Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvadītajā nedēļas nogalē uzsākta jaunā 2014./2015.gada sezona prestižajā Vilcieniņu meistarībā. Salīdzinoši ar iepriekšējo sezonu, notikušas būtiskas pārmaiņas.

Kartupelī piedalījos jau otro reizi. Ja pagājušogad pasākums sanāca spontāns un pat pašam daļēji negaidīts (bet pilnīgi noteikti - pozitīvs), tad šogad reģistrējos jau ļoti savlaicīgi. Marina arī iebildumus necēla (kālab lai celtu?), tālab "Brīvie radikāļi" arī šajā pasākumā varēja atzīmēties pēc pilnas programmas.

Mēdz teikt, ka Pastnieks allaž zvana divreiz. Patiesībā Pastnieks šogad zvanīja jau devīto reizi, man personīgi trešo, bet komandai "Brīvie radikāļi" otro.

Savu astoņdesmito dzimšanas dienu Kanādas dzejnieks, rakstnieks un reizēm dziesminieks Leonards Koens ir sagaidījis ar jaunu albumu, šķiet 13. krājumā. Mūziķim, kas ierakstīties sācis pirms 45 gadiem, tas nebūt nav izcili liels skaitlis, bet Koens ir viens no tiem vīriem, kas labi zina - pārāk liels piedāvājums ne pie kā laba nenoved, tāpēc viņa ieraksti spēj kļūt par Notikumu. Arī "Populāras problēmas" nav izņēmums.

Uz teātri es parasti dodos, pat minimāli nenoskaidrojis, par ko būs izrāde - tik vien kā izlasījis anotāciju JRT lapā. Tā kā esmu Jaunā Rīgas teātra fēns, šāda stratēģija nav nekas pārdrošs - par izrāžu kvalitāti šaubas nerodas. Pēc analoģijas - ja tu esi Amsterdamas Ajax futbola komandas cienītājs, gan jau ka tev nebūs satraukuma, pirms doties uz tās spēli pret tev nezināmu vienību, par to, vai tev spēle patiks vai nē. Turklāt teātrim ir priekšrocība, ka tajā darbojas labi aktieri, nevis futbolisti, kuru repertuāra vienīgais elements ir tēlains kritiens ar "es mirstu" sejas izteiksmi.

Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.

Jahims Topols esot viens no populārākajiem mūsdienu čehu rakstniekiem. Nezinu, vai tas ir liels vai mazs sasniegums, jo man galīgi nav skaidrības par aktuālajiem čehu literatūras apjomiem. Taču, ja jau autors ir gana ievērojams, lai viņa grāmatas tulkotu angļu valodā (šī konkrētā - ar nosaukumu "Gargling with tar", skaidrs, ka tieši angliski šo grāmatu lasīju), tad jau vērā ņemams viņš noteikti ir.

Sen nebija sanācis klausīties neko no krautroka apcirkņiem, un šodien pienāca tā diena, kad izlēmu pievērsties Minhenes komūnas "Amon Düül" trešajam studijas albumam. Saukt Amon D. par grupu būtu mazliet nevietā, jo šī kolektīva dalībniekiem muzicēšana nekādi nebija pamatnodarbe un vairums viņu arī īsti nebija sevišķi muzikāli spēcīgi, mūzika viņiem bija tikai viens no veidiem, kā ļaut vaļu savām narkotiskajām fantāzijām.

Par to, ka izbraukšana no Izraēlas būs jautra, biju informēts jau iepriekš - atminējos, ka Prusux kaut ko stāstīja par izģērbšanos līdz apakšbiksēm un rūpīgu visu atveru pārmeklēšanu, pēc kuras tikai liels daudzums alkohola spēj kaut daļēji sadziedēt morālo traumu. Labi, varbūt par to pārmeklēšanu es mazliet pārspīlēju, bet tas, ka pārbaudes būs nopietnas, šaubas neradīja.

Mainās laiki, mainās tikumi. Savulaik man Pītera Grīneveja vārds saistījās ar neķītrām un nesaprotamām filmām, kuru vienīgā raisītā emocija ir "yuck!" jeb "vē!" un nez kādēļ pat uzrakstīju stāstu, kurā galvenā varoņa tēvu dēvē par mazo Grīneveju. Un nule esmu sasniedzis tādu stadiju, ka pat speciāli eju uz kino, lai noskatītos jaunāko Grīneveja lenti, par kuru turklāt ir dzirdēts, ka tā esot teju vai pornogrāfiska.