Kazhes pierakstu burtnīca

Pagātnē ir palikuši tie laiki, kad Peļevinadarbi dzimtajā Krievijā šķēla kritiķu un lasītāju viedokļus - kad viņam bija gan bariem kaislīgu līdzjutēju, gan tādi paši baru radikālu noliedzēju. 21.gadsimta Putina Krievijā Peļevins ir kļuvis par vienu no tiem autoriem, par kuriem pieņemts teikt sliktu vai neko - nepietiekami ērts, nepietiekami paklausīgs, plus vēl ar tendenci lietot necenzētu leksiku. Un zināms taču, ka normāla krievu cilvēka ausij tie sliktie vārdi it nemaz nav pieņemami, un pats viņš tos ne tikai nelieto, bet pat dzirdējis nav. Tālab arī šīs grāmatas ievadā tevi, mazo lasītāj, brīdina, ka šādi vārdi tajā būs, lai esi sagatavots.

Vilcieniņu meistarībā astotā kārta nāca ar negaidītu pavērsienu - izmaiņām turnīra dalībnieku sarakstā. Vēl pirms pāris nedēļām nekas neliecināja, ka Agnesīte varētu sadomāt izstāties no turnīra un doties uz Ameriku meklēt zeltu turienes upēs. Bet še tev nu bija - tieši tā arī notika. Un labi vēl, ka šajā gadalaikā jau sākusies prezidenta bikšu pielaikošana, citādi neviens ir ne attapties nepaspētu, kad atklātos, ka pie spēles galda pretī jau gozētos Solvitas Āboltiņas frizūra. Līdz ar to ne viens vien dzelzceļnieks varēja atviegloties nopūsties, uzzinājis, ka Agnesītes vietu ieņēmusi pērnās sezonas sacensību dalībniece Iveta.

Iepazinis "69 dziesmas par mīlestību", es jau sevi biju gatavs ieskaitīt The Magnetic Fields cienītājos, taču tā vien šķiet, ka mazliet pārsteidzos. "Mīlestība jūras dibenā" ir pavisam īss ieraksts (34 minūtes), taču kvalitātes ziņā tas mani neko diži iepriecināt nespēja, līdz ar to esmu sapratis, ka ar šo kolektīvu ir jābūt piesardzīgam, ne viss, kas nāk no Stefina Merita sirds un smadzenēm, automātiski ir šedevrāls un izcils.

Tūtss un Meitali ir uzskatāmi vienlaikus par vieniem no regeja un ska aizsācējiem, kas pats par sevi ir gana saistoši, lai man būtu vēlme ar šo grupu iepazīties tuvāk. Vēl jo vairāk to veicināja apstāklis, ka šajā konkrētajā ierakstā viņi savas slavenākās dziesmas ierakstījuši kopā ar visnotaļ leģendāriem dažādiem mūzikas pasaules darboņiem: Jeff Beck, Eric Clapton, Willie Nelson, Ryan Adams, Bootsy Collins, Bunny Wailer, Keith Richards, Manu Chau, No Doubt u.c.

Saņemties lasīt "Žaku fatālistu" franču mēlē nebūt nebija vienkārši - grāmata ir gan gara, gan apjomīga, gan nebūt ne vienkāršā valodā rakstīta. Un manas franču valodas zināšanas ir tādas, kādas nu tās ir: ar tendenci lēnām uzlaboties, bet ar uzsvaru uz vārdu lēnām un joprojām es pat iedomāties nevaru, kā tas būtu - šajā valodā reāli sarunāties ar kādu francūzi. Gribētos jau nu cerēt, ka maijā nāksies šīs bailes pārvarēt un lauzītā un gramatiski nepareizā franču valodā vaicāt kaut ko vairāk nekā: "Kur šeit ir tuvākā konditoreja?" Bet nu... redzēs.

Jaunākā Polanska filma "Venus in Fur" tapusi pēc Deivida Aivsa lugas, kurai pamatā ir Leopolda Zahera-Mazoha romāns "Venēra kažokā", kurā pašā figurē manuskripts, kas atstāsta to sižetu, kuru mēs redzam šajā filmā. Un, kas ir būtiskākais - šis romāns radīja terminu "mazohisms", kas, domājams, ir lielākais Zahera-Mazoha pienesums mūsdienu kultūrā. Iespējams, būtu vērts šo grāmatu izlasīt, lai saprastu, cik ļoti šis austrietis ir pelnījis tādu godu.

Janvāra noslēgumā neliels pārskats tam, kā man līdz šim ir gājis ar 2015.gada izaicinājumu izpildi.

Kāpēc tieši "Trauki" kļuva par manu izvēli Dirty Deal Teatro apmeklējumam, neesmu drošs, bet izvēle bija laba. Dīvainā kārtā Spīķeros nebiju bijis ne tikai uz teātri, bet vispār ne uz vienu kultūras pasākumu, līdz ar to viss bija pilnīgi jauns, un mums bija grūtības saprast, kur vispār notiks izrāde - vēl piecas minūtes pirms tās prognozējamā sākuma visi skatītāji par kaut ko tērzēja bufetē un nevarējām saprast, kur tad atrodas zāle. Izrādījās - bēniņos.

Pasaules slavu grupa, kura daudziem (ja vispār) saistās ar tās vokālisti Debiju Hariju, lai gan realitātē Blondie pilnīgi noteikti ir grupa un nevis Debija pati par sevi, lai gan neviens cits kolektīva dalībnieks nekādi nekvalificējas blondīnes statusam, ar savu pirmo ierakstu neieguva, taču tas nebūt nenozīmē, ka grandiozu hitu iztrūkums to darītu par mazāk veiksmīgu ierakstu, kā nekā šajā brīdī Blondie varēja atļauties daudz vairāk nekā vēlākos laikos, tik ļoti nesatraucoties par tēmu, "vai pircējiem patiks".

Pēdējo reizi Krievu Drāmas teātrī biju noteikti vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tajos laikos, kad teātris patiešām šādi saucās, kamēr kopš 2006.gada tā oficiālais nosaukums ir "A.Čehova Rīgas Krievu teātris". Tā kā šogad ir paredzēts apmeklēt visdažādākos Rīgas teātrus, tad kālab gan lai nesāktu gadu ar kaut ko man mazāk pazīstamu? Un kāds gan ir labāks veids teātra apmeklējumam par "klases ekskursiju"? Proti, uz teātri devāmies 9 cilvēku grupiņā.