Kazhes pierakstu burtnīca

Es nebūt nepretendēju uz godprātīga velo braucēja statusu. Noteikumus zinu, bet ievēroju selektīvi. Tagad gan noteikti vairāk kā pusaudža gados, bet skaidrs, ka uz sarkano pārbraukt mēdzu, ar apgaismes ierīcēm man ne vienmēr viss ir kārtībā, gadās, ka braucu diezgan agresīvi un pat mazliet konfliktēju ar autovadītājiem. Atkarībā no situācijas sevi uztveru par vairāk tā kā autovadītāju vai vairāk tā kā gājēju - pārvietojos starp ietvi un brauktuvi, kā nu kurā brīdī ērtāk. Līdz ar to es šaubos, ka jaunie CSN diži ietekmēs manus braukšanas paradumus - kamēr riteņbraucējus nesāks sistemātiski sodīt, braukšu tā, kā pašam tīk, un dusmīgas tantiņas un ne mazāk dusmīgi onkulīši mani sevišķi nesatrauks.

Aprīlī mums izdevās aiziet uz divām JRT pēdējo pāris sezonu aktuālākajām izrādēm - "12 krēsliem" un "Peldošajiem - ceļojošajiem". Tagad, kad noskatītas abas, jāatzīst - Vladislava Nastavševa iestudējums ir vēl spēcīgāks par Hermaņa piedāvāto!

Aprīļa sākumā noslēdzās Vilcieniņu Meistarības 2014./2015.gada sezona. Pēdējās kārtas izšķirošās spēles tika aizvadītas Jelgavā Dzelzceļa muzejā, un klāt tur pabija arī "Restorānvagona" korespondents E.Iedzēris.

Iepriekšējais Dirty Deal Teatro apmeklējums ("Trauki") mums tik ļoti patika, ka par spīti tam, ka šogad esam stastistiķi, kas apmeklē dažādus teātrus, vēl šajā pavasarī tur atgriezāmies uz "Benzīnvīru" - šķiet, ka šobrīd karstāko no DDT iestudējumiem.

Filma "Puikas gadi" jeb "Boyhood" kaut kādā mērā noteikti raisa asociācijas ar seriālu "The Wonder Years" (kādreizējo ĀĢ aprindās labāk zināmu kā "Die Wunderbaren Jahre"), kas stāstīja par zēna dzīvi skolas gadu garumā. Nezinu, vai Ričards Linkleters no šī seriāla iespaidojās, bet kaut kādai saistībai tur ir jābūt, vai arī nav.

Tas jau pamazām sāk pārvērsties par tradīciju - pēc izrādes Nacionālajā doties uz koncertu. Šoreiz vispār nebija divu domu - uz "Mantas" uzstāšanos "One One Riga" telpās (vēl pērn tā vieta saucās "9k1" (un arī adrese bija Briāna ielā, nevis Šarlotes) bija jāiet kaut vai tālab vien, ka šogad "Mantu" vēl nebiju vaigā skatījis. Vakara programmā bija arī grupa "Martas asinis", bet īsti necerējām viņu uzstāšanos sagaidīt (ceturtdienas vakars, koncerta sākums solīts ap vienpadsmitiem, bet mums vēl ar riteņiem uz Pārdaugavu jābrauc), un patiešām arī nesagaidījām.

Pēdējā šīs teātra sezonas "klases ekskursijā" devāmies uz "Raiņa sapņiem" Nacionālajā. Kā teikt - ar ko gan citu, ja ne Raini, būtu vispareizākais noslēgt kolektīvo teātra apmeklējumu pavasari? Bariņš gan šoreiz sanāca tāds plānāks - nieka astoņi cilvēki, bet tāpat kaut kāds kolektīvs jau šādi salasās, un performances "rokāde" veikšanai arī ar šo sastāvu būtu bijis gana. Tomēr to pataupīsim nākamajam teātra gadam.

Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kā izklausītos Led Zeppelin, ja viņu vokālists Roberta Plānta vietā būtu Elvis Preslijs un ja grupas dalībnieki būtu regeja fani? Es, redz, īpaši nebiju, bet grupa "Dread Zeppelin" gan.

Ebreju anekdote: Rabinovičs ieradies Odesā pēc desmit Izraēlā nodzīvotiem gadiem. Satiek Zilbermanu. Tas jautā: "Nu, kā dzīve Izraēlā?" Rabinovičs atbild: "Nav tur nekādas dzīves. Ebreju tur ir gandrīz tikpat daudz kā Odesā!"