Kazhes pierakstu burtnīca

Tas bija drosmīgs solis no manas puses - bibliotēkā paņemt man pilnīgi nezināmas autores (Lindas Šmites) grāmatu tikai tās nosaukuma dēļ. Lielākoties tomēr izvairos no autoriem, par kuriem nav dzirdēts pilnīgi nekas, un lai arī Linda Šmite uz šo brīdi ir jau 13 grāmatu autore, tas automātiski nepadara viņu par atpazīstamu. Iemesls, kālab izvēlējos šo lasīt, protams, ir nosaukums "Rainītis" (literatūras skolotājas Britānes nopelns). Grāmata gan nav par Raini bērnībā (diez vai tas mani būtu interesējis), bet galveno varoni, kura vārds ir Rainers, šādi itin bieži dēvē, turklāt vēl onkulis Uģis, lai par puiku iesmietu, viņu sauc par Pliekšānu.

Hronoloģiski grāmata "Super Marians" tapa pirms cita Askolda Uldriķa darba, kas veltīts izcilam Latvijas futbolistam: "Es sēdēju tikai vienreiz", kas vēsta par pāragri dzīvi beigušā Andreja Rubina gaitām futbolā un ārpus tā, bet manās rokās 2018. gadā izdotais darbs "Super Marians" nonāca tikai tagad. Patiesībā arī tagad man nebija sevišķas intereses iepazīt šo grāmatu, taču biju ar bērniem bibliotēkā, tur bija eksponētas dažādas sporta grāmatas, un Jurģis parādija uz šo ar pirkstu, ka ir jāņem. Un es esmu paklausīgs cilvēks, tālab paņēmu.

Ja tev ir darīšana ar mirušu mūziķi, viens populārs veids, kā viņam izrādīt cieņu un mīlestību, ir dažādiem izpildītājiem (reizēm arī tikai vienam) ierakstīt savas variācijas par viņa dziesmām. Patiesībā to darīt var arī dzīva mūziķa gadījumā, bet tas nav būtiski. Ja darīšana ir ar dzejnieku - var ierakstīt dziesmas ar viņa dzejām. Bet ko darīt, ja tu neesi, bet gan rakstnieks un tas, kam tu vēlies izrādīt cieņu, arī ir rakstnieks? Diez vai populārākā rīcība šādā gadījumā būtu - aiz mīlestības pret Anšlavu Eglīti tu uzraksti savu variāciju par "Līgavu medniekiem", tikai tādu, kurā Epalts apprec Nikolīni un kopā ar viņu aizbrauc uz Ameriku. Vai arī ka tu savā manierē atstāsti kādu Ezeriņa noveli. Un arī šī grāmata nav tāda - dažādi autori neraksta gluži savas variācijas par Regīnas Ezeras darbiem, bet tikai var teikt, ka Regīna Ezera - gan kā rakstniece, gan kā personība kalpojusi par iedvesmu viņu darbiem.

Inga Gaile primāri, protams, ir zināma kā dzejniece, taču manas attiecības ar dzeju par sevišķi tuvām nenosauksi, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka šis ir jau viņas otrais prozas darbs, ko esmu izlsījis, kamēr ar viņas dzeju esmu pazīstams vien pastarpināti - biju vienā pasākumā Vinilbārā, kur Gailes dzejai pavadījumu spēlēja Edgars Mākens. "Stikli" ir Gailes ieguldījums grāmatu sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" (ja nekļūdos, man tas kļuva par devīto izlasīto no trīspadsmit sērijas grāmatām), un tas vēsta par periodu, par kuru latviešu autoriem patīk rakstīt, bet nebūt ne tādā manierē, kā to pieņemts darīt (un vienlaikus - arī ne tādā stilā, kā par to rakstītu antilatviski noskaņots autors). Runa ir par latviešu tautas "Zelta laikmetu", jeb ulmaņlaikiem.

Laimas Kotas daiļrade man nav sevišķi tuva, bet grāmatu, kurā viņa mēģinājusi pietuvoties Anšlavam Eglītim, es, protams, nevarēju neizlasīt, ja arī no tā negaidīju neko grandiozu. Lasot šo grāmatu, man noteikti par labu nāca tas, ka esmu iepriekš iepazinis ne vien Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti, bet arī itin daudz paša Eglīša trimdas gadu darbu, kuri dažādos veidos gūst atspoguļojumu "Cilvēkā ar zilo putnu".

