Kazhes pierakstu burtnīca

Baltkrievu pankroka grupas "Neiro dībelis" pirmais studijas ieraksts "Gudri gabali" bija viens no vairāk skanējušajiem ierakstiem braucienā uz Opener festivālu Gdiņā (un braucienā no festivāla uz Rīgu). Šī dubultalbuma bukletā tu uzzināsi, ka ierakstā dzirdams 31 necenzēts vārds, sākotnēji domājām, ka runa varētu būt 31 rupja vārda lietojumu, taču šķiet, ka domāti ir dažādi vārdi, nevis viena un tā paša vārda atkārtojums. Kas gan nav sevišķi būtiski.

Ar šo filmu sanāca visai interesanti - viesojoties pie Normja redzēju tās treileri un tikai dažas dienas vēlāk izrādījās, ka filmu rādīs Opener festivāla kino teltī. Tā kā vienā no vakariem pēc lielo grupu koncertiem nekādu citu vēlmju man nebija - gāju vien skatīties, kā tad ir ar to Frenku.

Reizēm tu skaties filmu un tev šķiet, ka tā ir ja ne gluži dokumentāla, tad vismaz balstīta uz reāliem faktiem, bet izrādās - tā ir viena vienīga fikcija. Citreiz savukārt izrādās, ka kaut kas pilnīgi neticams ir gluži patiess. Šī filma ir tipisks otrais gadījums.

Par šo grāmatu droši var teikt, ka tā būtu mana kolēģa Mikus gaumē - bilžu grāmatā ir daudz vairāk nekā teksta. Man gan pret vismaz dažiem vārdiem iebildumu nav, bet var jau pa reizei arī kādu bildīti apskatīt.

Vienai no manām mīļākajām grupām "The Kinks" ir tāds albums - "The Decline and Fall of the British Empire". Ja nu kas, tas ir viens no maniem mīļākajiem šīs grupas ierakstiem. Un mani it nemaz neuztrauc, ka grupas mīlēt var tikai meitenes, dēvētas par grūpijām, un teikumus ar "un" var sākt vien cilvēki, kam gramatika nav labākā draudzene. Jo mana smilšukaste un mani spēles noteikumi.

Pagājušajā svētdienā Brīvdabas muzejs svinēja savu 90 gadu dzimšanas dienu. Tiesa, ar piebildi, ka 90 gadi pagājuši nevis kopš muzeja atklāšanas, bet gan kopš lēmuma to izveidot, kamēr reāli darbu tas uzsāka vien 8 gadus vēlāk. Manā gadījumā gan šiem gadiem sevišķi lielas lomas nav, jo no visiem ar jubileju saistītajiem pasākumiem (pieņemot, ka tādi bija - neesmu interesējies) apmeklēju tikai vakarā ezermalā notikušo koncertu.

Nez kādēļ (laikam skaidrs, kādēļ tieši) romantiska komēdija, kuras galvenais varonis ir žigolo, man automātiski rada asociācijas ar Roba Šnaidera "Deuce Bigalow" filmām, kuras pat neesmu dzirdējis, bet gana daudz esmu dzirdējis par to, cik tieši tās ir sliktas. Tiesa, Džons Turturro kā režisors un Vudijs Alens vienā no galvenajām lomām kaut kā liek gaidīt drusku kvalitatīvāku kino ar mazāku daudzumu nesmieklīgu vulgāru joku.

Džeks Vaits ir viens no tiem mūziķiem, kuri jau ir izpelnījušies pietiekami leģendāru statusu, lai katrs viņu jaunākais ieraksts tiktu ne tikai sagaidīts ar lielām ovācijām, bet arī pasludināts par atgriešanos labākajā formā pēc dažiem ne tik veiksmīgiem veikumiem. Un tā, kad pienāk nākamā albuma laiks, atkal maļ to pašu plati. Manā skatījumā gan līdz šim Vaitam patiešām ir bijuši tikai labi un ļoti labi ieraksti, līdz ar to pamata gausties tāpat nav.

Šo filmu bija paredzēts skatīties kā iesildīšanos pirms Vilcieniņu līgas sezonas noslēguma ballītes, taču sanāca tā, ka oficiālā seansa laikā es vēl biju ceļā mājup no Maltas (tās, kas Vidusjūrā), līdz ar to piedalīties nevarēju. Taču tas neliedza filmu noskatīties kādu laiciņu vēlāk.

Sāmsala, jeb zviedru un vācu valodā Ēzele, ir trešā lielākā sala Baltijas jūrā. Salā atrodas ap 10 pirms aptuveni 4000 gadiem izveidojušies meteorītu krāteri, tai skaitā izcils dabas piemineklis — Kāli meteorīta krāteris. Pateicoties salīdzinoši siltajam un maigajam klimatam, salai raksturīga augsta sugu daudzveidība, tai skaitā 35 orhideju sugas. Šo un citu izglītojošu informāciju par Sāmsalu tu vari atrast Wikipedia un citos Interneta resursos. Tikām šajā bloga ierakstā tu uzzināsi to, kā īsti apvienotajai latviešu-igauņu komandai gāja Sāmsalā aizvadītajā nedēļas nogalē.