Sasodīts! Uzrakstīju aprakstu un neizdevās to saglabāt, tagad atkal jāraksta par jaunu, lai arī iepriekšējais apraksts, manuprāt, bija sanācis visnotaļ labs, bet otro reizi tajā pašā upē neiekāpsi.

Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:

Petra Zelenkas filma "Karamazovi" man atļāva uzreiz vienā piegājienā nobliezt divus zaķus. Tss, protams, nav nekāds iespaidīgais zaķu skaits, salīdzinot ar to, cik zombiju vienā minūte nogalina filmā "Zombieland", un tomēr arī divi nav slikti. Proti, pirmkārt es noskatījos jaunāko Zelenkas filmu, un šī režisora darbi man kā likums iet pie sirds. Otrkārt, pie reizes es iepazinos ar Dostojevska "Brāļu Karamazovu" saturu. Jo tas man būtu jāatzīst, ka no šī izcilā krievu rakstnieka darbiem neesmu lasījis gandrīz neko un līdz ar to attiecībā uz Dostojevski mani viegli var atmaskot nezināšanā un izstādīt publiskam apsmieklam. Bet vismaz attiecībā uz brāļiem Karamazoviem es tagad esmu izglītots vairāk līdz šim (proti, man šis romāns acoiējās tikai ar "Kraujiet apelsīnus mucās. Brāļi Karamazovi" no "Zelta teļa").

Mēģinot kļūt šallains, šogad pavisam maz esmu skatījies "parastās" filmas - tādas, kur viss notiek atbilstoši Holivudas scenāristu arodbiedrības bukleta "Kā uztaisīt blokbāsteru" norādījumiem, kur mīlestība ir stiprāka par Pasaules galu, varoņi ir skaisti un asprātīgi un kur pat... nespēju nobeigt teikumu.

Vakar pēc visai ilgas "Katanas" spēles ar "pilsētu un bruņinieku" papildinājumu izlēmām kārtējo reizi apciemot slēpni, ko dēvē par "Time is getting on". Iepriekšējo reizi tur bija būts teju pirms gada, bet bez panākumiem. Šoreiz šķita, ka 25.decembra vakarā ap pusvieniem tur īpaši daudz ļaudīm būt nevajadzētu un ka līdz ar to ar atrašanu grūtību nebūs. Marina gan izlēma avantūrā nepiedalīties - slidens, slapjš un vispār pretīgs laiks kā nekā. Uzreiz atrast neizdevās, bet pareizā ideja radās un pēc kādām 10-15 minūtēm konteineris rokā. Diemžēl zināms, ka ar to piedzīvojums vēl nebeidzas un ka priekšā vēl viens uzdevums. Ar sagatavošanos šī uzdevuma veikšanai sanāca tizlums, kā dēļ notērējām vismaz pusstundu. Negribu neko spoilēt, tikai pateikšu, ka telefonos trūkst vienas pavisam loģiskas funkcijas, kuras dēļ nedaudz ievārīju mēslus.

Džimijs Peidžs, Džeks Vaits un The Edge! Tas tik ir ģitāristu trio! Un šie trīs ģitāristi šajā filmā spēlē kopā, pārspriež savu ģitārspēles tehniku un māca viens otram dažādus knifiņus. Un līdzās tam mums tiek pastāstītas tādas lietas no šo varoņu dzīves, par ko es vismaz iepriekš dzirdējis nebiju.

Lai arī parasti "jaunu dzīvi" mēdz sākt ar Jauno gadu - apņemoties turpmāk vairs nedzert, nesist sievu, nespēlēt WoW un neizniekot savu dzīvi, es savu apņemšanos veicu par dažām dienām ātrāk. Un patiesi - ja ir iespēja to izdarīt tagad, kāpēc lai to atlieku uz vēlāku laiku?

Arno Desplešina "Un conte de Noel" jeb "Ziemassvētku stāsts" ir daudzu kritiķu visnotaļ augstu novērtēta filma. Tā, atbilstoši Wikipedia datiem, seši kritiķi to savā pagājušā gada labāko filmu topā ierindojuši pirmajā vietā, bet vēl 11 gabali to iekļāvuši labāko desmit filmu sarakstā.

Zināmā mērā man ir kauns atzīties, ka par Koko Šanelu es pirms šīs filmas noskatīšanās nezināju pilnīgi neko. Tas diez vai ir pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka par modi neinteresējos ne mazākajā mērā, un tomēr - Koko Šanela ir vēsturiski pietiekami interesanta persona, lai par viņu būtu vērts šo to zināt. Šai sievietei ir diezgan liela nozīme sievietes lomas maiņā 20.gadsimta pirmajā pusē, viņas modes idejas bija tam laikam nereāli progresīvas un ne velti šī sieviete kļuva par leģendu. Vienlaikus situācija ir tāda, ka Šanelas dzimtenē Francijā viņa nebūt netiek uzskatīta par tādu varoni, kādu viņu redz angļi un amerikāņi, jo Šanela nebūt ne no tās labākās puses sevi parādīja Otrā Pasaules kara laikā, sadarbojoties ar vācu okupācijas varu. Tiesa, šajā filmā, kura arī saucas "Koko pirms Šanelas" par Šanelas dzīves nesmukumiem runāts netiek, jo tik tālu filma nemaz neaiziet.

"Moljēra kunga dzīve" Bulgakova paša dzīves laikā izdota netika, taču sekojot paša Bulgakova radītajai nemirstīgajai frāzei, ka "manuskripti nedeg", līdz lasītājiem tā tomēr nonāca (apmēram trīsdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas). Jāatzīst, ka šī noteikti nav pati pretrunīgākā un skaļākā grāmata, ko Bulgakovs tika uzrakstījis - jo zināmā mērā tā tomēr tika rakstīta pēc pasūtījuma, un pēc sava žanra tā būtu pieskaitāma biogrāfiskajam romānam, jo šajā grāmatā Bulgakovs patiešām atstāsta to, ko liek gaidīt tās nosaukums - izcilā franču dramaturga Moljēra dzīvi. Protams, Bulgakovs nebūtu viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, ja viņš šajā grāmatā pa reizei neizmantotu kādu neordināru piegājienu, neapstrīdētu kādu apgalvojumu vai neiesaistītu nosacīto "sevi" un savu viedokli par kādiem jautājumiem Moljēra dzīves sakarā.