Kazhes pierakstu burtnīca

Ja jau otrais Gogol Bordello albums bija lielisks, tad ar "Underdog World Strike" Gogoļa mauku māja trāpa Vilhelma Tella ābolam tik spēcīgi pa pautiem, cik vien iespējams. Protams, tu vari teikt, ka tas ir more of the same, bet šis neapstrīdami ir tas gadījums, kad viena un tā paša stila turpmāka izkopšana grupai nāk tikai par labu un nekādi savādāk. Šī ieraksta stāstu visai labi raksturo tā pirmā kompozīcija - mežonīgas rēkšanas piesātinātā "Sally", kuras ievadā Eugene dzied:

Komēdijas, kuru galvenie varoņi pastrādā slepkavības, lai gūtu peļņu no līķiem, nav retums. Pēdējos gados redzētas vismaz divas šādas filmas, kur upuri vēlāk tiek izmantoti pārtikas industrijā. Burke and Hare neiet tik tālu - tajā nogalinātie cilvēki gluži vienkārši kļūst par izmantojamo materiālu kādam ārstam Edinburgā pēc tam, kad viņa konkurents panācis to, ka visi bendes klienti nonāk šī konkurenta rokās. Bērks un Hērs ir divi dīkdieņi, kas līdz šim piepelnījušies ar dažādām sīkām blēdībām, bet līķu sagādāšanā viņi atrod savu īsto aicinājumu. Tiesa, viens no viņiem (Saimona Pega atveidotais Bērks) nav īsti sajūsmā par izvēlēto karjeras ceļu, taču viņš ir iepazinies ar jaunu skaistu ambiciozu aktrisi, kura vēlas iestudēt pirmo reizi vēsturē Makbetu, kurā visas lomas atveido sievietes, un šim pasākumam ir nepieciešama nauda. Un kur var dabūt naudu? Tirgojot līķus, ko paši sagādā (sākumā vīrieši mēģina kļūt par kapu laupītājiem, bet šis pasākums izvēršas par smagu fiasko un sagādāt svaigus līķus izrādās vieglāk).

Es nespēju demonstrēt tādu savaldības līmeni, lai vismaz nedaudz neiespurgtu par Baltkrievijas pienesumu šī gada Eirovīzijā. Lai man piedod 19 gadus vecās Anastasijas Viņņikovas fani un fanes, bet šai meitenei ir visas iespējas kļūt par galveno jautrības sagādātāju Eirovīzijas skatītājiem šogad.

Terija Pretčeta "Diskzeme" nez kāpēc nav Holivudas bosu iecienīta. Līdz ar to pagaidām viņa darbu ekranizācijas notikušas tikai TV pasaulē, un svaigākā no tām ir SKY radītā "Going Postal". Kā jau TV produktam pieklājas, pirmā kalibra zvaigznes šajā trīs stundas garajā divu daļu filmā meklēt ir velti. Galvenajā lomā šeit ir Richard Coyle, kurš līdz lielākās (relatīvi) filmās allaž ir mitinājies kaut kur otrajā plānā ("Libertine", A Good Year, "Prince of Persia"). Tikām filmas antagonists jeb ļaundaris ir David Suchet, kas gan ir ļoti atpazīstams - bet arī tikai kā TV pasaules pārstāvjis, jo viņš jau vairāk nekā 20 gadu garumā atveido Erkilu Puaro seriālā, kura dažas sērijas ir redzējis teju vai ikviens.

Ja es būtu savlaicīgi apskatījies, ka šajā filmā vienu no galvenajām lomām atveido Lisa Kudrow, droši vien es būtu aiztaupījis gan sev, gan Lienei ne pārāk jautru vakaru. Šī kādreizējā "Friends" dalībniece ir diezgan drošs rādītājs tam, ka filma nebūs laba. Ja jau pat Dženifera Enistone parasti spēlē sūdīgās filmās, ko gan varētu gaidīt no Kudrovas? Šajā filmā gan Kudrova nav gluži galvenā vaininiece pie filmas bēdām, bet savs nopelns pie skādes viņai ir.

Poliju šogad pārstāv Magdalēna Tūla - 30 gadus veca dziedātāja no Gdaņskas, par kuru neko daudz nenoskaidroju kaut vai tāpēc, ka nevēlējos to.

Man bija milzīgs šoks, kad izrādījās, ka šī Šrilankā tapusī filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Un vēl lielāks šoks man bija par to, ka es aizmirsu par šo filmu savlaicīgi uzrakstīt - tas mani patiešām šokēja, jo biju pārliecināts, ka šis apraksts tapa jau savlaicīgi, jo filma man taču patika un būtu tikai loģiski, ka es gribētu, lai arī citiem par to pastāstītu.

Jau aptuveni pirms nedēļas noskatījos kino projekta 100.filmu, tagad beidzot varu atskaitīties par to.

Šo filmu kā labu darbadienas vakara kino rekomendēja Normis, un šoreiz nevaru viņam nepiekrist. Tā ir ļoti tipiska indie dramēdija - ar veselu plejādi aktieru, kurus nekādi nevar nosaukt par pirmā lieluma zvaigznēm, ar tipisku indie skaņu celiņu un ar šādām filmām raksturīgu atmosfēru. Filma stāsta par vairākiem divdesmitgadniekiem, kas mitinās mūsdienu Ņujorkā. Nosacīti galvenais varonis ir kāds ne pārāk panākumiem bagāts rakstnieks vārda Sems (kuru atveido filmas režisors un scenārists Džošs Rednors). Sems visai mistiskā kārtā uz vairākām dienām uzņemas gādību pār melno puiku, ko viņš atradis metro - zēns aiztinies no saviem audžuvecākiem un izlēmis, ka Sems viņam būtu piemērotāks audzinātājs. Tiesa, paša Sema dzīve nav nekādā dižā kārtībā - viņš dzīvo no viena īstermiņa sakara līdz otram, un nav sevišķi labi radīts, lai uzņemtos atbildību pār jebko. Taču tad viņš sastop meiteni vārdā Mississippi - bārmeni un kabarē dziedātāju, un noslēdz ar viņu paktu par "three night stand". Tam būs lemts izmainīt Sema dzīvi.

Ja jau šī bloga virsrakstā sevi dēvēju par Vakardienas analītiķi, būtu pavisam nepieklājīgi vismaz pa reizei neiemest aci Google Analytics datos par šo lapu. Kā izrādās, pēdējā laikā visbiežāk kā atslēgas vārds, lai atrastu šo lapu, ir kalpojis Jānis Godiņš. Jā, tas pats Jānis Godiņš, kas uzrakstījis Vakardienas pusdienas, jeb cilvēks mistifikācija. Man ir grūti saprast, kā tas ir iespējams, bet teju vai katru darba dienu pēdējā mēneša laikā kāds cilvēks manā lapā nonācis tieši pateicoties Jāņa Godiņa maģijai. Nezinu gan, vai tā informācija, ko varu viņiem sniegt, ir patiešām noderīga.