Kazhes pierakstu burtnīca

Bohumils Hrabals galvenokārt ir zināms kā "Closely Watched Trains" grāmatas autors, pēc kuras tapusī filma kaut kad (sešdesmitajos gados? precīzi neatceros) tika arī pie Oskara kā labākā filma neangļu valodā. Tāpat esmu redzējis vēl vienu pēc viņa grāmatas uzņemtu filmu - "Es apkalpoju Anglijas karali" un, šķiet, lasīju arī grāmatu.

Ļoti ilgi uz to gāju, un nu tas ir noticis - ne tikai šis blogs tagad dzīvo uz pats sava servera, nevis @normis paspārnē, bet tagad ir notikusi arī tā migrācija no PHP un nodejs.

Šo filmu noskatījos lidmašīnā varbūt ne gluži standarta veidā - bez pirmajām piecām minūtēm, līdz ar to sākumu noskatījos, jau redzējis filmas beigas. Patiesībā varbūt pat labi, ka tā, jo šādā veidā varēja labāk uztvert personāžu transformācijas filmas gaitā.

No 15.septembra mēneša garumā es un Marina (vai arī - Marina un es) sekojām principam: mēnesis bez cukura. Par šādu pasākumu dzirdēti visai atšķirīgi viedokļi (ieskaitot visai sašutušus). Mēģināšu izskaidrot, kā tas izpaudās, kāda tam bija doma, kas sagādāja sarežģījumus un tā tālāk.

Šo filmu pirmo reizi redzēju kā treileri "Prāta spēlēs" un pat nepiefiksēju, ka tā ir zviedru un nevis Holivudas projekts (anglisks treileris, nepavisam ne mazbudžeta paskats). Radās interese to noskatīties, un lidojumā Čikāga-Sanfrancisko arī radās iespēja.

Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.

Italo Kalvino tomēr ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus labāk lasīt nelielās devās - kādu vienu reizi pāris gados, nevis biežāk, jo viņam jau nu baigi ir izteikts savs dīvainais speciālais stiliņš, kurš var arī sākt krist uz nerviem.

Man vajadzētu kārtīgi pameklēt, līdz izdotos noskaidrot, kad pēdējo reizi noskatījos filmu, kas tapusi kādā iepriekš kino pasaulē neiepazītā valstī - kā nekā, sasniedzot 100 valstu atzīmi, mazliet pazuda motivācija šo pasākumu turpināt, un arī cerības uziet kādu pērli (kādu, nez, kino taisa Papua Jaungvinejā?) bija manāmi pabalējušas. Un te uzzināju, ka pagājušogad dažādos festivālos itin veiksmīgi izrādīta filma, kas uzņemta Sauda Arābijā. Kā to raksturo Rottentomatoes (ar 92% svaiguma līmeni): "Transgressive in the best possible way, Wadjda presents a startlingly assured new voice from a corner of the globe where cinema has been all but silenced." Skaidrs, ka šī filma bija jānoskatās.

Itin daudzus gadus regulāri sekojuxkcd komiksiem un, kopš šī rubrika sākās, lasu arī What If sadaļu, kurā bijušais NASA robotikas darbinieks Rendels Manro atbild uz dīvainiem un lielākoties pilnīgi trakiem lasītāju jautājumiem iespējami zinātniski pamatotākā veidā.

Šaubu nav - uz "Mašina Vremeņi" koncertu Arēnā Rīga gāju lielā mērā politisku motīvu vadīts - ja iepriekšējās reizes, kad dzirdēju par šīs grupas uzstāšanos Rīgā/Latvijā, allaž atradās kāds iemesls, kālab apmekklējumu atlikt uz citu reizi, tad 2014.gada rudenī divu domu nebija - kaut vai attieksmes dēļ man uz šo koncertu bija jāiet, neatkarīgi no tā, kādā formā ir vai nav Makarevičs, Kuķikovs un kompānija.