Kazhes pierakstu burtnīca

Parasti ceļojumu aprakstus sāku ar apgalvojumu, ka konkrētais galamērķis vai nu jau ilgāku laiku ir bijis manā interešu lokā, vai arī tas ticis izvēlēts teju vai nejauši. Šoreiz šaubu nav - darīšana ir ar pirmo variantu, jo sapņot par Jaunzēlandi taču ir tik dabiski!

Lidojot ar Air China, filmu piedāvājums ir diezgan ierobežots. Gan tādā ziņā, ka filmu nav sevišķi daudz, gan ar to, ka liela to daļa ir mistiski ķīniešu ražojumi, par kuru kvalitāti nav vispār nekādas skaidrības. Visubeidzot, valodas problēma: ķīniešu filmas ir vispār bez subtitriem, bet angliskās - tikai ar ķīniešu. Normālos apstākļos filmas angļu vai vācu valodā varu mierīgi skatīties tāpat, bet lidmašīnās dzirdamība un skaņas kvalitāte parasti nav SCAPE kvalitātē. Līdz ar to sakarīgākais variants ir citvalstu filmas - tām parasto subtitri or arī angliski. Zināms, ka esmu liels Eiropas kino mīlis, tad nu izlēmu skatīties Itālijas kino veikumu "Sarežģītā laime" (The Complexity of Happiness), neko iepriekš par šo filmu nezinot.

Tu varētu man jautāt: kādā sakarā tu, biedri Raimond, skaties filmu par to, kā apprecēt miljonāru? Un tev ir visas tiesības tā darīt: es patiešām īsti neesmu potenciāls miljonāra apprecētājs. Taču lidmašīnās mēdzu skatīties arī tādas filmas, no kurām daudz jēgas man nav. Vēl jo vairāk, ja šajā filmā vienā no galvenajām lomām ir Merilina Monro.

Grāmatu un filmu varoņiem ir kāds izcils pluss pār reāliem cilvēkiem: viņi nenoveco. Protams, lasot vienu un to pašu grāmatu dažādos savas dzīves posmos, tu tās varoņus redzēsi citādāk, un tomēr viņi paliks nemainīgi jauni vai veci, kādus nu viņus autors ir radījis. Šī filma tikām mēģina tev kādu varoni attēlot galīgi ne tādā veidā, kā tu viņu esi pieradis redzēt. Slavenais izcilais detektīvs Šerloks Holmss te ir vīrs stipri gados, kuram ne tikai ir čupā teju visi iekšējie orgāni, bet arī prāts vaira nav tāds kā senās dienās. Līdz ar to galīgi nav brīnumaini, ka Holmsa "pēdējā lieta" šai filmā ir tikai mēģinājums pamodināt atmiņas par šo pašu "pēdējo lietu", saprast, ko tieši tajā izcilais detektīvs bija nolaidis greizi.

Teju visa sezona aizritēja nemitīgā cīņā starp diviem dalībniekiem, kas pārmaiņus ieņēma pirmo vietu kopvērtējumā. Pēc neveiksmīgās iepriekšējās sezonas pilnībā bija atguvies pirmā turnīra uzvarētājs Gustavs, taču ļoti nopietnu konkurenci šogad viņam spēja izrādīt Mārtiņš, kurš kļuva par vienīgo turnīra dalībnieku līdzās Gustavam, kas šajā sezonā pielaikoja dzelteno līdera kreklu. Kā allaž līmenī bija arī Baiba, kura pirms pēdējās kārtas no pirmajā vietā esošā Gustava atpalika mazāk nekā 25 punktus - pilnīgi atvinnējama starpība, jo īpaši, ja ņem vērā, ka Gustavam pēdējā kārtā stājās tādi nopietni pretinieki kā vicelīderis Mārtiņš un Irbe. Principiālais jautājums, kas nodarbināja ieinteresētās puses: vai pēdējā kārtā notiks karteļa veidošana Gustava apturēšanai? Irbe bija skaidri motivēta atbalstīt Baibu. Tāpat šajā spēlē piedalījās Māra, kurai radniecības saites ar Mārtiņu varētu arī veicināt Gustava ierobežošanu. Visubeidzot Jānis - kuram palīdzēs un kaitēs viņš? Zināms, ka Latvijas futbola Virslīgā pēdējo kārtu spēlēs trešās puses mēdz motivēt kādu pastarīti uz īpaši centīgu spēlēšanu, lai tas atņemtu punktus pretendentam uz titulu. Vai kas tāds iespējams arī Vilcieniņu meistarībā? Vai tomēr VM būtu pārāka par šādām kuluāru spēlēm?

Dienā, kad tiku uzlaikojis Marinas jaku un secinājām, ka man tā itin labi der, būtu beidzot pienācis laiks uzrakstīt savus iespaidus par "The Danish Girl", ko skatījāmies nu jau pirms laba laiciņa. Kāpēc pieminu jakas uzvilkšanu? Ui, varbūt nemaz nevajadzētu šo tēmu turpināt - var kļūt bīstami. Lai gan visticamākais, ka nē.

Mākslīgais intelekts un tā robežas ir jautājums, kas ilgstoši ir nodarbinājis ne vien rakstniekus un kino ļaudis, bet arī domātājus, filozofus, matemātiķus un datorzinātniekus, kā arī dažādus citus plānā galdiņa urbējus, no kuriem sabiedrībai nav tāda labuma kā no kārtīga darba rūķa ar sūdainām rokām. Nevaru apgalvot, ka britu zinātniskās fantastikas filma "Ex Machina" šajā jautājumā atklātu kādus jaunus apvāršņus, bet tas jau laikam arī nav īsti kino uzdevums.

Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.

Pirms "Antigones" biju manāmi vairāk satraucies, nekā tas man pēdējā laikā teātra apmeklējumos raksturīgi. Tā kā iepriekšējā vizīte Nacionālajā uz kā gada izrādi apbalvotu Elmāra Seņkova izrādi ("Ezeriņš") bija beigusies ar diezgan izteiktu vilšanos (pa vidu gan vēl bija "Bille", kas man patika, bet tur jau nebija ne Seņkova, ne Spēlmaņu nakts galvenās balvas). Vai šoreiz būs citādāk?

Šī man sanāca pirmā skatītā Aleksandra Sokurova filma, un tagad varētu gadīties, ka būs grūti saņemties skatīties pārējās. Par to - mazliet pat žēl, jo aprakstu ziņā interesē gan "Fausts", gan "Молох", gan "Телец". Bet "Krievu šķirsts" izrādījās par sarežģītu, lai man būtu pārliecība, ka spēšu sagremot citas viņa filmas (lai arī tām, cik var saprast, ir vairāk sižeta šī vārda tradicionālajā nozīmē).