Kazhes pierakstu burtnīca

Amurikāņu vokāli instrumentālo ansambli "Asaka" bieži dēvē par ska punk stila pirmo kolektīvu, lai gan man patiesībā ir grūti saprast, ar ko viņu spēlētais stils būtu tik ļoti pancīgs un atšķirīgs no tā, ko citi ar ska saistīti mūziķi spēlēja jau iepriekš. Tad jau drīzāk vismaz pēc viņu pirmās studijas plates "Tavā sejā" klausīšanās man ir radies iespaids, ka viņi varētu būt vieni no "ska funk" līderiem, jo ar pankiem saistības tajā padarīšanā ir visai maz. Un patiesībā pat tīram ska viņi ir par lēniem un rāmiem - vismaz man ir grūti iedomāties kārtīgu ska kolektīvu izpildām kaut ko tādu kā "Movement in the Light", kas ir kaut kas tuvāks easy listening nekā pankrokam.

Milana Kunderas luga "Žaks un viņa kungs" nav gluži Denī Didro romāna "Žaks fatālists" pārveidojums skatuves vajadzībām, bet gan drīzāk darbs, kas ir veltīts šim Didro romānam, tā vismaz apgalo pats Kundera un man nav pamata viņam neticēt.

Nezinu, vai esmu par to šeit rakstījis (ja neesmu - tātad bija iemesls), bet visā pavasara (patiesībā - arī ziemas) garumā risinājās turnīrs ar nosaukumu "Vilcieniņu pavasara līga 2014" - spēles "Ticket to Ride" atklātā Pārdaugavas meistarība, kurā deviņu kārtu garumā 15 dalībnieki sacentās par labākā mašīnista godu. Maija beigās turnīram pienāca gals un to atzīmējām ar iespaidīgām svinībām.

Ieraksts tapis laikā no 1964.gada līdz 1966.gadam, bet mūzikas veikalos nonācis vien 1990.gadā - laikā, kad jaunieši, kas savulaik kratīja miesas "Surfin Bird" ritmos, jau paši bija apgādājušies ar saviem jauniešiem, kuri varētu par "The Trashmen" nelikties ne zinis, jo kuru gan interesē šāds muzikāls kolektīvs no pagātnes?

Ir dienas, kad esmu pozitīvs un viegls, lidoju kā pūciņa pa vējam. Tad man arī prasās viegla un dvēseli nenomācoša mūzika - kaut kas ar pavasara noskaņām, liegu romantiku un sārtu saulrietu. Un ir dienas, kad smagā metalurģija šķiet pārāk meitenīga nodarbe. Kā tev šķiet, par kādu noskaņojumu varētu liecināt "Belle and Sebastian"?

Dāmas un kungi! Kā nelielu atelpu no apjomīgā Balkānu bamšļa mēs jums piedāvājam iepazīties ar kādu pilnīgi citu dzērienu - Maltās gaļas kokteiļa jeb aprakstu tam, kā man gāja Vidusjūras Maltā (pretstatā tam, kā man gāja Latgales Maltā, par ko šeit neko nestāstīšu).

Es neko nesaprotu no mākslas - šāds secinājums reizēm rodas, mēģinot izbaudīt kaut ko tādu, kam teorētiski vajadzētu būt augstajai mākslai. Viestura Kairiša jaunākā dokumentālā filma "Pelikāns tuksnesī" ir viens no šādiem gadījumiem. Teorētiski tam vajadzētu būt augsti inteliģentam vēstījumam par mūsdienu Latgales traģismu - drāmai par Dievu, dabu un darbu. Praksē vismaz manā gadījumā tā bija filma, kuras laikā kinoteātrī galvenais uzdevums bija neaizmigt. Un radās sajūta, ka kāds ir centies radīt šedevru visiem laikiem un visām dzīves situācijām, bet tas viņam nav īsti sanācis.

Kad marta sākumā medijus pāršalca vēsts, ka "brāļa Pedro" lauztas rokas dēļ tiks atcelta aktuālā tūre, tai skaitā koncerts Rīgā, mana pirmā reakcija bija "nēēē!" - kā nekā šis ir no tiem koncertiem, uz kuru biļeti iegādājos jau pirmajā to tirdzniecības stundā. Liels bija atvieglojums, ka koncerts tomēr tika pārcelts vien divus mēnešus uz priekšu, turklāt vēl uz tādu datumu, kad esmu Rīgā. Līdz ar to jau drusku pāri septiņiem biju Palladium&39;ā, lai arī pašu Bordeļu uzstāšanās bija gaidāma ne ātrāk kā deviņos.

Zinātniskās fantastikas grāmatas mēdz būt dažādas - labas un ne visai. Es neesmu tādā mērā piederīgs ņergu subkultūrai, lai man būtu viedoklis par katru sci-fi autoru, lai es zinātu, kādas "skolas" šajā literatūras paveidā pastāv (un vai tādas vispār pastāv), vai kaut vai varētu nosaukt no galvas robotikas pamatlikumus. Un vispār - grāmatas par robotiem mani neinteresē, ja vien šie roboti nav paranoīdi androīdi un viņu vārds nav Mārvins. Bet ir tēmas, kas mani uzrunā. Un šī grāmata ir par tām.

Šī grāmata nav jaunākā "Galaktikas ceļveža stopētājiem" daļa. Tāda arī pastāv, bet lasījis to neesmu. Jā, es zinu, ka Duglass Adamss ir miris un ka jaunākajai daļai ir cits autors, tas arī mani mazliet biedē. Plus esmu aizmirsis, par ko bija piektā daļa, vajadzētu pārlasīt. Un vispār pareizi būtu pārlasīt pirmās piecas un tikai tad ķerties pie sestās. Bet tas nav šajā brīdī svarīgi, jo rakstu par kādu citu grāmatu.