Kazhes pierakstu burtnīca

Ja tu man pavaicātu pirms ceļojuma uz Izraēlu sākumu, vai mēs plānojam apmeklēt Palestīnu, es uz tevi vispirms apskatītos kā uz traku un pēc tam atbildētu: "Protams, nē! Vai tev prāts?" Taču tu zini, kā tas ir - iepriekš saklausītie šausmu stāsti šķiet arvien mazāk saistoši, jo ilgāk tu uzturies kādā zemē, par kuru tās visas šausmas dzirdētas. Un arī mūsos ar katru dienu vairāk iezagās doma - bet varbūt tomēr varētu ieskriet Palestīnā un tur atrast vienu slēpnīti? Šo domu tikai stiprināja Hena teiktais (lai gan viņš nebija pats uzticamākais informācijas avots), ka tur nekā sevišķa, no kā baidīties, neesot, un ka ārzemniekiem vēl jo vairāk problēmu nebūšot - kaut vai uz Bētlemi vien dodas visdažādākie tūristi. No otras puses, pēdējais Bētlemē pabijušais amerikāņu slēpņotājs šim mērķim bija par 500 dolāriem noalgojis gidu, kas viņu tur nogādāja - tas, savukārt, neizklausījās sevišķi droši - doties uz vietu, kur tev rekomendējams savs personīgais gids.

Pirmām kārtām Hens atvainojās, ka bija mazliet nokavējis, bet tad pavēstīja, ka vakarā mēs visi esam uzaicināti ciemos pie vienas viņa draudzenes, bet pēc tam viņš pats došoties uz kāda drauga dzimšanas dienu, kamēr mēs varēsim apskatīt Jeruzalemes bārus. Tiesa, vispirms vēl jāizdara vairākas lietas, tai skaitā viņam jānopērk dāvana draugam. Viņš izskatījās arī manāmi iepriecināts, uzzinājis, ka mums tomēr būs auto, jo pretējā gadījumā pārvietošanās būtu ļoti sarežģīta, jo viņš dzīvoja patālu no centra, bet sabiedriskais transports beigs kursēt pulksten četros pēcpusdienā un nebūs pieejams arī visu sestdienu.

Kā jau tu droši vien nojaut, macu no mums neviens nepagatavoja, bet tā vietā iekasēja iejas maksu Masadas dabas parkā. Kā atklājās, saullēkta sagaidīšana tajā kalnā ir ļoti populāra vietēja aktivitāte, un cilvēku tur allaž esot daudz. Masadas cietoksnis, kā izrādās, ir otrais populārākais tūrisma objekts Izraēlā, piekāpjoties vienīgi Jeruzalemes zoodārzam. Savulaik to bija izdevies sagrābt ebreju dumpiniekiem cīņā pret Romas impēriju un tas kļuva par dumpinieku pēdējo atbalsta punktu Jūdejā. Romieši cietoksni aplenca, jūdi ilgstoši turējās, bet kad bija skaidrs, ka viss ir zaudēts, tika pieņemts kolektīvs lēmums, ka labāk ir visiem mirt, nekā piedzīvot verdzības negodu.

Virziens, kurā gājām, sevišķi ticami neizskatījās - tā bija pārmērīga nomale, lai tur iztēlotos auto īres kantori. Bet gadās jau visādi. Un nevarētu taču būt, ka arī šajā reizē mēs būtu aizkūlušies nepareizā virzienā? Nevarētu taču? Ne? Un tad mēs sasniedzām nullpunktu, un, protams, nekāda Sixt biroja tur nebija, bet visprastākā daudzdzīvokļu māja. Ko šādā situācijā iesākt? Šķiet, ka koordinātes, kuras mums bija atliktas kā Sixt birojs, atkal jau atbilda mums vajadzīgajai adresei, tikai nepareizajā pilsētā. Nekur citur neesmu sastapies ar situāciju, ka lielpilsētā tās rajoni neskaitās daļa no pilsētas, bet gan kā patstāvīgas vienības ar savu adrešu sistēmu. Labi, ka ar brīvpieejas WiFi Izraēlā ir daudz labāk nekā bijām gaidījuši (kurš tad ticēs, ka ebreji tev tāpat vien Internetu dos!), tāpēc dabūjām īsto adresi. Nieka seši kilometri! Ko tagad darīt?

Pirmā iepazīšanās ar Izraēlas zemi man patiešām padevās jautra - drošībniekam itin gari un plaši izstāstīju ceļojuma mērķus (esam tūristi, braucam apskatīt Telavivu un Jeruzalemi), to, kādā veidā esmu pazīstams ar saviem līdzbraucējiem, kāpēc vispār izvēlējos braukt tieši uz Izraēlu, un tā tālāk. Palaida vaļā. Tālāk, protams, pasu pārbaude imigrācijai. Dīvainā kārtā, kamēr vēl stāvējām rindā, pienāca klāt kāds cits drošības iestāžu pārstāvis un palūdza, lai uzrādām pases. Kā gan citādi - stāvi rindā uz pasu pārbaudi, bet vispirms uzrādi pasi! Un tad - lielākā izklaide. Meitene pie lodziņa mani sīki par visu izprašņāja un beigās pavēstīja, ka pirms mani laidīs tālāk, man būs jāaiziet uz "kabinetu", kur man uzdos dažus jautājumus. Mazliet satraucoši, ne?

Kā rūdītam pārdaugavietim, man būtu jākaunās, ka līdz pat 30 gadu vecumam nebiju noskatījies "Šķērsielu". Kā nekā, dzīvoju netālu, reizēm gadās tur pat braukt cauri, bet vienīgo Latvijas filmu, kas ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu, redzējis nebiju. Fui, fui, fui man!

Viss sākās otrajā aprīlī, kad airBaltic paziņoja par īpaši lētām aviobiļetēm. Tajā brīdī man pat prātā nenāca, ka šī piedāvājuma rezultātā varēšu savu apmeklēto zemju sarakstā iekļaut Palestīnu. Atskatīsimies mazliet vēsturē.

Aizvadīto brīvdienu centrālākais pasākums nenoliedzami bija pastaiga pa Lojas upi. Šī bija no tām reizēm, kad varu pateikt Paldies slēpņošanai kā hobijam - gadās, ka tā aizved uz patiešām interesantām vietām un reizēm bez slēpņiem man būtu grūti atlicināt laiku kaut kam, ko patiešām gribās darīt - piemēram, kārtīgi pabrist pa upi.

Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.