Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot tas ir noticis! Vilcieniņu meistarībā ir izspēlētās visas 11 gludās kārtas, un atlicis vien deserts - pēdējā kārta un noslēguma ballīte. Uh, kas tā ir bijusi par sezonu! "Restorānvagonam" vien šīs sezonas laikā divas reizes mainījies galvenais redaktors, korespondenti ir mainījušies biežāk kā laika apstākļi Zosēnos, pāris reizes tikai brīnums palīdzējis izbēgt no bankrota, konkurenti pārpirka mūsu interneta adresi restoranvagons.lv un mums nācās pārcelties uz restoranvagonsrestoranvagons.lv, bet te nu mēs esam - sezonā ir gandrīz galā, un varam atskatīties uz tās norisēm.

Manā 2015.gada izaicinājumu sarakstā ir atrodama rindiņa "noskriet pusmaratonu (sacensībās)". Pērn man Rīgas maratonā sanāca savas spējas pārvērtēt, piesakoties pilnajai maratona distancei un pie 23 veiktiem kilometriem izkarot balto karogu. Šogad Rīgas maratons man ietu secen jebkurā gadījumā, jo tā laikā plānoju malkot vīnu Francijā pie Vidusjūras, un par pilno maratonu arī vairs nedomāju, jo tā veikšanai nepieciešams trenēties daudz vairāk, nekā man ir vēlēšanās, laika un vajadzības. Bet pusīti noskriet gan vajadzēja, un kur gan labāk tas izdarāms kā Rēzeknē?

Sen nebija būts kino - kopš mājās uzradies projektors vajadzība pēc lielā ekrāna sarukusi. No otras puses, arī filmu skatīšanās drusku ierobežota, jo laiks, laiks, laiks. Taču šīs Lieldienu brīvdienas izceļas ar diezgan nožēlojamiem laikapstākļiem, līdz ar to filmām ir dota iespēja. Un man jau pirms kāda laika bija ienākušās divas biļetes uz Rīgas lielāko kino kompleksu pēc kādām darbā uzvarētām derībām. Atlasījām piedāvāto, un izvēlējāmies filmu par Alanu Tjūringu.

Sevišķi ar "Interstellar" skatīšanos nesteidzāmies - ne tāpēc, ka būtu kādi aizspriedumi, bet tāpēc ka pēdējos mēnešos vispār ar filmām tā ir, kā ir - šķiet, ka vidēji pat viena nedēļā nesanāk. Vakar beidzot bija tāds vakars, kad varēja kaut ko noskatīties, un kālab gan ne vienu no pēdējā gada skaļākajām un veiksmīgākajām filmām?

Diezgan klusi klajā nācis simpātiskā norvēģu multiinstrumentālo meiteņu kvarteta "Katzenjammer" trešais studijas ripulis, kura nosaukums liecina par tā nākšanu no Roka zemes. Jautājums, vai tajā atrodamās dziesmas spēs apburt tikpat labi kā divi iepriekšējie ansambļa veikumi?

Apstākļi, kuros šo izrādi man bija tā iespēja skatīties, bija gaužām ekskluzīvi - īpaši izmeklēta publika, īpaši atlasīts datums, jau pats Zirgu pasta apmeklējums par sevi bija diezgan īpašs piedzīvojums. Kad vēl tā ir gadījies, ka tu skatītāju vidū teātrī atpazīsti aptuveni pusi cilvēku? Ja nu vienīgi skolas ekskursijās vai darba korporatīvajos pasākumos kas tāds iedomājams, bet šī situācija kopumā bija īpašāka. Arī tālab, ka izrādi skatījāmies Starptautiskajā teātra dienā.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka var izlasīt, ka tās darbība nenorisinās Amsterdamā un tās varoņiem nav principu. Tad kas īsti ir Amsterdamas princips? Arī to var uzzināt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Kā izrādās (nav laikam svarīgi, vai tā ir tiesa), Amsterdamas sarkano lukturu kvartālos līdzās “standartpakalpojumam” pastāv arī piedāvājums lūriķiem, kas novēro “procesu”. Un lūriķiem, kas novēro lūriķus. Cik tālu tas iet, to nevar zināt, bet Amsterdamas princips esot tāds, ka katram lūriķim vienmēr kaut kur atradīsies vēl kāds lūriķis.

Jānim dzīvē ir viss, par ko viņš pusaudža gados bija sapņojis: darbs Labklājības ministrijā, savs divistabu dzīvoklis Purvciemā, sieva Līga, sešgadīgs dēls Pēteris un vidēji lietots Volkswagen Passat. Skolas laikos tā saucamie draugi Jāni bieži apcēla par to, ka viņam trūkst ambīciju un ka viss, ko viņš vēlas, ir kļūt par mietpilsoni un ofisa planktonu - tādu pašu kā viņa vecāki. Tikām Vitauts gribēja kļūt par rokmūziķi - varbūt ne gluži "Depeche Mode" popularitātē, bet vismaz "Jumpravas" līmeni jau nu noteikti. Smuidris savu nākotni saskatīja biznesā un finanšu lietās, skaidri redzot sevi pēc desmit gadiem Latvijas miljonāru topā. Nikolajs tēmēja uz politiku, plānoja līdz divdesmit piecu gadu vecumam iekļūt Saeimā. Oļģerts spēlēja hokeju un sapņoja par miljoniem vērtu kontraktu ar Sanhosē "Sharks" vienību. Lāsma gribēja kļūt par TV diktori, Kintija - par hokejista sievu, kas pavadīs savas dienas dīkā atpūtā dienvidu kūrortos. Guna, būdama feministe un tehnikas cienītāja, sevī saskatīja topošu autoservisa īpašnieci. Oto bija topošais Bils Geitss, IT industrijas ģēnijs. Linda - nākamā Vaira Vīķe-Freiberga. Skaidrs, ka neviens neņēma par pilnu Jāni un viņa sapni par ģimenes auto un ierēdņa darbu.

Jākobs Vassermans tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem autoriem 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabiski, ka kādus gadus viņa darbi Vācijā bija aizliegti (pats Vasermans "paspēja" nomirt vēl pirms viņa grāmatu dedzināšanas), bet pēcāk savu statusu viņš atguvis. "Meluzīne" ir Vasermana pirmais romāns un tā saturs, cik var saprast, ir vismaz daļēji autobiogrāfisks.

Vilcieniņu meistarībā pēdējā laikā norises bijušas tik haotiskas, ka pat labākajam "Restorānvagona" korespondentam Engelbertam Grīviņam uz vairākām nedēļām pārtrūka filma, mēģinot izsekot visām šī turnīra aktualitātēm. Beidzot, pateicoties mūsu medicīnas darbinieku smagajiem pūliņiem, Grīviņš ir atgriezies ierindā un gatavs ziņot to, ko nu viņam ir izdevies saprast.