Kazhes pierakstu burtnīca

Vakar beidzot saņēmos nomainīt savu mobilo telefonu. Pret veco Siemens CXV70 man bija tikai viens principiāls iebildums, bet ļoti principiāls. Proti, telefons, kurš visu laiku slēdzas ārā (neatkarīgi no baterijas uzlādēšanas pakāpes), sarunas laikā pazaudē skaņu un/vai izslēdzas, un kopumā nav īsti izmantojams, nav vairs saucams par telefonu.

Tas bija tomēr pārdroši darīts - skatīties 1920.gadā uzņemto filmu. Es nebūt neesmu no tiem cilvēkiem, kas principa pēc neskatās filmas, kas iznākušas pirms vairāk kā pieciem gadiem, automātiski tās ierindojot vecu sūdu kategorijā un ņirgājoties par to, ka tādus specefektus mūsdienās varētu pat zīdainis uztaisīt. Tomēr ar mēmo kino manas attiecības joprojām ir ļoti vēsas - es saprotu, ka tā ir būtiska kino vēstures daļa, ka šīs filmas radīja to, par ko kinematogrāfs pārvērtās vēlāk, ka daudzi tā laika filmu ļaudis bija īsti revolucionāri, un tomēr - šādas filmas lielākoties ir ļoti grūti skatīties, jo tās ir vienkārši neizturami garlaicīgas (raugoties uz tām 21.gadsimta skatītāja acīm un domājot par to - ko šī filma man var sniegt šodien un tagad, nevis kas tajā bija izcils pirms 90 gadiem).

Ar Stīvenu Fraju un Hjū Loriju mani iepazīstināja seriāls "Blackadder", kurā viņi abi atveidoja otrā plāna personāžus. Pirms kāda laika noskatījos pirmo sezonu viņu kopdarbībai, atveidojot slavenos P.Dz.Vudhauza varoņus Džīvsu un Vusteru, bet jāatzīst, ka attiecīgais seriāls mani ne pārāk uzrunāja - nebija jau slikti, bet Vodhauza materiāls neizcēlās ar daudzveidību. Biju jau gandrīz piemirsis šādu komiķu eksistenci, kad noskatījos dokumentālu raidījumu "Blackadder rides again", kura iespaidā nolēmu vēlreiz pievērsties Frajam un Lorijam un konkrētāk - viņu kopīgajam komēdiju šovam "A Bit of Fry and Laurie".

Kad skaties Gaja Ričija "Šerloku Holmsu", vērts aizmirst visu, ko tu par šo privātdetektīvu zini. Un pats svarīgākais ir aizmirst, ka tu jebkad esi redzējis Ļivanovu spēlējam Holmsu un Solominu - Vatsonu. Manā gadījumā šāda abstrakcija nebija viegla, bet es centos pieiet filmai kā patstāvīgam darbam, kuram nav tiešas saistības ar to Šerloku Holmsu, kas mīt manā galvā.

Citēju:

Fēlikss Cielēns bija viens no neatkarīgās Latvijas nozīmīgākajiem sociāldemokārtiem, aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks, vienīgais tā laika sociāldemokrāts - Latvijas ārlietu ministrs (1926.-28.g.), vēlāk - Latvijas sūtnis Francijā. Pēc 15.maija apvērsuma Ulmanis Cielēnam atņēma Latvijas pavalstniecību (ļoti gudrs gājiens, protams), un Cielēns palika Francijā emigranta statusā. 2.pasaules kara laikā viņš atgriezās Latvijā, darbojās pretošanās kustībā Latvijas Centrālā padome - praktiski vienīgajā organizācijā tā laika Latvijā, kas patiešām tiecās uz Latvijas neatkarības atgūšanu, nevis atbalstīja sarkanos vai brūnos. Kara beigās Cielēns emigrēja uz Zviedriju, kur arī nodzīvoja līdz mūža beigām un kur tapa viņa memuāri "Laikmetu maiņā".

Neesmu īsti pārliecināts,ka Mihaela Hanekes "Cache" ir īstā filma, ko skatīties piektdienas vakarā, kd tu guli mājās ar temperatūru tajā vietā, lai būtu aizgājis uz dzimšanas dienas pasākumu. Šādos apstākļos tomēr gribas skatīties kaut ko vieglāku, bet Haneke nav izslavēts kā viegla kino pārstāvis.

Kad pasūtīju biļetes uz šo izrādi, nebiju piefiksējis, kā tā veidota pēc Mārtina Makdonas lugas. Ja tu gadījumā nezinātu, kas tas Makdona par putnu, pastāsīšu tev sekojošo: viņš ir mūsdienu zināmākais īru dramaturgs, kas savu roku iemēģinājis arī kino lomā, pēc paša scenārija uzņemot, manuprāt, lielisko "In Bruges". Līdz ar to tajā brīdī, kad uzzināju, ka došos uz viņa lugu, sāku no tās gaidīt, ka tā būs vienlaikus ļoti smieklīga un ļoti smaga, ar savu černuhas devu. Šajā ziņā man nenācās vilties, lai arī sevišķā sajūsmā par izrādi neesmu.

Apgalvojumu, ka sportā viss ir iestudēts, vakar pēc "Dinamo" pārsteidzošās uzvaras Mitiščos izteica Liene. Man kā cilvēkam, kuram kopumā sports patīk, dabiskā pretreakcija bija tāda, ka tas nav iespējams. Tiesa, Sergejs un Marina par šādu variantu bija vēl vairāk sašutuši.

Situācija bija tāda - vienai aplikācijai, ko taisu, ir nepieciešams, lai lietotājs no Interneta pārlūka varētu ieskenēt dokumentu un to pievienot aizpildāmajai formai. Diemžēl PHP ar skeneri pa tiešo sazināties nespēj, jo tam ir pieejami tikai servera un nevis klienta resursi (proti, skenerim būtu jābūt pieslēgtam pie servera un nevis pie lietotāja datora), līdz ar to bija nepieciešams kāds viltīgāks risinājums. Tā kā sistēmas darbības vide ir specifiska (brīnišķīgais pārlūks, kas saucas IE), tad izlēmu, ka kāds ActiveX balstīts risinājums būs ok. Un vienu tādu arī atradu, kas gana veiksmīgi tika galā ar saviem pienākumiem. Taču tur bija viena bēda - kad saglabā iegūto dokumentu JPG failā (šāda funkcionalitāte tiek nodrošināta), tam tiek uzlikta virsū informācija, ka izmantota programmas demo versija - dokumenta augšā tiek pierakstīts, ka izmantota demo versija. Un tas neizskatās diez ko glīti. Lai šo sistēmu apietu, atradu ļoti vienkāršu, bet pietiekami elegantu risinājumu, papildinot funkcionalitāti, kas tiek veikta, saglabājot failu (man ir pieeja tikai Javascript fragmentam, kas definē, kuras Visual Basic funkcijas izsaukt katras pogas nospiešanas gadījumā, bet pašām funkcijām klāt netieku: