Kazhes pierakstu burtnīca

2015.gada nogalē Ziemassvētku pārgājiens izpalika, jo tā plāni pārklājās ar Vilcieniņu kausu, līdz ar to veicām pārgājiena definīcijas pārformulēšanu no "Ziemassvētku pārgājiena" uz "Jaunā gada iestartēšanas pārgājienu". Dalībnieku sastāvs sanāca ne liels, ne mazs - mēs divi, Raitis, Anita, Ilze un mana māsasmeita Ieva, kura gan darba dēļ varēja piedalīties tikai pirmajā pārgājiena dienā. Vērts piebilst, ka vispār 2.-3.janvāris ir salīdzinoši grūts laiks pārgājienam, jo pat tie biedri, kuri Jauno gadu nav sagaidījuši tik kvalitatīvi kā Edijs pēc svinībām mēdz būt mazliet pārēdušies un noguruši.

Alternatīvā šlāgera grupa "Zupski Rubin" savus cienītājus ar jauniem ierakstiem un koncertiem priecē gaužām reti. Iespējams, tas ir pieskaņoti pašu cienītāju daudzumam. Tomēr 2015.gada nogalē ZR nāca klajā ar savu (šķiet) otro pilnmetrāžas ierakstu "ŠāŠ" jeb "Šmidzis ārpus Šengenas". Lai arī kopšminialbuma "Šmidzis K. Vāverts dzied Ciršļa skaistākās dziesmas" pagājuši tikai trīs gadi, šis laiks šķiet kā mūžība, līdz ar to ŠāŠ saceltā ažiotāža varētu būt līdzīga tai, cik nepacietīgi tika gaidīts Guns'N'Roses elbums "Chinese Democracy", un līdz ar to arī prasības pret šo ierakstu ir gandrīz tikpat augstas.

2015. gadam sev biju noteicis visai kvalitatīvu izaicinājumu latiņu. Pienācis laiks atskatīties uz to, kā gāja ar katra no tiem izpildi. Uzreiz brīdinu - nekā pārsteidzoša šajā pārskatā nebūs un bišķi pēc zīmēšanās tas izskatīsies. Sak, "re, kā es pacentos". Skaidrs ir tas, ka otro reizi šādu padarīšanu es neatkārtošu - ja kaut ko apņemšos, darīšu to drusku klusāk, bet ja jau pirms gada bravūrīgi mērķus izliku publiskai apskatei, tagad varu tikpat bravūrīgi ziņot par sasniegto.

Teātra ziņā intensīvā gada noslēgumā devāmies uz Mūzikas namu "Daile", lai skatītu un klausītu Vili Daudziņu un Kasparu Znotiņu lasām Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstules un dzeju. Tā īsti drošs nebiju, ko no šāda pasākuma gaidīt. Vēl pilnībā tie laiki nav pienākuši, kad es sevi būšu gatavs saukt par dzejas cienītāju, un pret latviešu klasiķiem man vispār ir ļoti piesardzīga attieksme, turklāt galīgi neesmu "Viegli" cienītājs - kaut kā mani biedē tur iesaistīto mūziķu mazliet komerciālā daba. Tomēr Daudziņš un Znotiņš komplektā ar mūziku spēlējošu Jēkabu Nīmani - tas taču nevarētu būt slikti, ne?

It was a sad and quiet Christmas in the dorms. Most of the students had gone home - to spend Christmas with their parents, significant others and potatoes. Those left behind had gone to the Old town to get wasted. Only two guys had stayed in the dorms since they didn't have any money or friends with money. Or any real friends even without money for that matter.

Ziemassvētku un Jaungada laiks "Restorānvagonā" ir diezgan depresīvs. Priecīgā praktikantu kņada ap eļļas radiatoru ir pazudusi, jo gandrīz visi viņi ir aizbraukuši pie radiem uz laukiem pieēsties nākamajam semestrim. Pat par spīti svētku laikam "Latvenergo" nav pieslēdzis atpakaļ elektrību un nākas strādāt, datorus darbinot ar kājminamo ģeneratoru. Pat atkārtotas revīzijas neatklāj peļu slazdos ne gabaliņa siera vai vismaz kādu apkaltušu peles gaļu, no kā sanāktu mazs cepetītis. Galvenajam redaktoram vajadzētu tā kā sākt ārstēt no maucīgās Annijas iegūto sifilisu, bet nav naudas.

Trešo reizi šogad bijām Ģertrūdes ielas teātrī. Tiesa, "Stāsti no abām kabatām" īsti nav daļa no teātra repertuāra, bet gan neatkarīga "bezpiederības" izrāde, taču tam laikam nav lielas nozīmes.

Grasa mūs kaut kā nebija sevišķi uzrunājusi (kas gan nebija sevišķi pārsteidzoši), bet lielākas cerības likām uz nākamo pilsētu mūsu maršrutā - Kannām. Domājams, ka nebūšu oriģināls, atklājot, ka Kannas man primāri saistās ar kinofestivālu, kurš tur reizi gadā notiek. Mēs gan galīgi nebijām interesējušies par tā šī gada norisi, vienkārši aizbraucām uz pilsētu, iegājām kafejnīcā paēst brokastis, un es ieraugu plakātu ar festivāla reklāmu. Padomāju - ha, Kannās droši vien vienmēr reklamē kinofestivālu! Apskatos uz datumiem - o, šobrīd tieši tas notiek! Paši sev par pārsteigumu bijām Kannās nokļuvuši tieši tā gada lielākā notikuma laikā. Tiesa, pilsētas nomalē, kurā mēs tajā brīdī atradāmies, sevišķi festivāla gaistoni nejuta (un, protams, labi, ka tā). Taču kad ar kājām devāmies uz centru, sapratām, ka šajās dienās Kannas dzīvoja tikai un vienīgi festivālam un festivālā.

Paziņojums: regulārais numurs par Vilcieniņu meistarības 5. un 6. kārtas spēlēm gaidāms drīz. Pavisam drīz. Tas bija jau nodots mūsu jaunākajam metranpāžam salikšanai uz iespiešanu, taču nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ minētais metranpāžs ņēma un nodzēra visus patskaņus...

Tās ir vienas vienīgas šausmas - nepabeigt ceļojuma aprakstu savlaicīgi un atlikt to uz gada pēdējām dienām. Emocijas ir pabalējušas, pa vidu bijis tūkstošiem lielāku un mazāku notikumu, un visas pilsētas ir saplūdušas vienā. Bet es centīšos būt stiprs. Nevaru garantēt, ka tekstā nebūs puspatiesību, sagrozītu faktu un nevietā iestarpinātu vēstures atstāstījumu, ar kuriem piesegt personīgās atmiņas robus. Taču tu neko citu no manis taču arī negaidīji, vai ne?