Šķiet, ka man nevajadzēja turpināt Kalvino stāstus - kamēr "Cosmicomics" pamatdaļa šķita svaiga un aizraujoša, turpinājums tai izteikti šķita esam "more of the same" un vairāk garlaikoja nekā izklaidēja.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no nozīmīgākajām filmām Holivudas vēsturē. Vai tā būtu mākslinieciski izcila? Nopelnījusi vairāk nekā jebkura cita? Vai tajā piedalītos sava laikmeta slavenākie aktieri? Vai to būtu režisējis kāds no visu laikmetu dižgariem? Nē, nē, un vēlreiz nē. Un tomēr - super leģendāra filma.

Vispār jau interesanti ir ar tām vecajām Holivudas filmām - katrā no tām, ko pēdējā laikā esmu noskatījies, ir bijis kaut kas ievērības cienīgs. Ne gluži tā, ak tās visas man šķistu izcilas, bet kaut kādas interesantas īpatnības ikvienā filmā ir novērotas. Kaut vai tas, ka droši vien drīzumā būšu vismaz vienā lomā redzējis teju ikvienu izcilo 20.gadsimta pirmās puses aktrisi.

Paskaidro man, lūdzu, sekojošo: kā tas nākas, ka filmās par fascinējošiem cilvēkiem viņi tiek parasti padarīti mazāk fascinējoši. Kādēļ nepieciešams piepušķot kaut kādas nepatiesības, ja vēsturiskais materiāls pats par sevi ir izcili kolorīts? Šādi, lūk, jautājumi pēc filmas "Karaliene Kristīne" noskatīšanās.

"Dallasas pircēju klubs" ir viena no filmām, kas šogad pamatoti var cerēt uz kādām balvām Oskaru ceremonijā. Tā varbūt nav galvenā favorīte kaut vai tālab vien, ka tā nav viena no gada lielajām un skaļajām filmām, bet noskatīšanās vērta tā ir pilnīgi noteikti, kaut vai sava satura vēsturiskās puses dēļ vien.

Pirmo šogad apmeklēto koncertu bija jāgaida līdz 11.janvārim. Nezinu, vai tas ir ilgi vai nē, vienkārši fakts. Kas jauns? Pirmo reizi biju uz koncertu Aptiekā. Kas vecs? Baložu pilni pagalmi pagājušogad vaigā bija skatīti vismaz trīs reizes.

Katras filmas izbaudīšanai mēdz būt pareizi laiks, vieta un apstākļi, un mēdz būt nepareizi. Īstajā kompānijā trula komēdija būs laba, neīstajā - izcila drāma - miegu uzdzenoša. Ar jaunāko Ričarda Kērtisa veikumu man sanāca apstākļu nesakritība.

Šī filma gandrīz varētu būt izcila. Tās galvenais varonis iedomājas, ka viņš varētu būt rakstnieks, taču patiesībā viņš ir alkoholiķis. Viņam vajadzētu doties prom no Ņujorkas kopā ar brāli un sievieti, kura viņu mīl, bet tā vietā viņš paliek pilsētā kopā ar sava mūža lielāko mīlestību - šņabulīti.

Beidzot esmu sapratis, kāpēc "klasiskās ēras" Holivudas filmas parasti ir tik ļoti bezzobainas un salkanas! Pie vainas nav nekas cits kā cenzūra - tā sauktais Hejsa kodekss, kas oficiāli tika piemērots filmām no 1934.gada līdz pat 1968.gadam, lai gan realitātē jau piecdesmitajos gados daudzi filmu veidotāji sāka atkāpties no šī kodeksa uzliktajiem principiem. "Tie trīs" ir ļoti tipisks Hejsa kodeksa upuris.

Nu jau esmu ticis tik tālu, ka skatos pirmskara mūziklus. Un kāpēc lai es neskatītos filmas ar Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu galvenajās lomās? Rodžersa, kā nekā, būtu saucama par skaistu arī pēc mūsdienu standartiem.