Kazhes pierakstu burtnīca

Filma "Ida" ir Polijas šī gada pieteikums Oskaram kā labākajai filmai svešvalodā, diezgan reāls pieteikums, tā gribētos teikt (kā jau jebkuras filmas gadījumā, kas iekļuvusi fināla pieciniekā). Tam ir diezgan pateicīga filmas tematika - viss, kas tieši un netieši ir saistīts ar holokaustu, ir diezgan iecienīts ASV kinoakadēmijas acīs. Bet jautājums ir - cik laba ir šī filma, ja to nevērtē politiskām acīm?

Tajos laikos, kad seriāls "The IT Crowd" bija ja ne gluži stilīgs, bet vismaz salīdzinoši populārs seriāls, diez vai kāds (pie pilna prāta esošs) cilvēks gaidīja, ka Ričards Aijoeidijs arthouse filmas, kuras ar labiem panākumiem izrādīs prestižos festivālos. Kā teikt - nav gluži viena un tā pati lieta, ka tu savelc bikses līdz padusēm un ka tu saņemt balvu par labāko scenāriju neatkarīgajā britu kino. Bet te nu mēs esam - kādreizējais Moss ir režisējis filmu "The Double", kurai pamatā ir ne mazāk, ne vairāk nekā Fjodora Dostojevska novele "Dubultnieks", un šī filma arī Latvijā gāja kino.

Ja vien es neesmu kaut ko būtisku palaidis garām, tad "Mandarīni" ir pirmā Baltijas kinolente, kas aizcīnījusies līdz Oskara nominācijai. Var diskutēt par to, vai šī filma drīzāk nav Gruzijas un nevis Igaunijas kino produkts, bet vēsturē "Mandarīni" ieies kā Igaunijas filma, un tas šajā gadījumā ir pats svarīgākais.

Pēdējās dažas nedēļas "Restorānvagona" redakcijai bija smagas, ļoti smagas. Ziemassvētki, Hanuka, Jaunais gads, Pareizticīgo Ziemassvētki, "Vecais Jaunais gads", kur nu pa šo laiku nogādāt žurnāla materiālus tipogrāfijā? Nemaz nerunājot par to, ka svētku laikā atrast metranpāžu, kas spētu bez kļūdām salikt vārdu savienojumu "šaursliežu dzelzceļš", ir tikpat bezcerīgi kā mēģinājumi pievērst atturībai Svēto Armandu Dzirdītāju. Līdz ar to šajā - svētku - "Restorānvagona" numurā varēsiet izlasīt gan par 6., gan 7. vilcieniņu meistarības kārtas rezultātiem, kā arī jaunākās tenkas no frontes.

Nu jau man ir gandrīz neiespējami saprast, kāda bija skolotāju motivācija manā skolā, ka mums bija jāskatās pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā Viskonti filma. Skaidrs, ka Tomass Manns ir vācu literatūras klasiķis, bet filmas sākotnējā valoda nebija vācu, un tās (kā grāmatas, tā arī filmas) saturs ir diezgan savdabīgs skolas vajadzībām.

Man ir grūti saprast, kā tas vispār nākas, ka šī filma atradās manā krājumā - neesmu es ne sevišķs Stīvena Soderberga, ne filmas galvenās lomas atveidotāja Meta Deimona cienītājs, bet fakti ir tādi, ka teju piecu gadu garumā šī filma gaidīja savu skatīšanās laiku.

Beļģijā Žaks Brels ir absolūta leģenda, viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem māksliniekiem, dabiski, ka viņa popularitāte iesniedzās arī Francijā, tomēr viņa dziesmas ir izpelnījušās gana ievērības arī ārpus frankofonā reģiona - tās ir dziedājuši Sting, David Bowie, The Dresden Dolls, Leonard Cohen, Nick Cave un citi.

Trīs izcilas aktrises: Nikola Kidmena, Džuliana Mūra un Merila Strīpa piedalās šajā filmā, kura ir daļēji balstīta Virdžīnijas Vulfas romānā "Deloveja kundze", bet daļēji - pašā Virdžīnijas Vulfas dzīvē.

Pēdējos pāris gados mana dzīve ir kļuvusi tik raiba, ka dzeņa vēders jau ir sācis šķist pārāk blāvs un vienkrāsains. Un droši vien ir tikai dabiski, ka 2015.gada sagaidīšana arī izrādījās principiāli atšķirīga no visiem iepriekšējiem manis sagaidītajiem gadiem. Pirmo reizi vēsturē apmeklēju kādu jaungada pasākumu, kur galvenokārt bija man nepazīstami cilvēki, plus vēl nenakšņoju ne mājās, ne pie draugiem. Un, ja nekļūdos, pirmo reizi Jaungada naktī skatījos porno un dziedāju Krievijas impērijas himnu.

"Mīlestība ir kā džezs - tu to saceri, ejot uz priekšu, bet izliecies, it kā tu patiešām zinātu dziesmu, bet tu nezini un nekad nezināsi, tāpēc tu izrādi savas kļūdas un pieļauj tās, līdz tās kļūst par tevi."