Kriptiskais nosaukums "FFS", kas pirmajā brīdī neko neizsaka, patiesībā slēpj kaut ko ļoti pat zināmu - "Sparks" un "Franz Ferdinand" apvienošanos zem vienota zīmola. Ja pirmajā brīdī tas varētu kādam likt saraukt uzacis: "Kādā sakarā skotu indīrokeri FF, kas joprojām Eiropā ir itin aktuāla grupa, apvienojušies ar kaut kādiem amerikāņu pensionāriem, kuriem pēdējais hits bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem?" Taču patiesībā viss ir itin loģiski. Pirmkārt, "Sparks" nav īsti viens no tiem kolektīviem, kuru kvalitāte mērāma līdzās popularitātes līknei - brāļi Maili allaž lielākoties ir gājuši mazliet savrupu ceļu, un viņu pēdējie ieraksti vismaz kritiķu acīs atzīti par itin labiem. Un neviens cits kā es pats pirms pāris gadiem, klausoties uz to brīdi svaigo Franz Ferdinand ceturto albumu, secināju, ka tas pamatīgi atsauc astoņdesmito gadu Sparks daiļradi. Līdz ar to - viss itin loģiski. Jautājums tikai - kas sanācis, grupām apvienojot spēkus?

Esam apgādājušies ar grāmatu "500 visu laiku filmu filmas", un pamazām sākam skatīties kinolentes, kas šajā izdevumā iekļautas. Pirmā izvēle (izlozes kārtībā) tika Žana Renuāra "Lielajai ilūzijai".

Redakcijas paziņojums

Patrikam Modiano kā rakstniekam ir viens izcils pluss - viņa darbus franciski varu lasīt itin normālā tempā, katru piekto vārdu nemeklējot vārdnīcā un normāli varot izsekot grāmatā notiekošajam. Komplektā gan nāk arī mīnuss, ka grāmatas ir diezgan vienveidīgas un seko vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to šobrīd esmu neziņā - vai kā nākamo darbu franču mēlē atkal lasīšu kaut ko no Modiano daiļrades, vai tomēr pamēģināt kaut ko mazliet izaicinošāku.

Dīvainā kārtā es ne reizes nebiju apmeklējis kādu koncertu Vinilbārā. Ne mazāk dīvainā kārtā ne reizes nebiju bijis uz grupas "Exit" koncertu. Līdz ar to droši vien ir tikai loģiski, ka šīs abas "ne reizes" izdevās kliedēt viena pasākuma ietvaros.

Par "Ručs un Norie" bija dzirdēts daudz - kaut kad kino redzējām treileri, vēlāk lasīju, ka tā tikusi pie "Lielā Kristapa", pēdējās dienās daudzi pauda sajūsmu soctīklos. Tad nu arī mēs ņēmām un noskatījāmies. Njā.

Ceļojošais festivāls "Vadātājs" mani ir vilinājis jau sen - kopš pirmo reizi par tādu izdzirdēju. Bet ar nokļūšanu tajā allaž bija grūtības - vai nu norises vieta pārāk tālu no Rīgas, vai konkrētajā nedēļas nogalē pārāk ambiciozi plāni. Vistuvāk festivālam bijām Limbažos, uz kurieni pat bijām aizbraukuši, taču vispirms visu dienu nobraukājām ar velosipēdiem un pēc tās bijām tik noguruši, ka nekādu festivālu vairs neprasījās (plus nākamajā rītā bija gaidāms, ja nekļūdos, Tautas rogainings, pirms kura bija vēlme un vajadzība labi izgulēties). Šonedēļ beidzot kārtis sakrita gana labi - sestdienas "Ketonu kauss" izcili agru celšanos neprasīja, Saldus nav tik dramatiski tālu (un vēl atrodas pareizajā Daugavas krastā, lai nebūtu jākuļas cauri centram), un tad nu piecu cilvēku sastāvā (Kaže, Kaže, Raitis, Anita un Ilze) devāmies uz pilsētu, kurai veltīti saldie sapņi.

Ketonu kausa pusjubilejas piektajā reizē "Brīvo radikāļu" komanda (kura gan tajā bija startējusi tikai vienreiz un no tās reizes šoreiz klāt biju tikai es) apvienojās ar kādu īpaši leģendāru vienību - "Topogrāfisko idiotu klubiņu" (Raita personā), un kopā mēs bijām gatavi gāzt kalnus.

Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.