Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā ir nākušas modē tādas filmas par supervaroņiem, kas pretendē uz to, ka tās būtu vairāk nekā tikai filmas par supervaroņiem. Vienlaikus tas nozīmē, ka filmas, kas balstītas uz komiksiem, arī pretendē uz mākslas statusu. Man kā cilvēkam, kuram "graphic novels" ir pilnīgi sveša un neizprotama tēma - es pie labākās gribas nevaru saprast, kā tādas var lasīt, neatkarīgi no tā, cik inteliģents, lai nebūtu kāda komiksa saturs, šī tendence šķiet diezgan aizdomīga. No otras puses, varbūt es patiešām kaut ko šeit nespēju saprast un varbūt komiksi ir kaut kas vairāk nekā vienkārši zīmētas bildītes ar parakstiem "ZOMG!", "BONK!" un tamlīdzīgiem. Protams, tas nemaina apgalvojumu, ka vairums Marvel komiksu varoņu ir un paliek vienīgi zīmētas bildītes, bet māksla, kura reizēm parādās ar tiem saistītajās filmās, ir kino ļaužu un nevis komiksu nopelns. Proti, līdz tam brīdim, kad es atzīšu, ka komiksiem par Spaidermenu ir jebkāda mākslinieciska vērtība ir vēl ļoti tālu, un man arī nešķiet, ka tas būtu pienācis kaut nedaudz tuvāk kā pirms gada, pieciem, desmit.

Nezinu, kā tas sanāca, ka tik ilgi nodzīvoju, neizlasījis nevienu vienīgu Terija Pretčeta darbu. Šis angļu humorfantasts pēc idejas ir viens no tiem autoriem, par kuru darbiem man būtu jabūt stāvā sajūsmā, jo viņš ir tipisks Duglasa Adamsa skolnieks, bet Adamss, savukārt, ir viens no maniem elkiem.

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu, man radās asociācijas ar "Son of the Mask". Un tie, kas bija klāt, kad noskatījāmies attiecīgās filmas pirmās desmit minūtes, zinās, ka "Son of the Mask" nav tā filma, ar kuru jebko gribētos asociēt. Tikai pēc ilgāka laika uzzināju, ka "Son of Rambow" nav Uves Bola ražojums, kur Stallones varonim (vi

Žans-Luks Godārs joprojām nav kļuvis par manu iecienītāko franču režisoru, bet ja jau es skatos visas filmas, ko šī valsts virzījusi Oskaram, būtu diezgan nesmuki no manas puses ņemt un ignorēt Godāru. Ja kas - ir viena lieta, kas man patīk, skatoties 50.-60.gadu franču filmas - tajās vienmēr bez izņēmumiem kādā no lomām ir redzams kāds aktieris no tā laika superzvaigžņu kategorijas. Tā šajā filmā galveno lomu atveido neviens cits kā leģendām apvītais Žans-Pols Belmondo, bet viņa partnere šajā filmā ir ilggadīgā Godāra mūza Anna Karina.

Apņēmos uzzīmēt 10 vietas Rīgā. Šī ir pirmā skice.

Šodien, braucot ar velosipēdu no centra uz darbu, aizdomājos par sekojošu tēmu - kādas muļķības repoja Ozols savā pirmajā solo karjeras hitā "Rajons". Dziesmas tekstu Internetā diemžēl neatradu, bet labi atmiņā palikušas rindiņas par to, ka cilvēks visu mūžu dzīvo vienā rajonā, turpat apprecās utt. Un pretstatīti tiek divi šādi rajoni - Pārdaugava (kuru pārstāv pats Ozols) un Zoļiks (no kura ir grupējums RDK).

Par "Shutter Island" pirms tās skatīšanās zināju vien to, ka šī filma būs viens pamatigākais mindfuck (kā to bija noraksturojis Bū). Es ne tuvu sevi neuzskatu par Leo di Kaprio fanu, bet šī filma šķita noskatīšanās vērta. Kā nekā tās režisors ir viens no 20.gadsimta gigantiem - Martins Skorsēze, plus man allaž ir patikušas filmas, kurās ne viss notiek tā, kā tev sākotnēji šķiet.

Visā maija garumā atbilstoši savam solījumam nesekoju līdzi nekādiem sporta jaunumiem, un pat ar Ziņģi biju spiests sarunās apiet šo tēmu, kas mūsu komunikācijā ir dominējusi vismaz kopš Euro 96 laikiem.

Ar franču jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo darbiem mana pirmā pazīšanās bija totāls fiasko un vilšanās - manis iecienītā Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita" ekranizācija ir droši vien pats tumšākais punkts visā Trufo karjerā. Bet ar vēlāk skatītām filmām man savu attieksmi pret Trufo nācies pilnībā pārskatīt.

Sekojošs uzdevums: