Man patīk šīs grāmatas ideja, bet ne tik ļoti tās izpildījums. Grāmata ir stāstu krājums, kas vēsta par norisēm vienā pilsētā. Nodaļas savā starpā it kā nav saistītas, bet ir kaut kāda kopīga tēma. Vienlaikus katra nodaļa ir citā noskaņā - te ir gan melodrāma, gan detektīvs, gan Murakami stila mistika, gan, gan. Domājams, ja es labāk orientētos mūsdienu literatūrā, es vairāk varētu uztvert šīs līdzības. Tāpat pie grāmatas interesantajiem risinājumiem var minēt nodaļu nobeigumus - šie visi stāsti ir noveles, taču es raksturotu, ka katrai novelei pietrūkst pēdējā teikuma, proti, atrisinājuma, noslēdzošā paradoksa, kā rezultātā tu kā lasītājs vari sev vaicāt: un kas notiek tālāk?

Turpinot iepazīt Michael Frayn daiļradi, šoreiz izvēle krita par labu filmai Clockwise. Esmu šokēts, kā sanāca, ka šo filmu nebiju redzējis iepriekš - kā nekā tajā piedalās John Cleese un savulaik es skatījos vienu šī bijušā Monty Python dalībnieka filmu pēc otras un pat nokaitināju Normi ar to, ka pieminēju viņa vārdu vietā un nevietā.

Šī filma ir balstīta uz Maikla Freina tāda pat nosaukuma lugas un tieši Freina dēļ es to skatījos. Proti, izlasījis visai sviestaino romānu Skios, es secināju, ka man patīk šis sagadīšanos pilnais humors un ka varētu būt interesanti noskatīties kādu filmu, kurā tas izmantots. Šī bija pirmā, kas gadījās pa rokai.

Nezinu, kā tas sagadījās, ka mēs ar Lieni nebijām noskatījušies šo Džonija Depa filmu - viņa ir fane, bet es parasti neprotestēju, jo vismaz agrākos gados Deps parasti piedalījās labās filmās (pirms viņš kļuva par pastāvīgu Karību jūras pirātu un kamēr Tims Bērtons uzņēma jēdzīgas kvalitātes kino). Tiesa, Roberts Rodrigezs nav viens no tiem režisoriem, kura vārds man automātiski asociējas ar kaut ko diži labu - līdzīgi kā Kventins Tarantino, Rodrigezs allaž ir spēlējies ar B klases kino elementiem, taču atšķirībā no Tarantino Rodrigezs ne reizes nav radījis kādu tik episku stāstu, lai kičs to tikai padarītu labāku.

Tā kā 2012.gads strauji tuvojas beigām, un man nepatīk atstāt pusdarītus darbus uz nākamo gadu, pienācis laiks beidzot uzrakstīt noslēgumu šīs vasaras Ziemeļu ceļojuma aprakstam. Tiesa, pēdējās dažas ceļojuma dienas bija tik salīdzinoši nesteidzīgas, ka nekā grandioza, ko par tām rakstīt, tāpat nav.

Vienmēr esmu ja ne gluži lepojies, tad vismaz izcēlis kaut kādu pamatzināšanu trūkumu manā kino skatītāja biogrāfijā. Līdzās "Titānikam" es joprojām neesmu noskatījies nevienu "Alien" sāgas filmu, tālab man nav pilnīgi nekādas attieksmes pret Sigurniju Vīveri un es pat nezinu, vai Plēsoņa (tas, kas Predator) nāk no šīs pašas sāgas vai arī viņš tikai sastop Svešo filmā Alien vs Predator (kuru es, protams, arī neesmu redzējis). Uz šo jautājumu rast atbildi, protams, nebūtu grūti, jo Google nav novietota tālākajā plauktā, bet šobrīd man nav nekādas vēlmes noskaidrot, kā tad īsti ir patiesībā.

Nez, vai tā senā ceremonija, kurai Leonards Koens meklē jaunu ādu, ir apgraizīšana? Vai arī alternatīvi - varbūt viņš plāno upurēt kādu skinhedu (kā nekā upurēšana arī ir gana sena ceremonija)? Muzikāli gan Koens nekādā jaunā ādā neietērpjas, sekojot tai pašai muzikālajai formulai, ar kuru viņš sāka savas gaitas popmūzikā.

Maikls Freins ir vecā kaluma angļu komēdijliteratūras autors, kura varoņi visai labi iederētos, piemēram, Vūstera un Džīvsa pasaulē, tāds kā P.Džei Vodhauza dēls. Neesmu gan nevienu citu viņa darbu līdz šim lasījis, bet tas jau man neliedz izlikties par gudru un zinošu.

Es nevarētu apgalvot, ka man no personīgās pieredzes būtu ļoti labi pazīstamas grāmatā aprakstītās situācijas. acik zinu, manu paziņu lokā nav daudz opija atkarīgo un vēl jo vairāk es nepazīstu nevienu piespiedu kārtā kastrētu cilvēku, kurš operāciju rezuļtātā ir padarts par sievieti, tālab, lai varētu strādāt par īpaša veida prostitūtu. Patiesībā es nepazīstu arī brīvprātīgi kastrētus cilvēkus un standarta prostitūtas, kaut kā manu paziņu lokā tā nav norma.

Elisonas Mūras romāns "Bāka" visai labi sasaucas ar nesen lasīto Harolda Fraja svētceļojumu ar to vien atšķirību, ka Mūras grāmata ne mazākajā mērā nav motivējoša un pacilājoša. Tā stāsta par Futu, visai skumjuun bezcerīgu tipāžu, kurš dodas nedēļu ilgā pārgājienā ar kājām pa Vāciju, kura laikā viņš neko neiemācās un neko nesaprot par to, kas viņa dzīvi ir darījis tik bezvērtīgu un tukšu, kāda tā viņam bijusi. Futu ir pametusi viņa sieva, kas nav brīnums, jo viņš ir garlaicīgs un pastulbs, vienmēr saka to, ko nevajag un vēl piedevām visai skaidri viņš sievā meklēja savas mammas aizstājēju, jo mamma viņu un Futa tēvu pameta, kad Futam bija 12 gadi.