The Horrors ir īpaši New Musical Express mīluļi, šim izdevumam allaž atrodot kādus labus vārdus, ko veltīt šai Sautendas grupai. Viņu otro studijas albumu "Primary Colours" NME pat nodēvēja par 2009.gada labāko albumu. Skaļi vārdi, ja ņem vērā apstākli, ka teju neviens cits izdevums pat savā labāko gada albumu topā šo albumu iekļaut par vajadzīgu neuzskata. Un arī komerciālie panākumi šai platei nav nekādi satriecošie - 25.vieta britu albumu topā un ne pārāk spoži singlu sasniegumi. Līdz ar to vismaz man rodas sajūta, ka:

Šo gadu pilnīgi izteikti esmu iesācis franču kino noskaņās - vēl tik nedēļa pagājusi kopš tā sākuma, bet esmu noskatījies jau četras Francijā tapušas kino lentes. Salīdzinājumam - pagājušā gada laikā - 28.

Hofštatera grāmatā "Goedel, Escher, Bach" minēts sekojošs it kā gaužām vienkāršs matemātisks uzdevums: noteikt, vai skaitlis ir brīnumains vai nav. Proti, tu ņem patvaļīgu naturālu skaitli N un pielieto sekojošu algoritmu:

Turpinot savus centienus būt daudz maz aktuālam un nevis iesērējušam sešdesmito-septiņdesmito gadu rokmūzikas entuziastam, manu pleilisti sasniedzis grupas "Vampire Weekend" debijas albums. Ja kas - jau nākamās nedēļas sākumā klajā nāks grupas otrā plate (kuru, protams, jau tagad var atrast torrentu lapās), līdz ar to var teikt, ka patlaban veicu mājasdarbu, gatavajoties grupas jaunajam albumam.

Kamēr Liene buras pa jaunāko Dena Brauna romānu, es arī izlēmu uz brīdi atkāpties no nopietnās literatūras un pievērsties tam, ko stingri ņemot varētu saukt par sēnalām. Protams, atradīsies daudz Agatas Kristijas aizstāvju - kā nekā Erkila Puaro un Miss Mārplas radītāja ir teju vai visu laiku lasītākā rakstniece, izpelnījusies augstu godu no karaļnama, tiekot iecelta par Dāmu un ka viņas radītie tēli ir nemirstīgi.

Savā trešajā studijas platē The Zutons uzdrīkstas kaut nedaudz atkāpties no iepriekšējo divu albumu formulas, plašāk variējot ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Diemžēl šajā gadījumā jāatzīst, ka pārmaiņas neko īpaši labu nenes - un praksē šī grupa tagad vairāk man šķiet piederīga vidusmēra kolektīvu statusam un ne vairs kaut kas īpašs. Jā - viņu mūzika joprojām ir viegla un enerģiska, bet ja iepriekš es varēju par teju katru viņu dziesmu teikt - tas ir potenciālais hits, tad šajā albumā tādu potenciālo hitu ir daudz mazāk. Un nav arī brīnums, ka reālo hitu tajā nebija vispār - labi, "Always Right Behind You" sasniedza 26.vietu britu čārtos, bet tik grandiozs sasniegums tas tomēr nav un grupas agrākie ieraksti bija veiksmīgāki. Vai klausītājiem The Zutons būtu apnikuši? Vai arī grupa ir apnikusi pašai sev? Šaubu nav - skaļais pieteikums, ar kuru grupa nāca klajā dažus gadus iepriekš, īsti turpinājumu nav guvis un ja es arī sekošu grupas turpmākajām aktivitātēm, tad bez sevišķa entuziasma. Ja kas - nav arī brīnums, ka 2008.gada ziemā grupu "uzmeta" Sony/BMG - patlaban tiešām šķiet, ka Makkeibam un viņa biedriem īstas skaidrības, kurp doties tālāk, nav. Viens variants ir agriezties pie sava sākotnējā "zutonroka", bet, iespējams, ka tā laiks ir pagājis, otrs - mēģināt alt-roka lauciņā sasniegt kaut ko lielāku, bet laiks rādīs, vai tas šai grupai būs pa spēkam.

Šosezon 40 spēlēs statistika.

Nedaudz novēloti (kā nekā jau 4.janvāris iet uz beigām) publicēju īsu aizvadītā gada pārskatu manā dzīvē. Patiesībā gads sanāca diezgan raibs - ar vienu lielisku ārzemju ceļojumu, jauno dzīvokli, zaudētu (un no jauna atrastu) darbu un citiem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem. Vai ceru, ka šis gads būs mierīgāks un stabilāks? Grūti teikt - no vienas puses atkārtot tādu situāciju kā pagājušā gada maija otrajā pusē nekādi nevēlos, no otras puses - neesmu es arī tas cilvēks, kurš vēlas mierīgu, stabilu un pārtikušu dzīvi un neko vairāk.

Lai arī "Tired of Hanging Around" sagādāja angļu grupai "The Zutons" tās lielākos hitus, es šo albumu līdz šodienai nebiju saņēmis noklausīties - un tas par spīti tam, ka grupas pirmā plate man patika ļoti pat labi. Taču beidzot ir pienākusi tā diena, kad par "Tired of Hanging Around" zinu vairāk nekā vienu vienīgu "Valerie".

"Viņi apprecējās un viņiem bija daudz bērnu" pilnīgi noteikti ir viena no vismazāk zināmajām Džonija Depa filmām. Un nav jau brīnums - franču lente, kurā Džonijs redzams varbūt piecu minūšu garumā, nav tieši tā filma, par kuru varētu rakstīt, piemēram, "Privātā dzīve". Taču man gribētos teikt - a zrja! Šī izrādījās (man) negaidīti saistoša filma, viena no pēdējā laikā labākajām noskatitajām franču filmām.