Kazhes pierakstu burtnīca

Osvalda Zebra vārds man zināms kļuva, kad no drošiem avotiem uzzinājām, ka Esteres klasesbiedrs ir šī rakstnieka dēls (pats Osvalds Z. svinīgajā pirmā septembra pasākumā uzņēmās klases runājošā vecāka funkcijas). Ieskatīšanās Wikipedia atklāja, ka viņa romāns "Gaiļu kalna ēnā" saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu (vēl no Latvijas autoriem šādu atzinību ieguvuši Inga Žolude, Jānis Joņevs un Laura Vinogradova), kas lika domāt - gana ievērojams autors, būtu vērts kaut ko iepazīt no viņa darbiem. Bibliotēkā uz vietas nekā daudz nebija, bet viens romāns atradās. Tā nu iepazinu "Koka nama ļaudis".

Latvijas futbola izlases viesošanās Armēnijā šī gada septembrī man kļuva par pirmo vizīti šajā valstī. Līdzās futbolam mums (man un Raitim) bija itin bagātīga kultūras programma, bet šajā konkrētajā ierakstā galvenokārt pievērsīšos divām tēmām, kuras bieži aicina vienu ar otru nejaukt: sportam un politikai. Un zināms arī, ka parasti tie cilvēki, kas šādi deklarē, tieši vai netieši pārstāv konkrētas intereses, proti, ar krieviju saistītas. Un Armēnija šajā ziņā kalpo kā uzskatāms piemērs tēmai.

Anšlava Eglīša trimdas gadu daiļradē romāns "Ilze" noteikti ir viens no svarīgākajiem un personīgākajiem darbiem. Kā nekā tam par pamatu ir personīgs stāsts, ja ne gluži viņa paša, bet vismaz ar viņa stāstu tam ir daudz kopīga. "Ilzes" prototips ir Anšlava sievasmātes Elīzes Janelsiņas dzīve - viņa, līdzīgi romāna varonei, kopā ar jauno pāri devās bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gadā, taču sanāca tā, ka no viņiem tika nošķirta un kara beigas sagaidīja tajā Vācijas daļā, ko iekaroja sarkanie, un līdz ar to bija spiesta atgriezties okupētajā Rīgā. Pārdzīvojusi desmit gadus okupācijas apstākļos, Hruščova "atkušņa" laikā Elīze spēja iegūt atļauju izceļot uz Zviedriju pie dēla, mūža nogalē apmeklēja arī meitu Amerikā, un tad nu viņas stāstītais kļuva par fundamentu šim romānam.

Esot svešā valstī, ir interesanti un vērtīgi aiziet uz kādu vietējās mūzikas koncertu. Armēnijā diemžēl ir diezgan draņķīgi ar jebkādas informācijas atrašanu internetā, un tā nu sanāca, ka piektdienas vakarā nonācām bārā ar nosaukumu "Stop Club", kurā regulāri notiek dzīvās mūzikas koncerti. Šajā vakarā tur uzstājās grupa ar nosaukumu "Another Story". Kāda bija šī pieredze? Pamācoša.

Operu es apmeklēju vidēji reizi desmit gados, un nekas neliecināja, ka brauciens uz Armēniju būtu saistīts ar operas riskiem. Taču notika tā, ka vēlā pēcpusdienas stundā Vimba painteresējās, vai gadījumā Erevānā nevarētu aiziet uz kādu teātri vai varbūt operu vai, ideālā gadījumā, baletu. Noskaidroju - ir šāda iespēja, pēc pusotras stundas Traviata, biļešu vēl pa pilnam. Iespējams, mums nebija gluži optimālās teātra drēbes (botas, t-krekli, šorti), līdz ar to es biju skeptisks, vai mūs operā ielaidīs, bet Vimba bija kategorisks - jābūt pārliecinošiem, jāiet. Nu, ko, kas jādara - jādara. Izrādījās, ka apmeklētāju vidū tādu kā mēs bija diezgan liels procents, bet apmeklētāju kopējais skaits - pavisam neliels. Ja ņem vērā, ka izrādes sākumā uz skatuves bija ap 60 dziedātājiem, plus vēl prāvs skaits mūziķu bedrē, tad jautājums bija, kāda ir izrādes dalībnieku un skatītāju skaitliskā attiecība - lielāka par 1 pret 2 vai nē. Kas ir visnotaļ bēdīgi, jo - sasodīts, tur nav ko pamatot, skaidrs, ka šādā formātā opera nevar būt ne tikai rentabla, bet pat tikai nedaudz naudu zaudējoša. Bet ne par to ir stāsts.

