Italo Kalvino tomēr bija viens patiešām lielisks autors! Izdomas bagāts, nedaudz traks, ar izteiktu noslieci spēlēties ar literāro darbu formām, struktūrām, vēsturi, jēdzieniem un galvenokārt - ar lasītāju.

Par ko es pārvēršos? Manā skatīto filmu klāstā arvien retāk parādās tādas, kas būtu kaut relatīvi saucamas par jaunām. Protams, šobrīd tas jau ir apzināti - mēģinu skatīties patiešām vecas filmas, bet lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka šāda stila kino man šķiet arvien vairāk un vairāk pieņemams. Vai man būtu kļuvuši vienaldzīgi tādi jēdzieni kā filmu dinamika, aktieru (pamatā aktrišu - jo kāda man darīšana gar aktieriem) atbilstība mūsdienu skaistuma etaloniem, krāšņi specefekti un laikmetīga mūzika? Patiesībā - droši vien tieši tā arī ir. Skaistumam ir daudz dažādu formu un izpausmju un kālab man būtu jāpakļaujas diktātam, ka, piemēram, Andželīna Džolija ir skaistas sievietes etalons (ne tā, ka man Andželīna nešķistu jolie, bet - kāpēc tieši viņa?)? Un kāpēc gan lai es laiku pa laikam nevarētu baudīt džezu, bigbendus un/vai klasisko mūziku? Lai citi dzīvo 3D kino un brīnumainu tehnoloģiju pasaulē, es jūtos komfortabli arī citur.

Vispirms - daži skaitļi. Tad - mežonīgs teksta blāķis

Lai arī tev laimīgs šis gepardraksta zirga gads!

"Dumpinieks bez iemesla" ir filma ar skanīgu nosaukumu, spēcīgu leģendu un visai garlaicīgu saturu. Tā to es raksturotu vienā teikumā.

Kad pirms kāda laiciņa epastā iekrita vēstule par gaidāmo slēpņotāju pasākumu - Gatisk 10&39;000.slēpņa svinībām, man nebija ilgi jādomā par savu līdzdalību vai nē. Cik ļoti lai es arī nedeklarētu, ka "es jau neesmu slēpņotājs, man vienkārši ir daudz atrasto slēpņu", ir pasākumi, kuros vienkārši ir jābūt klāt. Un pārgājiens decembrī tumsā pa purvu noteikti ietilpst šajā kategorijā!

2013.gads ir gandrīz cauri. Šī būs filma, ar kuru man šis gads noslēgsies, un tā nav nejaušība, bet apzināta izvēle.

Šogad esmu bijis slinks grāmatu lasītājs. Vai tas būtu tādēļ, ka netipiski liela daļa manas dzīves šogad aizritēja reālajā, nevis iedomu pasaulē? Tomēr gada noslēgumā vienu apjomīgu un nozīmīgu darbu izlasīju - Heses "Stikla pērlīšu spēli".

Šī gan bija visai īpatna filma - sešdesmito gadu zinātniskā fantastika par servisu, ko piedāvā kāda firma - tevi pasludina par mirušu, sagādājot atbilstošas kvalitātes līķi, uztaisa plastisko operāciju un tu vari uzsākt jaunu un skaistu dzīvi. Kāds pusmūža baņķieris izmanto šo servisu, cerībā, ka viņa jaunā dzīve būs piedzīvojumiem un dēkām pilna, pēc tam, kad viņam šo servisu izreklamējis kāds it kā miris draugs. Taču visai ātri viņš atskārš, ka jaunā dzīve nav ne par mata tiesa labāku kā iepriekšējā, turklāt patiesībā cilvēki, kuri dzīvo viņam apkārt, ir tikpat neīsti, kā viņa paša jaunā personība, turklāt viņš atskārš, ka visas tās materiālās vērtības, pēc kurām viņš ir dzinies mūža garumā ir bezvērtīgs sviests (kāds pārsteigums, ne?) un ka viņa laulības dzīve bija bijusi tukša un skumja tieši viņa karjeras apsēstības dēļ, nevis citu cilvēcisko īpašību nopelns. Bet ir jau par vēlu kaut ko mainīt, lai gan viņš vēl cer, bet tam nebūs labu beigu, vari man ticēt...

Eh, ku forši ir laiku pa laikam ievērtēt kādu normālu mistēriju/trilleri, jo sevišķi tādu, kas tapis 2.Pasaules kara laikā, kad bija gluži citi standarti pret filmām.