Kazhes pierakstu burtnīca

Dienas lapā var izlasīt, ka "Vienotība" rīko aptauju, lai noskaidrotu, kas sabiedrībai ir pieņemamāks premjera kandidāts - Valdis Dombrovskis ("Vienotība") vai Jānis Urbanovičs ("Saskaņas centrs").

Es nekad neesmu bijis radikāls šī seriāla cienītājs, tomēr man nākas atzīt, ka pa reizei tas spēj lieliski sasmīdināt. Jā, seriālam ir acīmredzami mīnusi - stipri novecojusī pieeja ar "laugh track", Dženas tēls, brīžiem nepietiekami asprātīgais scenārijs, un tomēr pārītis Rojs un Moss bieži spēj uz saviem pleciem šo veidojumu iznest saulītē.

Biju apņēmies nofilmēt savu velobraucienu uz darbu, taču pilna garuma video neizdevās uztaisīt - pirmo ceļa pusi lija lietus. Nekas, vismaz zināmu ieskatu Daugavgrīvas šosejas skaistumā gūt var. Un tas jau ir svarīgākais, vai ne tā?

Romāns Polanskis ir droši vien pasaulē slavenākais pedofils, kas kaut kādu nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav izvēlējies mācītāja karjeru. Taču nenoliedzami pasaules kino mīļi būtu tikai zaudētāji, ja Polanski notiesātu. Līdz ar to savā ziņā es varu saprast, kālab viņu Amerikai tā arī nav izdevuši.

Savā ziņā šī varētu būt viena no skandalozākajām filmām, ko man ir gadījies redzēt. Kur vēl kino tiek rādītas seksuālas attiecības starp pieaugušu sievieti un 13 gadīgu zēnu, plus vēl rāditas tā, it kā tās būtu daudz maz normālas un pieņemamas? Patiesībā jau filmas sākums ir diezgan īpatnējs: Rauls un Solanža ir vīrs un sieva, bet Solanža pēdējā laikā ir grimusi dziļā depresijā un viņai viss ir kļuvis vienaldzīgs. Lai pamodinātu sievu, plus pie reizes padarītu viņu stāvoklī, Rauls viņai sarunā mīļāko - Stefānu. Solānžai principā nav iebildumu, bet vienlaikus viņa nav arī sajūsmā, jau minēju, ka viņai viss ir vienaldzīgs. Tad pamazām starp šo trijotni veidojas tādas dīvainas attiecības. Solānža guļ ar Stefānu, bet īsti viņu pamodināt viņš nespēj. Lai sievietei sagādātu vēl kādu papildu prieciņu, šī trijotne uzorganizē vasaras nometni bērniem. Un tajā citu bērnu vidū ir kāda rūpnieka dēls Kristiāns. Un tieši viņam ir lemts kļūt par Solānžas īsto vīrieti, lai arī viņam ir tikai 13 gadu.

Cik saprotu, savulaik šī filma (un vairākas tai līdzīgas) Francijā sacēla diezgan pamatīgu viesuļvētru. Proti, Luijs Malls bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās, atainojot 2.Pasaules karu Francijā, rādīt nevis varonīgos partizānus, bet nebūt ne tik ļoti varonīgos kolaboracionistus. Iepriekš bija pieņemts labais tonis - Francijā visi iedzīvotāji pretojās vācu okupācijai, Višī režīmam praktiski nebija atbalstītāju un vispār francūži ir baisie varoņi. Ja kas - arī lasot grāmatas par Hitlera laika Vāciju (daiļliteratūru), bieži tur parādās visādi ļaudis, kas ir PRET, lai gan patiesībā, protams, tādu īsto PRET bija pavisam maz.

Pēdējās pāris dienās Internetā var izlasīt daudz informācijas par kāda latviešu hokejista Gunta Džeriņa gaitām, un pateicoties daudzu cilvēku paviršībai nebūtu brīnums, ja pēc pāris dienām viņu aizbaumotu uz NHL vai pat uz futbola komandu "TSV 1860 Muenchen".

Čau, puikas un meitenes! A takže ih roģiķeļi!

Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt.

Tā īsti šoreiz gan neskaitīsies, bet lai nu būtu - pagājušo sestdien devos nelielā ģeotūrē kopā ar Elhana, V.G. von LV, Inez Rodriguez un Ivss_xx. Ja pieņem, ka ne ar vienu no viņiem iepriekš pazīstams nebiju (ok, redzēti visi varbūt arī bija, bet lielākais līdzšinējais kontakts bija apsveicināšanās ar V.G. pie Gandra), tad varu teikt - tie bija svešinieki. Un es ar viņiem daudz runāju, būdams (raksturīgi) viens no galvenajiem sarunas uzturētājiem. Īsta "uzrunā svešinieku" situācija tā varbūt nebija, bet lai savu sirdi darītu mierīgāku, varu atzīmēt, ka es biju tas no mūsu piecinieka, kas gāja runāties ar kādu lauku māju saimnieku, vaicāt, vai drīkst viņa sētai cauri iziet. Drīkstēja.