma adīta veste, kurai blakus atrodams Normunda Rutuļa autogrāfs. Tiesa, sestdienas vakarā mēs ČBK nonācām ne Rutuļa vestes dēļ un pat ne tālab, lai noskaidrotu, kāda fasona gumijnieki šosezon ir modē un sarunātu Edijam randiņu ar kādu efektīgu dāmu bez priekšzoba, bet gan lai baudītu virtuves kabarē "Gapoljeri" piecu gadu jubilejas koncertu.

Divas reizes Umberto Eko ir paziņojis, ka viņš izbeidz savu darbību daiļliteratūras lauciņā. Divas reizes viņš pēc šādiem paziņojumiem tomēr ir nācis klajā ar kādu jaunu romānu. Diemžēl jāatzīst, ka katrā nākamā atgriešanās viņa gadījumā ir mazāk spoža, un tas Eko, kas atgriezās ar "Pilotnumuru" galīgi vairs nav tāds autors, kura jauns darbs ir Notikums ar lielo burtu. Ja šī grāmata būtu paša Eko pilotnumurs literatūrā, neesmu drošs, ka viņam būtu sevišķas cerības turpinājumu.

Vilcieniņu meistarībā pēc ilgāka pārtraukuma beidzot iestājusies situācija, kad visi dalībnieki ir izspēlējuši vienādu spēļu skaitas - aizvadītas pilnas deviņas kārtas jeb trš ceturtdaļas turnīra, un ir iespējams apskatīties uz situāciju kopvērtējumā un izteikt skaitļos balstītus novērojumus.

Vudija Alena filmu plejādē "Sweet and Lowdown" visradnieciskākā laikam ir 1983.gada "Zelig" - arī šī ir pseidodokumentāla filma par kādu it kā ievērojamu cilvēku, kas dzīvojis pirms Otrā Pasaules kara. Arī šajā filmā par šo cilvēku izsakās dažādi nozares eksperti (šajā reizē arī pats Alens ir viens no ekspertiem), lai gan patiesībā tās varonis ir izdomāts no nulles. Šoreiz gan atšķirība ir tajā, ka filma, ja neskaita ekspertu komentārus, nemaz pēc dokumentālā kino neizskatās, bet ir uzņemta kā normāls retro gabals par trīsdesmito gadu Ameriku.

Par vācu dramaturgu Moricu Rinki, kuram "Vīrs, kas izkrita cauri gadsimtam" ir debijas darbs garprozā, nebiju dzirdējis ne nieka pirms šīs grāmatas izlasīšanas. Līdz ar to lasīt to varēju bez jebkādām priekšnojautām un cerībām. Ja nu vienīgi grāmatas nosaukums mani bija uzrunājis (mazliet atgādina filmu par simtgadīgo vīru, kas izkāpa pa logu), tāpēc jau patiesībā arī to lasīju.

Mana skolas gadu mīļākā grupa Queen pēdējos gados itin aktīvi darbojusies arhīva koncertierakstu izdošanā. Līdz ar "Live at the Rainbow '74" beidzot klajā nācis arī kaut kas no tiem laikiem, kad Merkūrijs, Mejs, Dīkons un Teilors vēl nebija kļuvuši par planētas mēroga superzvaigznēm un ne vienmēr uzstājās milzīgos stadionos (pieņemot, ka par globālu fenomenu šie kļuva vai nu ar "Bohemian Rhapsody" vai arī "We Will Rock You" / "We Are The Champions").

"Dusmu augļi" sava sociālā statusa pēc skaitās teju vai visu laiku nozīmīgākais amerikāņu literatūras darbs, sava laikmeta (Lielās Depresijas) spilgtākā liecība, kas caur vienas atsevišķi ņemtas ģimenes stāstu atklāj ēras traģiskumu visā tās bezcerībā. Ar tādu absolūto klasiku gan, protams, lieta bieži nav vienkārša - nozīmīgums gan pārāk augstu novieto gaidāmības (vai kā būtu pareizi raksturot "expectations") latiņu un arī vispār, to uzņemot organismā, ir grūti abstrahēties no konkrētā mākslas darba deklarētās vērtības. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Steinbeka slavenākais romāns man ilgu laiku nebija nonācis lasāmās literatūras plauktiņā, bet beigās to tur novietoja paša vilktā loze Grāmatu klubiņa ietvaros.

Ārste no prestižās Berlīnes Charite slimnīcas tiek nosūtīta uz provinciālu hospitāli kaut kur pie Baltijas jūras. Tā kā darbība rit Austrumvācijās, skaidrs, ka viņa ir par kaut ko nogrēkojusies - kā izrādās, viņas šaušalīgais nodarījums ir vēlme pamest draudzīgo Vācijas Demokrātisko Republiku un doties uz Rietumiem. Šādas domas kārtīgam sociālismā audzinātam cilvēkam nav pieļaujamas. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka katram viņas solim seko VDR slepenpolicija Stasti.

Domājams, ka dokumentālā kino veterāna Dāvja Sīmaņa debija mākslas kino nekļūs par sevišķu kases grāvēju un pirmo Latvijā tapušo mākslas filmu, kas atpelnītu savu budžetu. Varu arī iztēloties, ka gan jau biznesa lietās gudri ļaudis arī par šo filmu, līdzīgi kā par Lailas Pakalniņas "Ausmu" (kuru mums vēl nav sanācis noskatīties) varēs vīpsnāt, dēvēt to par valsts naudas izsaimniekošanu un atsaukties, ka dokumentālā filma par "Prāta vētru" ienesa daudz vairāk naudas. Bet šādas runas "Pelnu sanatoriju" nedara ne labāku, ne sliktāku.