Sekojot Andra Liedskalniņa (kurš, ja kas, bija mans kursa biedrs LU), izlēmu piedalīties Day Zero Project, proti, apņemties 1001 dienas laikā veikt 101 uzdevumu. Ambiciozi? Varbūt.

Apskatīju dažas lapas Tīklā, apkopoju pazīmes pēc kurām varot atpazīt īstu slēpņotāju:

Diezgan interesanti sanāca - šo grāmatu lasīju kā nākamo pēc Roalda Dāla "Desmit stāstiem par lidošanu", un izrādījās, ka abi stāsti krājumi viens ar otru ļoti labi saskan. Gluži tāpat kā Dāla gadījumā, šeit mums ir darīšana ar ievērojamu autoru viņa karjeras pirmsākumos, kad viņš vēl tikai veidojas kā rakstnieks un tikai pamazām iegūst saviem vēlākajiem darbiem raksturīgās iezīmes. Turklāt arī tematiski ir daudz līdzību - ne velti šajā grāmatā vairāki stāsti tiek veltīti 2.Pasaules karam, tiesa, no nedaudz cita skatpunkta nekā Dāla gadījumā. Un vismaz daži stāsti diezgan mierīgi būtu varējuši pārvietoties no vienas grāmatas uz otru. Kaut vai Kalvino stāsts par Argentīnas skudru - es pavisam skaidri spēju iztēloties, kā kaut ko tamlīdzīgu būtu uzraksījis Dāls. Tāpat - stāstu "Viens no trijiem vēl ir dzīvs". Tiešām interesanta sakritība, ka paņēmu šīs divas grāmatas bibliotēkā reizē un vēl arī lasīju tās vienu pēc otras. Vai arī tā nav sakritība, jo sakritību nav? Katrā ziņā pieredze ir īpatnēja.

Izrādās, ka savu literāta karjeru Roalds Dāls nesāka vis kā bērnu autors, pasaulē mīleto "Čārlija un Šokolādes fabrikas", "Lieliskā Lapsas kunga" un citu manis nelasītu grāmatu autors. Un no pirmsākumiem viņš nebija arī tas radikālais noveles meistars, kura stāstos allaž sadzīvo komiskais ar biedējošo. Pašos pirmsākumos Dāls rakstīja par karu.

Pat nezinu, kā tas sanāca, ka par šo franču filmu līdz šim nebiju dzirdējis pilnīgi neko. It kā es šīs valsts kinematogrāfam sekoju diezgan rūpīgi, un vismaz pēdējos gados man vairs nevajadzētu būt atlikušiem sevišķi lieliem tukšajiem plankumiem, kas attiecas uz franču filmām. Es, protams, nepretendēju uz īsta eksperta statusu un pat no pēdējās desmitgades filmām, ko Francija izvirzījusi Oskaram, ne visas esmu redzējis - pagaidām vēl neskatīto statusā ir "Pravietis" (šogad Oskara nomināciju saņēmusi filma), "Avenue Montaigne", "Merry Christmas" un "Bon Voyage". Hmm, ja tā padomā - tomēr neredzētā ir vēl diezgan daudz, ņemu savus vārdus par franču kino pazīšanu atpakaļ. Un tomēr - "Citu garša" savulaik bija pamatīgs grāvējs, un tā ir viena no salīdzinoši nedaudzajām šīs valsts filmām, kas RottenTomatoes lapā var lepoties ar 100% svaiguma statusu, turklāt to novērtējis gana daudz kritiķu - kopā 57.

Grūti teikt, kā tas sanāca, ka šo superslaveno romantisko komēdiju noskatījos vairāk nekā desmit gadus pēc tās iznākšanas. Laikam jau skolas gados nebiju tieši tāda rakstura un noskaņojuma cilvēks, lai skatītos filmas ar Hjū Grānta līdzdalību - smukulītim Hjū tomēr bija nedaudz cita auditorija. Tagad varu godīgi atzīt, ka Grānts daudzās filmās patiešām ir labs - nekas, ka viņš allaž atveido vienu un to pašu personāžu, jo ar savu lomu viņš galā tiek vienkārši lieliski. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Hjū Grānta līdzdalība būtu filmas kvalitātes rādītājs - gluži otrādi, šis ir viens no tiem angļu aktieriem, kuram vēlme kļūt par zvaigzni otrpus okeānam bieži ir likusi iesaistīties labākajā gadījumā neizteiksmīgās filmās, bet visai bieži arī pilnīgās kakās.

Jau kopš zēnības laikiem man ir bijis sapnis kādreiz izdot savu stāstu krājumu. Nekādas īpašas darbības, lai šis sapnis varētu īstenoties, veicis gan netiku. Un nesen man nāca atklāsme - kuram gan mūsdienās vajag stāstu krājumu izdot papīra formātā? Mēs dzīvojam ciparu laikmetā, un līdz ar to grāmatas izdošana PDF formātā šķiet daudz dabiskāka.

Kad ir noskaņojums skatīties kaut ko stulbu un bezvērtīgu, laikam labākā izvēle tomēr ir neskatīties neko, pretējā gadījumā tu draudi uzrauties uz kaut ko tik atbaidoši debilu kā šī filma. Par šādas tēzes pareizību varējām gūt pilnu pārliecību aizvadītajā svētdienā, kad pie N&N&Olivera notika diezgan pamatīgs picu tusiņš, kura ietvaros gribējām paskatīties kaut ko trulu.

Ne pirmo reizi novēroju, ka man labāk patīk mazāk zināmie Grema Grīna darbi, bet mazāk - viņa starptautiski atzītie šedevri. "The power and the glory" ir iekļauta žurnāla TIME sastādītajā 100 labāko angļvalodīgo romānu sarakstā. Romāna darbība norisinās pag.gadsimta 30.gados Meksikā laikā, kad šajā valstī pie varas bija visai nejauks "revolucionārs" režīms, kas cita starpā aktīvi cīnījās pret katoļu baznīcu, un konkrētajā Meksikas daļā, kur risinās grāmatas notikumi, reliģiskās ceremonijas bija ar likumu aizliegtas un katoļu mācītājiem bija doti divi izvēles varianti - apprecēties un pārstāt būt par mācītāju, vai arī tikt nošautiem.

Sekojoša situācija: