Kazhes pierakstu burtnīca

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.

Kaut kā ir sanācis, ka ārā jau ir marts, slēpes ieziemotas, plānā jaka atziemota, un es vēl joprojām ne reizes šogad neesmu bijis nevienā "Mantas" koncertā. Daži ir gan bijuši, bet ar plāniem nav sakrituši. Un arī "Buržuāzistiskās filosofijas marasma" prezentācijas pasākumu neapmeklēju, tāpēc par to man ir zināms vien tik daudz, cik atrodams ierakstā.

"Bezdibeņa šķērsošana" bija pirmā grāmata, kas tika nodota infogr.am lasīšanas pulciņa biedriem kā iepazīstamais saturs. Pagaidām vēl nav notikusi kolektīvā tās iztirzāšana, un gadījumā, ja tu esi šī pulciņa biedrs, bet vēl neesi to izlasījis līdz galam, varbūt tev nevajadzētu tagad lasīt manu viedokli par to. Tiesa, tā kā tā nav daiļliteratūras darbs noveles tipā ar negaidītām beigām, īpaša pamata satraukties par iespējamiem spoileriem tāpat nav.

Šo grāmatu lasīju kā pirmo šī gada sarakstā ar "profesionālo literatūru". Ir taču svarīgi sekot tam, kas aktuāls web tehnoloģijās un kas specifiski raksturīgs programmēšanai, koncentrējoties uz mobilajām ierīcēm. Diemžēl jāatzīst, ka izcili noderīga man šī grāmata nešķita.

Latvijas teātru iepazīšanas kārtējā nodaļā nonācām Ģertrūdes ielas teātrī uz izrādi "Āda". Lasītās atsauksmes - izcilas. Iestudējumam pamatā Ingas Gailes darbs - līdzīgi kā lieliskajos Dirty Deal Teatro "Traukos". Lomās - Ivars Krasts no JRT un Anta Aizupe (pavisam nesen skatīta Nacionālajā "Vecenē"). Izklausās ļoti labi, vai ne?

Ar Hārdija Lediņa un NSRD daiļradi iepazinos vidusskolas laikos, pateicoties @sicis muzikālajām zināšanām, visnotaļ labi iepazīstot grāvējiem bagātāko šī kolektīva (par grupu to saukt diez vai būtu pareizi) ierakstu "Medicīna un māksla". Vēlāk zināšanas tika papildinātas daudzos un dažādos veidos, lielākoties gan pēc abu NSRD radošo līderu - H.Lediņa un Jura Boiko - nāves.

Emirs Kusturica manās acīs ir sarežģīts gadījums, kas traucē skaidri formulēt attieksmi. Izcils režisors? Nenoliedzami. Savdabīgs mūziķis? Ar garantiju. Cilvēks, kas nekautrējas teikt to, ko domā? Kā gan citādi! Problēma tomēr ir tajā, ka tas, KO viņš saka, tikai apstiprina viedokli, ka kino cilvēkiem, tāpat kā rokmūziķiem, ne vienmēr vajadzētu vaicāt viedokli dažādos jautājumos. Konkrēti Kusturica ir ne tikai dažādu vēsturisku brīvības cīnītāju (šī vārda īpaši plašā nozīmē) kā Če Gevaras un Fidela Kastro cienītājs, bet arī diezgan slimīgs krievijofīls un putinofīls. Kas serbiem gan laikam arī kopumā ir raksturīgi, bet neko jauki tas neizklausās, it īpaši mūsdienās, tāpēc Kusturica ir liels Kremļa propagandas mīlulis, jo viņam allaž atradīsies kāds kritisks vārds, ko veltīt Rietumu pasaulei. Tiesa, diez vai šos pašus Krievijas medijus satrauc apstāklis, ka Kusturica līdzās Putinam apbrīno kādu citu mūsdienu pasaules ģēniju - bijušo futbolistu Djego Maradonnu, arīdzan izslavētu ar viņa viedo un kritisko prātu (sarkasma karodziņš).

Pat pašam mazliet šokējoši - burtiski dažu mēnešu laikā jau trešo reizi apmeklēts Latvijas Nacionālais teātris, kurā pirms tam pēdējo reizi biju bijis gluži nesen - 2005.gadā. Un joks ir tāds, ka visas trīs pēdējā laikā tur redzētās izrādes man patika, līdz ar to nebūt nav pārsteidzoši, ka jau sagādātas biļetes arī uz "Raiņa sapņiem", bet potenciālā gaidīšanas sarakstā ietilpst "Jūtu tektonika" un pat "Sarkangalvīte un vilks" (pēdējā gan vairāk, pateicoties tur dzirdamajām Edgara Mākena dziesmām).

Katru gadu 14.februārī iekrīt diena, ko dēvē par godu Svētajam Valentīnam - katoļu baznīcas svētajam, par kuru trūkst drošu faktu, kaut vai tik drošu, no cik vēsturiskiem un mazāk vēsturiskiem personāžiem veidojusies viņa biogrāfija. Kas gan nav nekāds retums dažādās mitoloģijās, ieskaitot mūsdienu politiku.

Džordža Orvela romāns "1984" ir viena no tām grāmatām, kuras es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Proti - kaut kas īpaši tuvs un dārgs (lai gan mīļš droši vien šeit nebūtu vietā). Līdz ar to ir tikai dabiski, ka uz šī darba iestudējumu Liepājas teātrī nebraucu sev tipiskajā neziņā par izrādes saturu un par to, ko vispār no tās sagaidīt. Kaut kā gaidīšana gan bieži beidzas ar vilšanos.