Kazhes pierakstu burtnīca

Sesto reizi pēc kārtas bijām Valmieras vasaras teātra festivālā, un izrāžu programma mums šoreiz bija tik intensīva kā vēl nekad iepriekš. Man viss šis sākās ar "Daudz laimes dzimšanas dienā", kas droši vien arī ir loģisks veids, kā uzsākt šādu festivālu, ar piedzimšanu.

Kamēr pirmajā mūsu rītā Olandē vienpadsmitos mēs jau bijām sasnieguši dienas galamērķi, otrajā rītā ap šo laiku mēs tikai nesen bijām izkasījušies no kempinga, līdz ar to neizvelējāmies visu ceļojumu turpināt dīvaino dienas režīmu. Iespējams, šajā jautājumā bija līdzējusi ilgā sēdēšana gastrobārā, kuras rezultātā gulēt aizgājām vēlu un stipri noguruši. Iepriekšējā dienā, pētot kempingā dabūto Olandes karti, bijām izdomājuši tālāko maršrutu (vismaz vienu tā soli uz priekšu) - došanos uz Ziemeļiem, pa ceļam izbraucot ar velo prāmi un sasniedzot kempingu netālu no miesta vārdā Geta. Distance atkal bija gaidāma starp 35 un 40 kilometriem, kas šķita pietiekami saprātīga. Pateicoties manam iepriekšējās dienas veikala apmeklējumam, šādi tādi produkti mūsu rīcībā bija, ieskaitot jogurtu, kas ceļojumos kļūst par daudz plašāka patēriņa preci nekā mājās, tad nu kempingā iestiprinājāmies un tad devāmies ceļā. Te jāpiebilst, ka atšķirībā no pirmās dienas Olandē, kas bija vienmērīgi saulaina, šajā dienā mums sanāca saskarsme arī ar lietu (lielākais bija solīts pa nakti, tāpēc mēs bijām iepriekš rūpīgi salikuši vismas mantas ūdensdrošajās somās un pat piekabi salocījuši un iestūķējuši zem telts, taču beigās slapjums bija itin minimāls un mūsu bažas nepamatotas), bet ne tādā mērā, lai tas mums nopietni traucētu.

Savā ikdienas dzīvē Viktors Ozoliņš ir psihologs un psihoterapeits, bet, līdzīgi kā, man šķiet, savi 10% Latvijas iedzīvotāju, kādā brīdī viņš izlēma, ka vajadzētu tā kā uzrakstīt kādu grāmatu. Nē, šo es saku bez pāspīlējuma - aizej tu uz bibliotēku, un vari vien brīnīties par to, cik daudz dažādu nekur nedzirdētu autoru darbi tur ir atrodami. Viktors Ozoliņš, domājams, viņu vidū vēl ir no mazāk eksotiskajiem (tā kā viņa grāmatu izdevusi Zvaigzne ABC, tur būtu jābūt bijušai arī kādai izdevniecības interesei, ka tā ieraudzījusi dienasgaismu), bet realitāte patiešām ir tāda, ka mūsdienās, ja vien tev ir vēlme izdot grāmatu, un gatavība mazdrusciņ investēt šajā pasākumā, grāmatu var izdot jebkurš. Kas, savukārt, ir būtiskākais iemesls, kāpēc Raimonda Kažes stāstu un ceļojumu piezīmju grāmata, es ceru, dienasgaismu nekad neieraudzīs (futbola vēstures grāmatas ir cita lieta, tur es redzu kaut kādu misiju). Bet tas galīgi nav par koku tēmu.

Diskriminēt diennakts stundas un uzskatīt dažas no tām par labākām kā citas, protams, nav pareizi. Taču, ja tev ir gadījies izkāpt no prāmja četros un piecdesmit minūtēs no rīta, un nonākt mazpilsētā, kurā tuvākās trīs-četras stundas vēl nebūs nekādas dzīvības, droši vien tu atzīsi - šis nav pats optimālākais laiks. Tieši šādas sajūtas bija arī mums šajā agrajā rīta stundā Mariehamnā, taču par laimi mēs bijām tām emocionāli gatavi, un mums bija kaut kas līdzīgs plānam. Patiesībā tas bija radies jau visai savlaicīgi - iepriekšējā dienā Pērnavā, kas droši vien ir lielākais operativitātes līmenis, kādu var sagaidīt no mums šajā dzīves posmā.

Netipiski, bet par gaidāmo "Židrūna" koncertu, kuru var vai nevar saukt par pēdējo, uzzināju no Marinas, kuru par šīs grupas cienītāju nenosauksi (ne velti viņai pašai dižas intereses uz to doties nebija). Pārdomas mazliet raisīja biļešu cena - pierasts, ka pašmāju mūziķu uzstāšanās gadījumā biļetes ir par teju simbolisku maksu, bet te - 29 eiro. Padomājot racionāli, gan apzinos, ka esam šajā ziņā izlaisti un ka nav tā, ka gūto baudījumu no koncerta automātiski paceļ apstāklis, ka izpildītājs "ir no ārzemēm", un bieži emocionālā ziņā daudz jaudīgāks izrādīsies kaut kas pavisam vietējas nozīmes, nevis, piemēram, "Red Hot Chili Peppers" uzstāšanās Lucavsalā (manā atmiņā spilgtākais piemērs tukšajam šāvienam).

