Šī Īva Robēra filma man labā atmiņā palikusi no bērnības, un reizēm man patīk atsvaidzināt bērnības atmiņas. Ne vienmēr tas ir gudri darīts, jo daudz kas no tā, kas savulaik šķitis izcils, tagad šķiet banāls un truls. Tālab arī filma, kas kādreiz šķita sirsnīga un dzīva, tagad varētu būt kļuvusi kokaina un neīsta. Vai tā arī izrādījās?

Tikai jau pēc šīs filmas noskatīšanās atklāju, ka iepriekš vienu šī slavenā franču režisora filmu jau biju redzējis - proti, Amerikā tapušo "Pretty Baby". Nav gan tā, ka šis apstāklis būtu kaut ko mainījis un ka to zinot es nebūtu skatījies "Ardievu, mani bērni". Ja nu kas, šo filmu kā vienu no Francijas kino labākajiem darbiem man rekomendēja Kžištofs (mūsu pagājušās vasaras kaučsērferis), tālab arī to skatījos.

Kā teikt - laimīgu tev šo jauno 2010.gadu, kas manā faktoīdā sākas ar britu zinātniskās fantastikas filmu "Moon". Par šo filmu labus vārdus biju lasījis katls.be forumā un kā cilvēks, kuru interesē nedaudz "citādākas" zinātniskās fantastikas filmas nekā, piemēram, "Star Wars", biju priecīgs ar to sākt jauno gadu.

Atvainojos, ja ar šo rakstu aizvainoju tavas ticīgās jūtas - nav mans mērķis smieties par tiem, kas patiešām tic un kurus ticība padara par labākiem cilvēkiem.

Aleksandrs Makkols Smits ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas nepretendē uz augstās mākslas statusu un kuras vienlaikus nav arī tādas sēnalas, ka pēc to lasīšanas būtu nepieciešams pāri galvai vilkt papīra maisu. Protams, ja autors kopš 1998.gada ir izdevis 27 romānus, vienu stāstu krājumu, sešas grāmatas bērniem un četras akadēmiska satura grāmatas, ir skaidrs, ka nekāds super nopietns rakstnieks viņš nevar būt, un laikam gan viņš arī pats neapgalvo pretējo.

Tik nedaudz trūka, lai es "Dorianu Greju" būtu norakstījis, nenoskatoties to līdz galam, novērtējis ar divnieku un pasludinājis par vienu no sliktākajām šogad skatītajām filmām. Taču sanāca tā, ka pāris dienas pēc filmas pirmās puses noskatīšanās man bija nedaudz brīva laika pirms došanās uz peldbaseinu un šis brīvais laiks sanāca, ka tika veltīts tieši "Dorianam Grejam". Nē, otrā puse nebija tik izcila, lai es šo filmu pasludinātu par absolūtu šedevru un būtu gatavs to skatīties atkal un atkal. Bet tā vismaz nebija tik neizturami un sāpīgi slikta kā filmas sākuma daļa.

Man pagāja zināms laiciņš, pirms spēju pieņemt to, ka savā jaunajā grupā Džeks Vaits ir daudz mazāk prominents nekā iepriekšējos ansambļos. Kamēr "White Stripes" faktiski BIJA Džeks Vaits un The Raconteurs viņš bija diezgan izteikti skaļākais grupas dalībnieks, šajā platē ne tikai Vaita vokāls, bet arī viņa ģitārspēle nav sevišķi centrāli elementi. Patiesībā Vaits pat ne visur spēlē ģitāru, bieži uzņemoties grupas bundzinieka funkcijas. Vispār jāatzīmē, ka Dead Weather dalībnieki katrs uzņemas uz maiņām vairākas funkcijas:

Romanes, eunt domus! Vai pareizāk - "Romani ite domum". Vai vēl pareizāk - Mr Gervais - would you please go home to England and quit embarassing yourself by participating in failed comedies?

Nez, kā tas sagadījies, ka Rīgas Centrālās bibliotēkas visai šaurajā vācu valodā pieejamās literatūras klāstā ir pārstāvēts Kristinas Marjas Baldura meitas romāns "Vēsi savelkas rīts"? Iespējams, pēc Īslandes mērogiem viņa ir ievērojama rakstniece, un tomēr - tā nav tāda literatūra, par kuru tu atradīsi plašas diskusijas Twitterī.

Ar "Elephant" baltās svītras nostiprināja iepriekšējos ierakstos iegūto popularitāti un gluži iespējams, ka tā bija viņu slavas spožāka stunda. Vai tas ir arī šīs grupas labākais albums? Grūti atbildēt viennozīmīgi. Kādreiz man šis ieraksts šķita labs tikai un vienīgi "Seven Nation Army" dēļ. Tagad tā vairs nav, iespējams, ka tā pat nav šī ieraksta labākā dziesma. Jā, pirmajā klausīšanās reizē tā aizgrābj visvairāk, bet ar laiku tu sāc novērtēt arī "The Hardest Button to Button" stingro līniju, emocionālo kaveru "I Just Don`t Know What to Do with Myself", Megas Vaitas vokāla stundu dziesmā "In the cold, cold night" (domājams - līdz šim labākā White Stripes dziesma, kurā dzied Mega un, protams, "Ball and Biscuit". Šis ir diezgan smags, diezgan daudzveidīgs un ļoti saistošs ieraksts, kurš gan varbūt ne tik labi aizķer pirmajā klausīšanās reizē. Ir te arī daži ne tik veiksmīgi skaņdarbi - it īpaši gribētos pasūdzēties par "Little Acorns", bet ieraksts kā vesels vienums ir lielisks un atkal jau varu teikt, ka no relatīvi jaunās paaudzes mūziķiem manās acīs Vaitam nav konkurentu.