Reti gadās tā, ka Estere kādai grāmatai pretojas tik ļoti kā Lapsai un zaķim. Manuprāt, pagāja divi gadi kopš pirmā mēģinājuma viņai šo grāmatu lasīt priekšā līdz brīdim, kad beidzot to izlasījām. Iemesli? Pārliecība, ka agrāk vai vēlāk lapsa zaķi apēdīs, nekas, ka grāmatas sākumā šie dzīvo kopā. Sava loģika tur ir, tomēr mēģināju Esteri pārliecināt, ka bērnu grāmatā diez vai gluži tā vis lietas notiks, turklāt rādīju arī bildes, kur vēl pēdējā lappusē zaķis ir redzams un nav apēsts. Tomēr Estere bija nepielūdzama - tikai ne šo grāmatu! Gan jau, ka speciālisti bērnu audzināšanā man aizrādītu, ka prakse laiku pa laikam it kā nejauši paņemt šo grāmatu no plaukta un piedāvāt: "Varbūt izlasām šo?" nav laba, bet lai tie speciālisti paliek savās vietās, es palikšu savējā. Un tad beidzot pienāca vakars, kad Jurģis piekrita klausīties šo grāmatu, un tad arī Estere samierinājās. Un pēkšņi izrādījās, ka viņai šī grāmata ļoti patīk.

Šeit apkopošu būtiskākos novērojumus no šī brauciena, kas, iespējams, kādam varētu noderēt, domājot par braukšanu (vai nebraukšanu) uz Ōlandi ar riteņiem.

Šīs dienas plāns bja atgriešanās Mariehamnā, kam galvenais iemesls bija tāds, ka mums paceļamajā radiusā vairs nebija neviena atlikuša kempinga, kā arī mums bija atlikušas vēl divas naktis - saprātīgs laika daudzums, ko pavadīt vienā kempingā. Mazāk aizraujošā daļa bija tāda, ka pusi no šī ceļa mēs jau bijām veikuši iepriekš - jo ceļš uz Mariehamnu veda caur Godby, kur jau bijām bijuši, kā arī šajā maršrutā nebija nekādu sevišķu apskates objektu, izņemot Kastelholmas pili, kuru mēs jau bijām apskatījuši.

Paula Bankovska grāmatas esmu lasījis diezgan daudz (šī man ir devītā), taču neteiktu, ka esmu sevišķs viņa daiļrades cienītājs - neviena no līdz šim lasītajām mani īsti nebija pārliecinājusi par to, ka Bankovskis būtu "mans rakstnieks". "Čeka, bumba & rokenrols" mani uzrunāja ar nosaukumu, tomēr nebija tā, ka es gaidīju, ka šis romāns mainīs manu kopējo iespaidu par Bankovska daiļradi. Un vilties nenācās - lai arī kopumā romāns man patika, sajūsma tāpat izpalika.

Vispār jau Neoficiālais Vienības brauciens strauji iet uz galu, ne velti šogad tā finiša pasākumā bija četri cilvēki, bet tas īsti neietekmē manis paša iesaistīšanos. Galvenais jau ir iemesls izbraukt ar riteni pieklājīgu distanci.