Kazhes pierakstu burtnīca

Nez - vai būtu pareizi teikt, ka esmu pievarējis "Star Wars" sāgu? Pieņemsim, ka tā teikt var. Nekas, ka "Attack of the Clones" nenoskatījos, jo Liene to baudīja vienatnē, kamēr es izkliedzu visu rīkli (vai arī nē) Dinamo-Vitjaz spēlē. Dzirdētā atsauksme nelika man censties labot šo robu un vienatnē noskatīties šo daļu vai nu nākamās dienas rītā vai aiznākamās vakarā. Līdz ar to attiecīgo daļu tā arī neredzēju, bet palūdzu, lai man aptuveni izstāsta to, kas tajā notiek.

„Tikai tādam jūtām ir vērtība, kuras nav iespējams izteikt vārdos. Viss pārējais ir tikai teātris un viena vienīga izlikšanās.” Tā bija rakstīts pirmajā zīmītē, ko atradu pastkastē pirms precīzi 11 dienām. Sākotnēji zīmītei sevišķu vērību neveltīju – ir pietiekami daudz iemeslu, kāpēc šāda satura vēstījums varētu nonākt manā pastkastē. Piemēram, kāda bērna ākstīšanās. Vai varbūt reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Vai nepareizā pastkastē iemesta vēstule. Vismaz sākotnēji man ne prāta nenāca domāta, ka vēstījuma tiešais un vienīgais adresāts varētu būt tieši es. Un vēl jo vairāk, es nedomāju, ka šī zīmīte varētu būt jebkādā ziņā svarīga. Kurš gan mūsdienās svarīgas ziņas tā vienkārši bez aploksnes iemet pastkastē? Un kurš gan vispār vēl joprojām ikdienā izmanto pastkastes?

Atbilstoši šīs grāmatas ievadam krievu valodā, Klauss Mercs ir ievērojamākais mūsdienu Šveices rakstnieks. Varbūt tā arī ir, bet šī grāmata man neko diži ievērojama nešķita. Jā, tas ir patiešām ļoti īss un kompakts romāns, kurā visai oriģinālā veidā izstāstīta kādas dzimtas vēsture vairākās paaudzēs. Kamēr 20.gadsimta sākuma rakstnieki būtu šai tēmai veltījuši 1500 lappuses un aprakstījuši katru nebūtiskāko detaļu, Mercs kā īsts Džona Keidža skolnieks šeit atstāj tikai pašu minimālāko, pašu nepieciešamāko, pašu koncentrētāko informācijas daļu. Šī grāmata stāsta par vienu no kalnu ciematu lielākajiem postiem - deģenerāciju, kam par iemeslu ir laulības radinieku starpā. Tā stāsta par šo tēmu bez sevišķas moralizēšanas un bez sevišķas vērtēšanas, tiktāl viss būtu labi.

Šis ir viens no Makkola Smita romāniem, kas ietilpst viņa "The No. 1 Ladies` Detective Agency" sērijā, taču man par zināmu pārsteigumu, izradījās, ka šī grāmata nemaz nav detektīvromāns. Nezinu, vai tas šajā gadījumā ir pluss vai nē, bet autoram, šķiet, detektīvtēma labākajā gadījumā ir otrā plāna līnija, kamēr centrā ir... grūti pateikt, kas tieši. Faktiski tas ir visai sadzīvisks un naivs romāns, kas stāsta par dzīvi Botsvanā (tāpat kā visi citi šīs sērijas romāni, no kuriem gan nevienu lasījis neesmu) un kura centrā ir sieviete, kas vada detektīvaģentūru un viņas saderinātais - pilsētas labākais automehāniķis. Kaut kas līdzīgs detektīvsižetam te ir - sievieti noalgo viena bagāta sieviete, lai grāmatas varone noskaidrotu, kuri no četriem šīs sievietes potenciālajiem preciniekiem dzenas pēc viņas naudas un kurus viņa interesē kā sieviete. Uzreiz varu pateikt, ka grāmatas gaitā varone līdz galam atbildi uz šo jautājumu neatradīs, bet tas arī nemaz nebūs vajadzīgs. Līdzās lādzīgajam un ļoti naivajam viņas līgavainim (kurš gan nespēj sadūšūties ieplānot konkrētu datumu abu kāzām) grāmatas varoņu vidū ir divi viņa palīgi - topošie mehāniķi, kuri neko no sava aroda nejēdz un kuri nespēj īsti iemīlēt automašīnas, kā to dara viņu priekšnieks, detektīvaģentūras sekretāre, kas pārvācas uz prestižāku pilsētas rajonu, kāda bāreņu nama vadītāja un vēl šādi tādi ļaudis. Neviens no viņiem man, šo grāmatu lasot, nešķita kaut drusciņ reāls un ticams, jo visa grāmata lasās kā tāda viena liela pasaka, ko es diez vai tai ieskaitīšu kā plusu. Nē, es neteiktu, ka tā būtu bijusi katastrofāli slikta, bet tiešām - padumja un ne pārāk saistoša, varbūt kaut ko tādu var lasīt, ja tev ir gadījusies nepieciešamība vairākas stundas dirnēt uz vietas un negribas īsti piepūlēt smadzenes, bet īsti jēgas no šādas lasīšanas nav, ja nu tikai lai bišķi uzturētu pie dzīvības savas angļu valodas zināšanas.

