Kazhes pierakstu burtnīca

"Un ja nu Dievs būtu viens no mums" - tā vēl deviņdesmitajos gados dziedāja Džoana Osborna. Par to arī ir šī beļģu filma, lai arī tā filmā netiek atskaņota. Tāpat tajā savu ticības mantru "God" neizdzied Džons Lenons, un arī cits bītls Džordžs Harisons nevēršas pie "My Sweet Lord". Un arī "Visjaunākās derības" Dievs nav gluži tāds, kā Viņu pierasts attēlot mākslā.

Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.

"Jo augstāk palec, jo skaistāks balets" - tā es atminos esam dzirdējis bērnībā, lai arī neesmu drošs, kurš dižgaris ir šo viedo vārdu autors. Tikmēr objektīvā realitāte ir tāda, ka "Romeo un Džuljeta" man kļuva par pirmo dzīves laikā noskatīto baletu. Pat "Gulbju ezeru" televīzijā neesmu skatījies, jo padomju vadoņu miršanas sezonā biju pārāk mazs, tikām Putins vēl ir dzīvs. Bet nu - balets tā kā būtu apmeklēts.

"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.

Zināmā mērā ikviens, kas ir dzīvojis daudzdzīvokļu mājā, var saprast Polanska filmu "Īrnieks" - dzīve ar kaimiņiem nekad nav pavisam nevainīga joka padarīšana. No otras puses - normālos apstākļos tādā situācijā kā filmas galvenais varonis tu droši vien tomēr nenonāksi, lai cik kaitinoši arī nebūtu atsevišķi tavi kaimiņi.

Sarkangalvīte un vilks. Kur aitas, tur cirpēji. Dejas ar vilkiem. Liela brēka, maza vilna. Cilvēks cilvēkam vilks. Jēra dvēsele. Kam no Vilka kundzes bail? Aitas medīšanas piedzīvojumi. Vilks spalvu met, bet ne tikumu. Aitiņa Šons. Trīs sivēntiņi un vilks. Portreti. Vilki un avis.

Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.

Pagājušogad mums sanāca itin daudz vizīšu teātrī. Tas pat varbūt būtu mazliet par maigu teikts. Sākotnējais plāns bija paviesoties 10 dažādos teātros, bet tikai dabiski, ka šur tur bijām uz vairāk nekā vienu izrādi, un beigās arī pašu dažādo teātru sanāca vairāk. Tad nu gada nogalē neatkarīgi viens no otra Marina un es sastādījām savu 2015.gada 23 skatīto izrāžu reitingu.

Sevišķi nesekojot vietējās literatūras aktualitātēm, biju palaidis garām faktu, ka pērn izčibēja apgāds "Atēna". Un tāpat nepamanīju tā atgriešanos, tagad gan vairs tikai "grāmatu zīmola" statusā. Ar "Melu sindikātu" savu debiju literatūrā piedzīvo Ikars Piebalgs, kurš ikdienas dzīvē gan saucoties Ikars Kubliņš un ir žurnālists un fotogrāfs, kas specializējas uz Rīgas arhitektūru. Pēdējais biogrāfiskais fakts ir īpaši būtisks.

Savulaik Daniils Harmss rakstīja: "Ļevs Tolstojs un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, lai viņam vieglas smiltis, saderēja, kurš uzrakstīs labāku romānu. Par tiesnesi pieaicināja Turgeņevu. Tolstojs atskrējā mājās, ieslēdzās kabinetā un nekavējoties sāka rakstīt romānu - par bērniem, protams (viņš viņus ļoti mīlēja). Dostojevskis sēž mājās un domā: "Turgeņevs ir bailīgs cilvēks. Viņš tagad sēž un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks, ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt." Kālab tad man censties? Tāpat nauda būs mana." (To jau Dostojevskis domā). Saderējuši viņi bija uz simts rubļiem. Bet Turgeņevs sēž tajā laikā mājās un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks. Ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt. No otras puses, Tolstojs ir grāfs. Arī labāk nepīties. Pie velna viņus." Un tai pat naktī aizbrauca uz Bādenbādeni."