Šajā pirmdienā notika mana pirmā viesošanās klubā Melnā piektdiena. Nav jau brīnums, ka tur neesmu regulārs viesis - pēc metālista nekad neesmu izskatījies un arī tagad neizskatos. Taču reizēm arī man patīk drusku skarbāka mūzika un par šo konkrēto grupu bija dzirdēti tikai labi vārdi.

Aizvadītajā sestdienā jau trešo reizi notika tradicionālās automašīnu galdaspēļu sacensības "Makatana", šoreiz gan spēles nosaukums nebūtu īsti atširējams kā "mašīnu Katana", jo par pasākuma pamatspēli bija kļuvusi vilcieniņu spēle jeb "Ticket to Ride". Arī tavs padevīgais kalps šajās sacensībās piedalījās.

Vakar Kalnciema kvartālā beidzot pienāca ilgi gaidītais notikums - ieraksta "Brāļi un māsas", kurā dažādiem mūzikas stiliem piederīgi Latvijas mūziķi ierakstījuši Māra Šverna un grupas "Baložu pilni pagalmi" dziesmu kaverversijas. Būtu ļoti negaidīti, ja es tur nebūtu bijis klāt.

Ir sanācis tā, ka man ir lieka biļete uz Pītera Geibriela koncertu Arēnā Rīga šo sestdien (šķiet, ka biļetes cena ir ap 40 EUR). Tev ir iespēja šo biļeti dabūt un jāizdara tik vien, kā jāiesūta bilde, kurā būtu tava reklāma ar tevi kā kandidātu Eiroparlamenta vēlēšanās. (skat. piemēru zemāk)

Visam bija jāsākas lidostā Rīga, kur ceturtdienas pēcpusdienā bija gaidāma mana tikšanās ar Ivetu un CNZ. Starta vietā ieradāmies katrs savā tempā. CNZ - ļoti savlaicīgi, pārējie - ne tik ļoti. Proti, aptuveni stundu pirms orientējošā izlidošanas laika es vēl stāvēju pieturā un gaidīju autobusu, bet Iveta ap to pa šu laiku kāpa taksometrā. Arī es nezaudēju paniku un apturēju garām braucošu taksi, tādējādi palielinādams iespēju, ka ceļojums nebeigsies jau tepat Rīgā. Man gadījās ļoti runīgs taksists, kuraprāt manam tēlam (hūte, bārda un lielā mugursoma) drīzāk atbilstu ceļošana ar stopiem, nevis īrētu auto. Atdevu taksistam savu pēdējo skaidro naudu (jo ceļojumos tādu parasti līdzi neņemu) un steidzu uz bagāžas nodošanas rindu. Iveta ieradās par apaļu minūti vēlāk nekā es, apliecinot to, ka man bija gadījies labāks taksists (kā gan citādi!).

Balkānu pussala ir viena no tām Eiropas daļām, kas mani valdzinājušas jau izsenis. Emira Kusturicas filmas, čigānu mūzika, globālas nozīmes vēsturiski notikumi, mūsdienu kara drāmas - par šo apvidu dzirdēts ir tik daudz, bet ir grūti nošķirt leģendas no faktiem un mītus no kotletēm. Tālab šajā pavasarī viens no maniem nozīmīgākajiem mērķiem bija gūt kaut nelielu ieskatu šajās zemēs paša acīm.

Par Voltera Mitija slepeno dzīvi biju dzirdējis dažādas atsauksmes - ir labas, ir sliktas. Galvenais tās slavētājs bija mans dīvāna sērfošanas hosts Sofijā, kurš gan atzina, ka Bens Stillers viņam riebjoties, bet šajā filmā viņš esot bez maz vai cits cilvēks. Tad nu arī devu šai filmai iespēju mani pārliecināt par tās kvalitāti (te gan jāpiebilst, ka kritiķi pret filmu bijuši visai nesaudzīgi).

Kaže, kas tev ir atgadījies? Tu skaties kinoteātrī izteikti bērniem paredzētu multfilmu?! Un vēl 3D formātā (kurš tev principā galīgi nepatīk)!? Un Rēzeknē!? Un dublētu latviešu valodā?! Patiesībā - nothing special. Vienkārši sagadījās tā, ka braucām uz Latgali atjaunot vienu no maniem slēpņiem. Ceļš ilgs, kādā brīdī atcerējos kaut kur internetos lasīto, ka Rēzeknē esot kvalitatīvs 3D kino. Jautāju Marinai: Ejam? Marina atbild: Ejam! Izrādījās, ka mums derīgā laikā rādīja tikai šo multfilmu, tā tad beigās arī sanāca, ka to noskatījāmies.

Ja godīgi, es nemaz nezinu - kādas tad īsti ir standarta Lieldienas. Ko es darīju Lieldienās pirms gada, pat nevaru īsti noskaidrot. Šķiet, vienīgās kaut cik atmiņā palikušās, ir tās, kad biju Strasbūrā uz slēpņotāju pasākumu. Citus gadus droši vien devos slēpņošanas tūrēs tepat Latvijā, bet tā īsti atmiņā nekas nav palicis.

Šī bija tā reize, kad uz kādu JRT izrādi aizgāju, pat īsti nepainteresējies, vai tā ir laba, par ko tā ir un kur tā ir. Pozitīvais ir tas, ka Jaunajā Rīgas teātrī ieberzties ir visai grūti - parasti no turienes pārnāku tikai ar pozitīvām emocijām. Turklāt šoreiz situācija bija īpaši labvēlīga - Marinas sabiedrībā gan jau arī Vogonu dzejas priekšlasījumi nebūtu tik slikti.