Trešdienas vakarā man bija grūta izvēle: doties uz Riga FC futbola spēli pret Vroclavas Šļonsk Skonto stadionā vai uz "Židrūna" koncertu turpat pāri ielai. Patiesībā, ja es būtu vēlējies redzēt tikai "Židrūnu", šos pasākumus būtu bijis iespējams apvienot, taču tad man ietu garām "Bērnības milicijas" uzstāšanās, un arī tās nebūt nav biežs prieks. Tā nu es nonācu Sporta 2 kvartālā, kur neliela lietus pavadībā un ļoti daudz redzētu seju kompānijā vēroju, kādus pārsteigumus būs sarūpējis Juris Simanovičs ar saviem grupas biedriem.

Pērnavā mums pēdējos gados sanācis viesoties itin bieži. 2021. gadā tur palikām divas naktis, pērn bijām bez nakšņošanas, bet tāpat šo to izstaigājām, taču šoreiz nāca klāt pāris inovāciju. Pirmkārt, nakšņošana Pērnavā teltī. Otrkārt, braukāšana pa Pērnavu ar riteni. Kas attiecas uz pirmo, Marina bija uzgājusi kempingu gandrīz pašā pilsētas centrā, faktiski - privātmājas pagalmā. Piestājām ielas malā, gāju noskaidrot situāciju, ieraudzīju plāksnīti ar tekstu: "Ja neviena nav uz vietas, droši celiet telti, samaksāsiet, kad atnākšu." Tā arī darījām. Mazliet īpatnēja izrādījās situācija ar auto stāvvietu - ielas malā tas bija bezdievīgi dārgs, pašam kempingam arī stāvvietas nebija, bet turpat aiz sētas (mazāk nekā metru augstas) pļaviņā gan bija komerciāla stāvvieta, ar kempingu nesaistīta. Mūsu ģimenes lielākā drāma bija tāda, ka šī sēta bija tieši tādā augstumā, ka es tai varēju pārkāpt pāri (kempinga saimniece teica, ka tā darīt ir pieļaujams), bet Jurģis visu laiku gribēja tikt cilāts pāri šurpu un turpu, ko, savukārt, mums nebija sevišķas motivācijas darīt. Uzslējām telti, piepūtām paklājiņus un bijām gatavi tālākām aktivitātēm, proti, galvenokārt - aiziet pusdienās.

Pērn kam šādam vēl nebijām gatavi, jo Estere kā riteņbraucēja vēl bija absolūti iesācējas statusā, bet šogad gan mums bija apņēmība, ka vajadzētu vasarā veikt kādu vairākdienu velobraucienu. Virzienu ziņā variantu patiesībā nav nemaz tik daudz, jo karstajā sezonā esam gatavi doties tikai uz Ziemeļiem no Latvijas, turklāt vēl aktuāls ir jautājums par reljefu. Pat es neesmu nekāds dižais kalnu braucējs, kur nu vēl Marina un Estere jau nu galīgi ne. Gluži braukt nedēļu pa Zemgales līdzenumu mēs varbūt negribētu, bet skaidrs, ka nekādi lielie kāpumi nebija izskatāmi. Sākotnēji mēs tēmējām uz Somiju, taču man radās šaubas par to, vai distances starp kempingiem nebūs pārāk lielas, plus vēl Somijas odus barot negribējās, tā nu nonācām pie varianta - varbūt Olande (Ālandu salas)? Bijām šajās salās bijuši uz pāris dienām pagājušogad, bet toreiz vispār bez jebkāda transporta, apvidus mums iepatikās, bet vēl nebija sevišķi iepazīts. Noskaidrojām, ka salās ir vairāki kempingi un attālumi starp tiem paceļami arī Esterei (pieņemot, ka virs 40 kilometriem dienā viņa nebrauks).

Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu izlasīt, protams, ietekmēja vairāku tā dzejoļu iepazīšana Alda Kolosova interpretācijā. Jau pirmajā reizē, kad dzirdēju Kolosova dziesmas, radās doma - vajadzētu iepazīties arī ar grāmatu, jo skaidra, ka Kolosova gadījumā diez vai šis saturs būtu piesaistījis manu uzmanību, ja ne tie teksti. Taču vajadzēja paiet vēl kādam laiciņam, nākt klajā Kolosova albumam, kuru esam noklausījušies jau ļoti daudz reižu, līdz beidzot bibliotēkā devos meklēt, kur tad tie "Pieaugušie" mājo. Tas patiesībā izrādījās visai sarežģīti, jo dzejas plaukti bibliotēkās parasti ir novietoti tieši tā, lai cilvēks parastais to nejauši neatrastu, līdz ar to izgāju cauri dīvainajam solim ar apvaicāšanos bērnu literatūras nodaļā (kur, protams, ir itin daudz Vērdiņa grāmatu), bet nez kādēļ izrādījās, ka dzejoļi ar 100% pieaugušajiem paredzētu saturu, nav atrodami līdzās saturam, kas radīts "Tutas lietu" vajadzībām. Starp citu, vērts piebilst, ka pārīti šī krājuma dzejoļu mūzikā ietērpa arī "Stūrī zēvele", kas dara šīs dzejas par visnotaļ iemīļotām mūziķu vidū.

Savā ziņā tas ir šokējoši - 1994. gadā iznākušajai grāmatai "Odu laiks. 1. daļa" piecpadsmit gadus vēlāk patiešām iznāca turpinājums, otrā daļa, kas noslēdza šo īpatnējo Odiseju vilcienā ar teļiem. Guntis Berelis apgalvo, ka šīs grāmatas daļas, par spīti daudzajiem gadiem, kas šķir to uzrakstīšanu un arī izdošanu, nemaz nevar vērtēt kā patstāvīgus darbus, taču, tā kā es tās lasīju ar vairāk nekā piecu gadu intervālu, man tā sanāk darīt gan.