Kazhes pierakstu burtnīca

Kad sastādīju 101 uzdevuma sarakstu, man pat prātā nenāca, ka jau pāris nedēļas vēlāk man būs visas iespējas atzīmēt kā izpildītu punktu par piedalīšanos talkā.

Izpildīts viens no vienkāršākajiem 101 uzdevuma punktiem - atteikšanās no inbox.lv e-pasta lietošanas. Gadiem ilgi mani draugi kaunināja, ka izmantoju šo banneru un spama pārņemto portālu, bet allaž bija slinkums kaut ko mainīt.

Lasot aprakstus tam, cik "Bon Voyage" ir lieliska filma, es lielā mērā jūtu kaunu par sevi un to, ka to kaut kā nespēju saskatīt. Protams, daļēji pie vainas varētu būt tas, ka vienīgie pieejamie šīs filmas subtitri bija vienkārši nereāli kļūdaini - pat ne tādi, kas būtu tulkoti no franču valodas, bet gan, kā man šķita, tādi, ko rakstījis cilvēks, kas nezina īsti labi nedz franču, nedz angļu valodu. Kas, protams, nenāca par labu manām spējām uztvert filmu. Plus vēl skatījos to diezgan pavēlu, kas nozīmē, ka man nāca arī miegs, vēl viens ne super labs filmas faktors.

"Journey without maps" ir pirmais no manis lasītajiem Grema Grīna darbiem, kas savā saturā ir pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) dokumentāls - tas nav kārtējais šī autora romāns, bet gan atstāstījums viņa dzīves pirmajam ceļojumam ārpus Eiropas. Jāatzīst, ka Grīns šajā jautājumā izvēlējās diezgan radikālu pieeju - pirmo reizi izbraucot ārpus dzimtā kontinenta, viņš devās mēnesi ilgā pārgājienā cauri Libērijas džungļiem, apvidū, kurā tajā laikā kartes patiešām neeksistēja un kurš Amerikas valdības oficiāli izdotajā kartē bija atstāts balts ar lielu uzrakstu "kanibāli".

Dina Rubina ir viena no šobrīd populārākajām krievvalodīgajām rakstniecēm, kura gan jau vismaz 20 gadus kā dzīvo Izraēlā un līdz ar to laikam jau krievu literatūrai nav īsti pieskaitāma, lai gan te ar robežu vilkšanu situācija ir diezgan sarežģīta.

Lūk, man būs mācība - neskatīties filmas tikai tāpēc, ka tur piedalās kāds aktieris, kas man patīk vienā seriālā. Šajā gadījumā "Dead like me" skatījos vien tādēļ, ka tur vienā no lomām ir Henrijs Ījans Kjūziks, labāk zināms kā Desmond no "Lost". Patiesībā arī filmas apraksts šķita saistošs - tas stāsta par organizāciju, kurā strādā "grim reapers" jeb "nāves" - proti, mirušie, kuru pienākums ir cilvēkam īsu brīdi pirms viņa nāves atbrīvot dvēseli, tā lai tā neciestu ciešanas mirstot. Taču kādu dienu "nāvēm" atnāk jauns boss - tas pats Kjūziks un pavēsta, ka nav īsti svarīgi, ko viņas dara, galvenais ir labi pavadīt laiku.

Skatoties šo Makau un Honkongas kopproduktu, mani pārņēma pilna pārliecība, ka šī ir viena no tām filmām, ko mēdz dēvēt par "Kārļa kino", proti, tāda filma, ko man nemaz nevajadzētu skatīties, bet kas būtu lieliski piemērota, lai N.R. to skatītos, kad pie viņa viesojas sievasbrālis (un es te nebūt necenšos aizvainot Kārli, vienkārši ir zināms, ka viņa attieksme pret filmām ar "gaļu" ir nedaudz citāda, nekā, piemēram, man). Taču Makau filmu izvēle nav pati bagātīgākā - kā gan citādi varētu būt, zinot, ka šī valsts izmērā ir (kā raksta Andris) pielīdzināma Jēkabpilij, vienīgi iedzīvotāju skaits tai ir radikāli augstāks.

Kā cilvēkam, kas jau ne pirmo gadu ar interesi seko Džeka Vaita muzikālajai (un ne vienmēr tikai muzikālajai) darbībai, man kaut vai principa pēc vien obligāti bija jānoskatās Vaita pirmās slavenās grupas - The White Stripes koncertfilma "Under Great White Northern Lights", kas dokumentē grupas pēdējo tūri pa Kanādu. Jā, tieši tā, pa Amerikas ziemeļu kaimiņvalsti, kura tradicionāli no jeņķiem izpelnās ne tās glaimojošākās replikas.