Šis romāns ir turpinājums Janovska slavenākajam romānam "Sōla", un bibliotēkā šoreiz paņēmu izdevumu, kur abi romāni apvienoti vienā grāmatā, kas ļauj pārliecināties, ka "Pār Trentu kāpj migla" ir teju uz pusi biezāks darbs par savu priekšgājēju. (ja nu kas - ir arī trešā daļa "Balsis aiz tumsas", droši vien vajadzētu izlasīt arī to). Pēc sava igauņu drauga (lai arī grūti viņu attiecības raksturot tieši šādi, bet labāka vārda man nav) nāves Arturs Skuja atgriežas Anglijas kontinentālajā daļā (igauņa pelni gan viņam ir līdzi), nonākot pilsētā, kas te nosaukta par Lestonu. Ievērojot to, cik "sarežģīti" mēdz nomaskēt vietas savos darbos (Jēkabpils, kas pārtop par Katrīnpili "Pilsētā pie upes" - interesanti, ka šāds nosaukums pavīd arī šajā romānā, taču vismaz vienu reizi ievēroju, ka Janovskis aizmirsās un tomēr lietoja Jēkabpils vārdu), es būtu minējis, ka ar Lestonu domāta Lestera, bet tā droši vien tomēr nebūs pareizā atbilde, jo būtisks elements ir - šī pilsēta atrodas upes vārdā Trenta krastos, savukārt Trenta ir pilnīgi reāla upe, kuras tuvumā Lestera neatrodas, un reāli ar to varētu tomēr būt domāta Notingema.

Šo grāmatu savā birojā biju ievērojis jau pirms vairākiem gadiem, bet līdz šim nekādi nesanāca tai pieķerties. Un te gadījās situācija, ka biju ofisā nonācis brīvdienā (pēc Esteres dalības Rīgas velomaratonā), kādu laiku nebija nekā vērā ņemama, ko darīt, un tad nu pieķēros dažādu grāmatu šķirstīšanai, bet beigās apstājos pie šī izdevuma. Savulaik tā nosaukums man bija nolasījies drīzāk kā "Kā ikviens var dizainēt pat kaķēnu", bet patiesībā, protams, runa ir par to, ka pat kaķēns var dizainēt. Lai gan patiesībā šī grāmata galīgi nav par to.

Nupat "Grēcīgie partizāni" prezentēja savu jauno albumu, taču uz koncertu "Noasā" man nebija iespējas aizdoties, jo tobrīd atrados Bilbao, toties atkārtotā grupas koncertā klubā "Depo" gan biju ieradies, pie reizes izmantoju iespēju iegādāties gan jauno, gan arī veco grupas albumu, kā arī t-kreklu.

No rīta es labprāt būtu aizgājis pēc Ikdienas golfa punkta, bet man nebija pārliecības, ka gribu celties tik agri, lai pusastoņos būtu jau atgriezies no Golfa, kas varētu būt bijis trīs kilometrus man nederīgā virzienā. Īsi sakot - mīkstais, nesadūšojos, un bija jau vēl gaidāmas citas iespējas šīs dienas laikā. Vēlāk gan izrādījās, ka ņemt punktu Pamplonā būtu bijusi gudra izvēle, jo Bilbao tas nebūt nebija patīkami, bet par to - pareizajā vietā un laikā.

Pēdējo gadu skandalozāko latviešu valodā izdoto grāmatu saņēmu dzimšanas dienas dāvanā no Andreja (pērn novembrī), bet tikai tagad beidzot saņēmos to izlasīt, ar visu to, ka lasāmvielas tur ir minūtēm piecpadsmit, ne vairāk. Iespējams, tā tas arī ir pareizi, jo pēdējos mēnešos, domājams, par "Turleju" daudz nav runājuši arī psihākie no Latvijas politiķiem, un līdz ar to, rakstot par to, es diez vai modināšu no snaudas viņu elektorātu.