Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta Norvēģija pēkšņi kļuva civilizēta. Nē, bet nopietni! Ceļš kļuva ja ne gluži plats, tad pilnīgi braucams noteikti, un dažviet kalniem vairs nevajadzēja braukt apkārt, bet tiem cauri bija izrakti tuneļi. Jā, bez avārijas izejām un iekšpusē bija tāda sajūta, ka tu brauc cauri taisnajai zarnai (vai kādiem citiem cilvēka iekšējiem orgāniem, līdzīgi kā zinātniskās fantastikas filmās, kur zinātnieks samazina kuģi, kura ekipāžai jāveic kāda operācija mikroskopiskā līmenī). Arī paši norvēģi tuneļus laikam uzskata par kādu brīnumu, kā nekā tos tikai pavisam nesen sākuši būvēt, tālab katra tuneļa galā ir pa slēpnim. Dažus tādus arī atradām. Blakus tuneļiem (pa kalna ārpusi), protams, iet tradicionālā vecā šoseja, taču tās posmi parasti ir automašīnām slēgti, jo neviens vairs šos ceļus neuztur.

Filma, kurai (vēl to nenoskatoties) jau bija saraksts ar plusiem un mīnusiem.

Nupat piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, atverot Esi Edugyan mājaslapu. Proti, ieraudzīju, ka šīs grāmatas autors ir sieviete. Nudien, nebūtu to iedomājies! Nav jau tā, ka šī būtu tipiska mačo autora grāmata, kura kule tā vien strāvo starp rindām (nezinu, kas man lika izvēlēties šādus vārdus), bet tā nu ir - šī sieviete raksta kā vecis, ja tā varētu izteikties.

Šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā saulainā nākotne. Vispār tā vien šķiet, ka vairums rakstnieku no nākotnes neko labu negaida un paredz, ka mums priekšā ir labākajā gadījumā zombiju apokalipse, bet sliktākajā - apokalipse bez zombijiem.

Neilgi pēc tam, kad pie mums bija kaučsērfinga ietvaros viesojusies Korīna no Rumānijas, izlasīju grāmatu par pēdējām 100 dienām pirms komunisma gāšanas šajā valstī. Jāatzīst, ka par Rumānijas vēsturi sevišķi interesējies nebiju, zināju vien to, ka ilgus gadus šajā valstī pie varas bijušo Čaučesku pāri būtībā nolinčoja. Taču es tā īsti nebiju piefiksējis to, cik psiha patiesībā bija konkrētā valsts.

Pirms vairākiem gadiem, kad tika noskatītas visas iepriekšējās Vesa Andersona filmas, šķiet, atzinos šim režisoram mīlestībā, caur blogu, protams, un ne tādā ziņā, ka es pēkšņi būtu homoseksualizējies, bet fakti ir tādi, ka Andersonu kā kino burvi es pilnīgi noteikti apbrīnoju. Viņa jaunākais veikums - "Moonrise Kingdom" - visai droši nonāks tajā pašā iecienīto filmu plauktiņā, kur viņa iepriekšējie darbi.

Gluži trijos naktī mēs no Mehamnas neizbraucām, taču sevišķi ilgi nodzīvoties viesnīcas numurā tomēr nevarējām, dzinulis teica, ka apstāties nedrīkst. Tiesa, kamēr Liene vēl gulēja, izlasīju krieviskā Top Gear žurnālā (nevaicā, kādēļ tāds bija atrodams Vidara kotedžā) rezultātu testam, kur tika salīdzināts offroad Segway ar Landrover apvidnieku. Pārsteidzošā kārtā apvidnieks izrādījās labāk piemērots braukšanai pa kupenām.

Ir grāmatas, kuras man sen jau vajadzēja izlasīt, bet nekādi nebija sanācis to izdarīt. Šī Oskara Vailda luga pilnīgi noteikti ir viena no tām. Ieraudzījis to mūsu Varšavas namatēva Kžištofa grāmatplauktā, ilgi nedomājot, ņēmu un izlasīju.

Katru reizi, kad pie mums gadās kādi kaučsērferi, piedavājam viņiem ar mums nobaudīt kādu kino pasaules brīnumu. Reizēm gadās, ka mana izvēle ir katastrofāla, kā, piemēram, tai reizē, kad ar čali no Austrālijas skatījāmies dāņu filmu par miesniekiem, kas sāk slaktēt cilvēkus un tirgot viņu gaļu.