Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvadītajā svētdienā norisinājās pirmais šī gada nozīmīgais Zasulauka turnīrs - pusatklātā meistarība “dancepad” spēlē.

Pie Nicodemus Rigensis jeb Rīgas Nikodēma īsromāna "Skaistākā pilsēta pasaulē" tikām Jaunā gada sagaidīšanas ballītē, kuras organizētāju vidū diezgan droši bija atrodams arī tā autors. Pirmkārt, vai citādi kāds tāpat vien dāļātu šo grāmatu? Otrkārt, tās izlasīšanas rezultātā gana daudz faktu saliekas kopā, veidojot Nikodēma personību. Tiesa, man ir pamatotas aizdomas, ka autors arī nav centies pārmērīgi maskēties kaut vai tāpēc vien, ka diez vai kādam varētu rasties nopietna interese noskaidrot viņa īsto seju - ja jau pat Johanam Korinam un Vilim Lācītim kādu laiku izdevās saglabāt apslēptu savu patieso identitāti, kaut gan viņu grāmatas sacēla daudz lielāku ažiotāžu par Nikodēma veikumu, par ko gan būtu jāsatraucas "Skaistākās pilsētas" autoram?

Par tādu grupu kā "Firewater" uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad nejauši pa Radio Naba dzirdēju viņu dziesmu "The Man on the Burning Tightrope". Neatceros, cik ļoti man toreiz patika viņu tāda pat nosaukuma albums, bet šodien kaut kā sanāca, ka noklausījos citu viņu ierakstu - koverkompozīciju apkopojumu ar nosaukumu "Dziesmas, kuras mēs būtu gribējuši uzrakstīt".

Ja nemaldos, mana līdzšinējā pazīšanās ar Edgara Alana Po daiļradi aprobežojās ar dzejoli par kraukli, kurš skolas laikos bija ļoti tuvs biedram Normis, bet pērnā gadā saņēmu dāvanā šo grāmatu, kurā atrodami, šķiet, visi Po stāsti, kas pieskaitāmi mistikai, fantastikai un tamlīdzīgām kategorijām (kuras tajos laikos nemaz vēl īsti nepastāvēja), un pēc šīs grāmatas izlasīšanas droši vien sevi varu uzskatīt par būtiski nopietnāku šī autora pazinēju.

Katram cilvēkam no bērnības visspilgtāk atmiņā paliek kas cits. Vienam psiholoģiska trauma, otram - trīskāršā rokas lūzuma sekas, trešam - dārgas rotaļlietas, ceturtam - pirmā mīlestība. Rolanda gadījumā tās bija daudzās stundas, ko viņš kopā ar tēti bija pavadījis pie televizora, Sporta pilī un lasot avīzi "Sports" - viņi abi kopā burtiski aprija jebkādu informāciju par Rīgas Dinamo hokeja komandu.

Filmu ziņā diezgan izteikti sanācis - kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā jauno iesāku. Pēdējā pilnmetrāžas filma 2014.gadā bija The Bling Ring, kuras galvenie varoņi pastrādāja noziegumus, lai iegūtu bezjēdzīgus sūdus, šī gada pirmajā filmā varonis dara būtībā to pašu, tikai ar daudz lielāku vērienu. Protams, pa vidu vēl bija Jaungada nakts ballītē skatītā A Free Ride, bet šo izglītojošo 100 gadus veco porno filmu īsti nebijām paši izvēlējušies skatīties, un vispār - arī tai ar "Volstrītas vilku" ir gana daudz kopīga.

Dīvainā kārtā es nevaru atcerēties, vai "Svešinieku" vispār iepriekš biju lasījis. Skaidrs, ka es esmu lasījis Friča Bārdas tāda paša nosaukuma dzejoli, bet Albērs Kamī vienu no saviem slavenākajiem darbiem (pārsteidzošā kārtā) neuzrakstīja, iespaidojoties no divdesmitā gadsimta sākuma romantiķa Bārdas. Kaut vai tāpēc vien, ka Kamī Svešinieks galīgi nav romantisks.

Sen nebiju redzējis tik ļoti biedējošu filmu kā The Bling Ring jeb "Spožuma banda". Formāli Sofijas Kopolas jaunākā filma nav šausmene, bet vienlaikus tās saturs ir biedējošāks par jebkuru gore gabalu.

Viņš un viņa vienu dienu daudzu gadu garumā. Reizēm viņi šajā dienā viens otru nemaz nesatiek, reizēm viņu attiecības piedzīvo grūtus periodus, bet reizēm viņi ir spiesti atzīt, ka viens otram ir tuvākie un dārgākie cilvēki pasaulē, lai arī tā ir sagadījies, ka visbiežāk viņi nav pāris.

Holy Motors nav viena no tām filmām, par ko ir viegli rakstīt, jo man pašam nav īsti skaidra mana attieksme pret šo lenti. Pirms vairāk nekā pieciem gadiem kino skatījos īsfilmu apkopojumu Tokyo!, kuras vienas no daļām režisors bija Leo Karakss, kas arī ir "Svēto motoru" radītājs, turklāt var teikt, ka galvenais varonis abām filmām ir viens un tas pats. Ar to vien piebildi, ka šajā filmā (kā jau garākā kino darbā tas droši vien ir dabiski) mēs par varoni uzzinām vairāk. Ne gluži pietiekami daudz, bet tomēr vairāk.