Pirms dažām dienām "Restorānvagona" speciālkorespondents mazliet iestiprinājās stacijas bufetē, kur viņam gadījās noklausīties visai intriģējošu sarunu starp diviem vilcieniņu meistarības dalībniekiem. Īsti visu sadzirdēt viņam gan neizdevās, bet sarunā tika minētas tādas tēmas kā "Solvita Āboltiņa", "piedāvājums, no kura neatsakās", "gājiens ar zirdziņu", "atdot vietu". Tā vien šķita, ka Āboltiņas kundze esot ieinteresēta ieņemt vietu šīs sezonas Vilcieniņu meistarībā, izspiežot no turienes kādu no pamatsastāva dalībniekiem. Dabiski, ka šādā situācijā speciālkorespondents centās noskaidrot lietas apstākļus iespējami precīzāk, jo mūsu lasītājiem ir tiesības zināt to, kas notiek Vilcieniņu meistarības aizkulisēs.

Viņš ir pavārs, kurš kādreiz bijis izcils. Tagad viņa dzīve ir ieslīgusi rutīnā, viņš ir izšķīries ar sievu (lai gan attālināti viņi viens otru droši vien joprojām mīl), strādā publikas mīlētā, bet garlaicīgā restorānā, kura īpašnieks viņam nedod nekādu radošo brīvību ēdienu gatavošanā, jo apmeklētāji ir pieraduši pie pārbaudītām vērtībām, taču visam viņa dzīvē būs lemts sagriezties kājām gaisā Twitter dēļ.

Njā, nez vai tā bija laba doma - lasīt vēl vienu Spārkas romānu tik ātri pēc iepriekšējā, kurš man patika. Šī grāmata tik pozitīvu iespaidu kā "Loitering with Intent" galīgi neradīja, un diez vai pie vainas bija lidmašīnā blakus man raudošais zīdainis.

Bohumils Hrabals galvenokārt ir zināms kā "Closely Watched Trains" grāmatas autors, pēc kuras tapusī filma kaut kad (sešdesmitajos gados? precīzi neatceros) tika arī pie Oskara kā labākā filma neangļu valodā. Tāpat esmu redzējis vēl vienu pēc viņa grāmatas uzņemtu filmu - "Es apkalpoju Anglijas karali" un, šķiet, lasīju arī grāmatu.

Ļoti ilgi uz to gāju, un nu tas ir noticis - ne tikai šis blogs tagad dzīvo uz pats sava servera, nevis @normis paspārnē, bet tagad ir notikusi arī tā migrācija no PHP un nodejs.

Šo filmu noskatījos lidmašīnā varbūt ne gluži standarta veidā - bez pirmajām piecām minūtēm, līdz ar to sākumu noskatījos, jau redzējis filmas beigas. Patiesībā varbūt pat labi, ka tā, jo šādā veidā varēja labāk uztvert personāžu transformācijas filmas gaitā.

No 15.septembra mēneša garumā es un Marina (vai arī - Marina un es) sekojām principam: mēnesis bez cukura. Par šādu pasākumu dzirdēti visai atšķirīgi viedokļi (ieskaitot visai sašutušus). Mēģināšu izskaidrot, kā tas izpaudās, kāda tam bija doma, kas sagādāja sarežģījumus un tā tālāk.

Šo filmu pirmo reizi redzēju kā treileri "Prāta spēlēs" un pat nepiefiksēju, ka tā ir zviedru un nevis Holivudas projekts (anglisks treileris, nepavisam ne mazbudžeta paskats). Radās interese to noskatīties, un lidojumā Čikāga-Sanfrancisko arī radās iespēja.

Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.

Italo Kalvino tomēr ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus labāk lasīt nelielās devās - kādu vienu reizi pāris gados, nevis biežāk, jo viņam jau nu baigi ir izteikts savs dīvainais speciālais stiliņš, kurš var arī sākt krist uz nerviem.