"Star Wars" cienītājiem pagāja vairāk nekā 15 gadi starp epopejas trešo un ceturto filmu. Man starp tām pagāja precīzi viena diena. Tā ir, kad sāc kaut ko skatīties tikai tad, kad visas tā sērijas uzfilmētas, savā ziņā žēl, ka tā neizdarījām ar "Lost".

Ko es varu pastāstīt par Džedaju atgriešanos? Pirmais - es nebiju zinājis, ka Dārts šeit tomēr kļūs beigās labs. Jā, šāds robs zināšanās par SW pasauli man tomēr bija. Lai arī nekā diži pārsteidzoša man tur nebija. Grūti gan bija saprast, kur īsti slēpās tas vilinājums pāriet tumšo spēku pusē, kuru Lūkam radīja imperators - manuprāt, nekā īpaši forša no būšanas par viņa padoto nebija, bet varbūt es vienkārši kaut ko nesaprotu. Tā visdrīzāk arī ir.

Turpinot "Star Wars" sāgas skatīšanos, šīs kosmiskās operas otrajā daļā beidzot sagaidījām to mirkli, kas miljoniem cilvēku pirms trīsdesmit gadiem droši vien kļuva par baisāko pārsteigumu. Nez, kā tas tolaik bija, ka tu iepriekš nezināji, ka Dārts ir Lūka tēvs? Nereāli, vai ne? Bet īstenībā otra atklāsme tolaik droši vien bija vēl trakāka - domājams, ka atklāsme, ka Master Yoda ir tas mazais sakņupušais purva pintiķis varēja būt vēl negaidītāka? Jo tagad ir skaidrs - pat ja cilvēks (tāds kā es) nekad nav noskatījies nevienu Star Wars filmu, viņš tāpat būs no visdažādākajiem citiem avotiem uzņēmis sevī lielu daudzumu nevajadzīgas informācijas par šīm filmām.

Vai, izlasot šādu virsrakstu, tev radās sajūta, ka es dzenu muļķi? Man pašam būtu šķitis, ka dzenu. Tomēr tā ir gandrīz patiesība - 1991./92.gada sezonā ar nosaukumu "Saurieši" spēlējoša komanda izcīnīja LV čempionātā 3.vietu, bet nākamajā gadā tā pārsaucās par "Nik`s Brih" un izcīnīja čempiontitulu (kopumā "Niki" par čempionvienību kļuva veselas četras reizes). Vēlāk "Nik`s" pārtāpa par "Vilkiem", bet tagad komanda saucas "Ozolnieki/Monarhs". Un viens 1991.gada "Sauriešu" sastāva hokejists - Sergejs Ņikitins - "Monarhā" spēlēja vēl 2008./2009.gada sezonā, kamēr Konstantīns Kikass - vēl viens 1991.gada komandas hokejists, tagad ir komandas prezidents.

Uz 2010.gada 4.februāri KHL visu laiku (proti - nepilnu divu sezonu) kopumā labāko vārtu guvēju top 10 (reg.sezonā) ir sekojošs:

Cielēna memuāru otrā grāmata stāsta par laika posmu no 1905.gada revolūcijas absolūtā sabrukuma līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai. Pats Cielēns lielāko daļu šī laika pavadīja ārpus Latvijas teritorijas - gan Sanktpēterburgā, gan Rietumos - Londonā, Briselē, Berlīnē, Šveicē, Parīzē, iekškrievijā visur turpinot "fight for the cause". Šajos gados Cielēns aktīvi sāka darboties kā publicists, rakstīja virknei pusnelegālo latviešu preses izdevumu, aktīvi pievērsā meņševikiem, tika sastapis Ļeņinu, tusēja ar visādiem ietekmīgiem ļaudīm, mēģināja atgūt Latvijai sarkanos strēlniekus, novēršot viņus no boļševisma un tā tālāk. Cielēna pozīcijas teju visos jautājumos man šķiet pieņemamas, kas laikam arī ietemē par labu manu attieksmi pret viņa grāmatām - nezinu, vai es tās atzītu par labām, ja būtu, piemēram, nacionālkonservatīvi noskaņots.