Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājušo svētdien sanāca turpināt ledus purva priekus, kas patiesībā bija ļoti pareizi darīts, jo tad ārā vēl valdīja ziema, nevis slapjdraņķis, kas atguva savu varu visai ātri.

Kamēr "The Jazz Singer" tikai ieskicēja to, par ko skaņa varētu pārvērst kino, "Ņujorkas gaismas" bija pirmā filma, kurā personāži patiešām visu laiku runāja, kur jau parādās dialogi un tieši teksts virza uz priekšu sižetu.

Maz pamazām, maz pamazām pildu savu plānu - atrast visus vēl aktīvos slēpņus, kas publicēti pirms pats pievērsos šai produktīvajai nodarbei. Jau ilgu laiku mani vilināja Ēbelmuižas purvs - kā nekā tas atbilst uzreiz vairākām manām prasībām pret slēpņiem: nav tālu no Rīgas un ir purvs. Un tā kādā jaukā piektdienas vakarā sapulcējāmies draudzīgā kompānijā šī purva apmeklējumam.

Domu piedalīties Smārdes rogainingā man pasvieda kāds "Bargā pļāvēja" dalībnieks. Tiesa gan ar tekstu "man komanda jau ir, vāc savējo". Nu, labi, ja vāc, tad vāc. Beigu beigās gan sanāca tā, ka no Pļāvēja zelta sastāva neviens tur neiesaistījās, bet es - ne gluži standarta veidā.

Ir ansambļi, kurus nebūt redzējušam dzīvajā man ir nepiedodami. Latvijas medijroka pionieri "Suņa stunda" pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Savulaik man ir bijis tas gods strādāt kopā ar vairāk kā vienu šīs grupas dalībnieku. Viņu spēlētā mūzika nav gluži nesaistīta ar sviestroku. Visubeidzot, arī ikdienā mēdzu lietot frāzi, ka "īsti veči dzer tikai uz špalām". Un šodien beidzot apstākļi sakrita tā, ka man bija iespēja šo ansambli vērot paša acīm. Ā, un vēl pie vērtīgajiem faktoriem grupas apskatīšanai var pieskaitīt to, ka "Suņa stundā" spēlē vijolniece Dina, tā pati, kas savulaik "Hospitāļu ielā".

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.

Patiesībā Nirvanas otrā albuma nosaukums ir "The Existence of Chance Is Everything and Nothing While the Greatest Achievement Is the Living of Life, and so Say All of Us", taču veselais saprāts liedz to bieži dēvēt pilnā vārdā. Pat saiīsinājums TEoCiEaNWtGAItLoLasSAoU ir ievērojami par garu, lai es to būtu gatavs izmantot kā paroli kādā interneta resursā.

Amadejs ir uzaudzis ģimenē, kur visi ir mūziķi. Viņa mamma ir pianiste. Viņa tētis (nu jau miris) bija diriģents. Viņa brālis ir izcils diriģents. Visi cilvēki viņam apkārt interesējas par mūziku, runā par mūziku un pat joko par mūziku. Bet Amadejam nav ne miņas no muzikālās dzirdes un līdz ar to viņš mūziku ienīst.

Kā tas sanāca, ka es izlēmu piedalīties "Gandra" organizētā pārgājienā? Vai manā dzīvē pietrūktu pārgājienu? Vai es pats tādus nemācētu organizēt? Vai nekad iepriekš nebūtu bijis purvā? Vai man trūktu pārgājienu kompānijas? Vai vispār draugu? Uz pārējiem jautājumiem var neatbildēt, bet pirmajam atbilde ir pavisam vienkārša: interesēja apskatīties, kā organizēts pārgājiens atšķiras no tādiem, kādos mēdzu iet ar draugiem.

Ja tu esi lasījis vienu Semjuela Beketa grāmatu, tu vari teikt, ka esi lasījis tās visas. Vai vismaz - vairāk kā vienu. Absurda teātra viens no tēviem noteikti neizcēlās ar sevišķām stila variācijām savā daiļradē, līdz ar to nav pārsteigums, ka "Molojs" visai labi sasaucas gan ar "Mērfiju", gan Godo, gan to lugu, kuras varoņi atrodas mucās (neatceros nosaukumu).