Kazhes pierakstu burtnīca

Katras filmas izbaudīšanai mēdz būt pareizi laiks, vieta un apstākļi, un mēdz būt nepareizi. Īstajā kompānijā trula komēdija būs laba, neīstajā - izcila drāma - miegu uzdzenoša. Ar jaunāko Ričarda Kērtisa veikumu man sanāca apstākļu nesakritība.

Šī filma gandrīz varētu būt izcila. Tās galvenais varonis iedomājas, ka viņš varētu būt rakstnieks, taču patiesībā viņš ir alkoholiķis. Viņam vajadzētu doties prom no Ņujorkas kopā ar brāli un sievieti, kura viņu mīl, bet tā vietā viņš paliek pilsētā kopā ar sava mūža lielāko mīlestību - šņabulīti.

Beidzot esmu sapratis, kāpēc "klasiskās ēras" Holivudas filmas parasti ir tik ļoti bezzobainas un salkanas! Pie vainas nav nekas cits kā cenzūra - tā sauktais Hejsa kodekss, kas oficiāli tika piemērots filmām no 1934.gada līdz pat 1968.gadam, lai gan realitātē jau piecdesmitajos gados daudzi filmu veidotāji sāka atkāpties no šī kodeksa uzliktajiem principiem. "Tie trīs" ir ļoti tipisks Hejsa kodeksa upuris.

Nu jau esmu ticis tik tālu, ka skatos pirmskara mūziklus. Un kāpēc lai es neskatītos filmas ar Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu galvenajās lomās? Rodžersa, kā nekā, būtu saucama par skaistu arī pēc mūsdienu standartiem.

Italo Kalvino tomēr bija viens patiešām lielisks autors! Izdomas bagāts, nedaudz traks, ar izteiktu noslieci spēlēties ar literāro darbu formām, struktūrām, vēsturi, jēdzieniem un galvenokārt - ar lasītāju.

Par ko es pārvēršos? Manā skatīto filmu klāstā arvien retāk parādās tādas, kas būtu kaut relatīvi saucamas par jaunām. Protams, šobrīd tas jau ir apzināti - mēģinu skatīties patiešām vecas filmas, bet lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka šāda stila kino man šķiet arvien vairāk un vairāk pieņemams. Vai man būtu kļuvuši vienaldzīgi tādi jēdzieni kā filmu dinamika, aktieru (pamatā aktrišu - jo kāda man darīšana gar aktieriem) atbilstība mūsdienu skaistuma etaloniem, krāšņi specefekti un laikmetīga mūzika? Patiesībā - droši vien tieši tā arī ir. Skaistumam ir daudz dažādu formu un izpausmju un kālab man būtu jāpakļaujas diktātam, ka, piemēram, Andželīna Džolija ir skaistas sievietes etalons (ne tā, ka man Andželīna nešķistu jolie, bet - kāpēc tieši viņa?)? Un kāpēc gan lai es laiku pa laikam nevarētu baudīt džezu, bigbendus un/vai klasisko mūziku? Lai citi dzīvo 3D kino un brīnumainu tehnoloģiju pasaulē, es jūtos komfortabli arī citur.

Vispirms - daži skaitļi. Tad - mežonīgs teksta blāķis

Lai arī tev laimīgs šis gepardraksta zirga gads!

"Dumpinieks bez iemesla" ir filma ar skanīgu nosaukumu, spēcīgu leģendu un visai garlaicīgu saturu. Tā to es raksturotu vienā teikumā.

Kad pirms kāda laiciņa epastā iekrita vēstule par gaidāmo slēpņotāju pasākumu - Gatisk 10&39;000.slēpņa svinībām, man nebija ilgi jādomā par savu līdzdalību vai nē. Cik ļoti lai es arī nedeklarētu, ka "es jau neesmu slēpņotājs, man vienkārši ir daudz atrasto slēpņu", ir pasākumi, kuros vienkārši ir jābūt klāt. Un pārgājiens decembrī tumsā pa purvu noteikti ietilpst šajā kategorijā!