Kazhes pierakstu burtnīca

Ieejot jaunajā tūkstošgadē, "Sparks" droši zināja, kas cilvēcei ir nepieciešams vairāk par visu. Un kas tas varētu būt? Protams - pauti! Turpinot savu celiņu deju mūzikas lauciņā, "Sparks" radīja pārsteidzoši baudāmu ierakstu tādā stilā, kādā principā man ieraksti nemaz nevarētu patikt.

Vakar piedalījos Britu Padomes organizētajā pasākumā Es esmu vērtība, kur mani bija paķēris līdz cilvēks, kurš (tā vismaz man šķiet) mēdz dēvēties par Unrepublic.

Savā ziņā "Plagiarism" varētu saukt par Sparks labāko dziesmu apkopojumu, bet tikai - savā ziņā. Proti, kā jau tas šai grupai bijis raksturīgi (izņemot absolūto stagnāciju astoņdesmitajos gados), "Sparks" centās labāko dziesmu izlases sastādīšanai pieiet radoši. Un ne tikai tādā ziņā, ka dziesmu izvēle šeit ne vienmēr ir pašsaprotama, bet galvenokārt tāpēc, ka visas dziesmas tika ierakstītas par jaunu un daudzas - pavisam citā skanējumā. Viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tāds, ka augstās partijas Rasels Maels sens vairs nevarēja izdziedāt tā kā jaunībā, līdz ar to, piemēram, "This Town Ain`t Big Enough for the Both of Us" izklausās pavisam citādi nekā agrāk un drīzāk varētu Rasela vokālu saukt par runāšanu, nevis tādu operatisku piegājienu kā agrāk. Taču dziesmai daudz dod arī aranžējumi (jā, šī dziesma ierakstā ir pārstāvēta divas reizes) - vienā no versijām sintezatori ir aizstāti ar vijolēm un čelliem, kamēr otrā sintezatori ir vietā un pietiekoši autentiski, toties dziesmu daudzveido grupas Faith No More vokālista līdzdalība, un Maela un Mike Patton baisais bass lieliski iet kopā ar Raselu. Stīgu aranžējums tāpat pamatīgi izceļ uz augšu "Pulling Rabbits Out of a Hat", kas pārsteidzošā kārtā kļūst par ļoti baudāmu kompozīciju. Taču ne visur Sparks izvēlas klasiskās mūzikas ceļu - apmēram puse dziesmu tiek izpildīta "Gratituous Sax and Senseless Violins" manierē - ar tipiskiem deviņdesmito gadu bītiem, kuri brīžiem liek domāt par "2Unlimited" vai "Captain Jack", taču vismaz gadījumos, kad melodijas ir kārtībā, arī šādi aranžējumi dziesmām nekaitē - kaut vai "The No.1 Song in Heaven" gadījumā (ja kas, arī šī dziesma tiek piedāvāta gan elektroniskajā apdarē, gan kā klasikas un elektronikas apvienojums, šajā situācijā es gan laikam par labāku atzīšu tīri elektronisko versiju). Vēl pie pozitīvajiem momentiem varu minēt otro skaņdarbu ar Faith No More līdzdalību - "Something for the girl with everything".

Ar šī albuma slavenāko dziesmu pirms piecpadsmit gadiem sākās mana pazīšanās ar grupu "Sparks". Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ka brāļi Maeli ir ievērojami ar kaut ko citu, izņemot tehno ēras hitu "When Do I Get to Sing My Way", bet šī dziesma mani uzreiz "paķēra". Un īpaši mana attieksme pret to nav izmainījusies arī tagad - varbūt es esmu daudz skeptiskāks attiecībā uz tās instrumentālo pusi, bet Rasela Maela vokālā partija joprojām man ir tikpat aktuāla kā tad, kad gāju pamatskolā.

Reiz senos laikos (precīzāk - šī gada aprīlī) es sastādīju sarakstu ar 101 uzdevumu, ko veikt 1001 dienas laikā. Ir šajā sarakstā uzdevumi, kurus esmu izpildījis, ir tādi - kurus nekad nepildīšu, citus visticamākais neizpildīšu laikā. Un šajā sarakstā ir uzdevums - noskatīties visas Jura Podnieka režisētās filmas. Atbilstoši manai izpratnei šādas filmas ir 13:

Par "Interior Design", kas savā būtībā ir liftu mūzikai pielīdzināmas kvalitātes ieraksts, tomēr vienu labu lietu varu teikt - tā iespaidā brāļi Maeli beidzot apsēdās pārdomāt dzīvi un atzina, ka viņi ir pārvērtušies par totāliem sūdabrāļiem, uz pieciem gadiem pazuda no mūzikas skatuves, lai deviņdesmitajos gados sāktos grupas atdzimšana.

Kritiens bedrē turpinās - "Music you can dance to" ir vēl mazāk baudāms nekā "Pulling Rabbits Out of a Hat", katastrofāli neizteiksmīgs deju mūzikas mēsls, par kuru brāļiem Maeliem mūsdienās vajadzētu nopietni kaunēties. Katra sekunde burtiski brēc: LAME! Dienu no dienas "Sparks" kļūst mazāk klausāmi, savos veiksmīgākajos brīžos viņi tagad izklausās pēc visai skumja "Eurythmics" atdarinājuma, vokālās melodijas vēl reizēm ir ciešamas ("Rosebud"), bet instrumentācija... ak dievs, cik tas viss izklausās banāli un monotoni. Briesmīgi ritmi, jebkādu melodiju trūkums, viens vienīgs synthfest, šausmīgas vokalīzes "je-je-je-je". Ja agrākos gados Queen varēja uzskatīt par Sparks atdarinātājiem, tad tagad situācija bija pavērsusies otrādi, turklāt arī Merkūrijs un ko. šajā laikā nebija ne tuvu labā līmenī, bet brāļi Maeli bija krituši vienkārši biedējoši zemu. Tu vari pārslēgties no vienas "Music that you can dance to" dziesmas uz otru, un labāk nekļūs. Ja nu kas - arī dejot šīs mūzikas pavadījumā ir diezgan neiespējami, muzikāli viņi ir kļuvuši mazāk interesanti nekā kaut kāds Weird Al Yankovic - nožēlojams novelty ansamblis, kurš dzīvo vienās vienīgās klišejās un pelnīti grimst arvien dziļākā aizmirstībā.

Saukt par atklāsmi to nevar. Un tomēr - note to self:

Mani būtu grūti nosaukt par apsēstu Harija Potera fanu. Es nekad neesmu sev uz pieres krāsojis zibeni vai apmeklējis tematiskus Potera vakarus kā šis puisis: