Šodien ņēmām un vēl reiz devāmies Vienības braucienā. Tiesa, ne vairs pa šoseju, bet gan MTB trasi. Un ne vairs sacensību, bet gan atpūtas režīmā. Un labi vien, ka atpūtas, jo Marinas ritenis, kurš gan tiek prezentēts kā kalnu ritenis, skaidri apliecināja savu tikai daļējo atbilstību šādam statusam - braukājot pa ne gluži līdzeno virsmu, tam izstaipījās ķēde un tā sāka lēkāt pa zobratiem, darot braukšanu diezgan neizturamu. Ja būtu jābrauc ātri, diez vai no šī būtu kas prātīgs sanācis.

Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.

Pirmo reizi cilvēces vēsturē pabiju uz kādu festivāla "Homo Novus" izrādi. Šķiet, ka mēs neizvēlējāmies šī gada piedāvājumā kādu no "karstākajiem" pasākumiem, taču atmiņā paliekoša tā pilnīgi noteikti bija. Ar piebildi, ka tā, protams, bija performance un nevis izrāde, bet tas varbūt nav nemaz tik svarīgi.

To, kas tas tāds - Vlads Nastavševs - es uzzināju pa īstam tikai pirms šī gada Positivus. Tas nekas, ka iepriekš bija skatīta gan "Vecene", gan " Peldošie-Ceļojošie", jo par režisoru personībām lielākoties neinteresējos. Navstavševa gadījumā gan izrādījās, ka velti, jo saistošā tur ir daudz.

Otrdienas vakarā, sekojot nejauši pirms dažām nedēļām "Magnētā" sastaptā kādreizējā kursabiedra Ģirta uzaicinājumam, nokļuvu Nacionālās bibliotēkas restorānā "Klīversala", lai mazliet palauzītu galvu ap dažādiem uzdevumiem.

Pirmajam septembrim par godu (apraksts dabiski, ka top ar aizkavēšanos) skatījāmies vienu no filmām, ko uzgāju sarakstā kā skolas tēmas komēdiju klasiku. Tā kā līdzās tai sarakstā bija nevis "American Pie" un "Dumb and Dumber 2", bet gan "The 400 Blows", "The Breakfast Club", "Dead Poets Society" un citas cienījamas filmas, šķita - šo varētu noskatīties! Jāatzīst - galīgi nebija laba doma.

Pirmo reizi piedalījos vienā no klasiskākajiem Latvijas velopasākumiem. Vienlaikus - pirmo reizi dzīvē ar riteni braucu sacensību režīmā - uz ātrumu, un vēl barā. Jāsaka - interesanta pieredze un šķiet, ka āķis ir lūpā (ui, cik es esmu viegli dajebkur ievelkams).

Kalnciema kvartāla koncertsezonas noslēgumā uzstājās Ansamblis "Manta". Skaidrs, ka arī es tur biju klāt. Turklāt - ne uz vienu no iepriekšējo nedēļu superapmeklētajiem kalnciemenes koncertiem nebija atzīmējušies nācēju vidū tik daudzi man pazīstami cilvēki, tā ka nebūt nebiju viens šajā vēlmē skatīt Edgaru, Edgaru, Oskaru un Raiti spēlējam.

Viss ir pagalam. Kā es varēju būt tāds muļķis? Pat domāt par to visu negribās. Viss šķita tik labi, tik labi. Un tagad - tā.

Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.