Kazhes pierakstu burtnīca

Lēnām un neatlaidīgi turpinu lasīt Duglasa Hofštatera "Goedel, Escher, Bach: an Eternal Golden Braid". Lai arī visticamākais ar šo grāmatu galā netikšu vēl vismaz dažus mēnešus, tā varētu pretendēt uz tādas grāmatas statusu, kas uz mani atstājusi vislielāko iespaidu pēdējo n gadu laikā. Tāpēc arī necenšos to pievarēt pārāk ātri, jo kāda gan jēga ir pārmērīgi ātri pārskriet pāri grāmatai, kas tevi motivē uz domāšanu un dod iedvesmu un idejas. Tieši šīs grāmatas iespaidā uzrakstīju savus divus pēdējos stāstus - Mana pēdējā dziesma un Dusmas against the Machine. Protams, ka ne jau tieši no grāmatas ietekmējos, bet tā kalpoja par idejisku atspēriena punktu. Un ja būtu man pacietība realizēt citas idejas, šādu stāstu būtu vairāk. Turklāt tieši šī grāmata man radīja domu, ka varbūt vajadzētu atsākt studijas. Pēdējais punkts gan ir zem milzīgas jautājuma zīmes - bet ko var zināt, varbūt tomēr kādreiz...

No, it is a geocacher in action!

Šo filmu skatījāmies nu jau pirms desmit dienām, bet līdz šim nekādi nesanāca uzrakstīt savu spriedumu par to. Un nav tā, ka filma manī radīja tik pretrunīgas jūtas, ka nezināju, kā lai to novērtē.

Šo filmu nekādi nevarēju saņemties skatīties jau kopš janvāra, un īsti nevaru saprast, kas tieši bija tas, kas man liedza to noskatīties. Līdz šim redzētās Denija Boila filmas man ir patikušas, galvenajā lomā šajā filmā ir Kilians Mērfijs - ļoti atpazīstams un atmiņā paliekošs aktieris, plus arī kritiķi par šo filmu izteikušies pietiekoši pozitiīvi. Bet manā skatāmo filmu sarakstā "Sunshine" visu laiku tika atbīdīta kaut kur tālāk. Visubeidzot aizvakar izrādījās, ka nevienas citas filmas, ko skatīties, man vienkārši nebija, līdz ar to beidzot pienāca laiks šai filmai.

Man ne pārāk patīk izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo tie pārāk bieži izrādās kļūdaini. Bet šoreiz būšu kategorisks - Frenks Zappa ir viens no tiem mūziķiem, kuru daiļradi Liene nekad un nemūžām nesāks klausīties. Var gadīties, ka es kļūdos, bet drīzākais - tomēr nē.

Ne tik sen lasīju jaunāko (uz to brīdi) Uļickas romānu - "Tulkotājs Daniels Štains". Diemžēl esmu jau paspējis pilnībā aizmirst tajā grāmatā notiekošo (vai pareizāk - ļoti nopietni jāpiepūlas, lai kaut ko patiešām atcerētos), kas laikam gan neliecina, ka man tā grāmata būs šķitusi fenomenāli laba. Protams, varu apskatīties pats savu aprakstu par šo grāmatu, bet tas nav tik būtiski.

Pirms pāris dienām Rīgā notika lekcija par Žana Pjēra Melvila devumu pasaules kinematogrāfam. Es uz šo lekciju nebiju, taču pēc tās anotācijas izlasīšanas izlēmu, ka man vajadzētu noskatīties kādu no šī par "kulta režisoru" sauktā vīra radītajām filmām. Izvēle krita uz "Samuraju", kurā galveno lomu atveido neviens cits kā pats Alēns Delons.

Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.

Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.

Varbūt tā ir nejaušība, bet man tomēr šķiet, ka tas, ka šīs filmas režisora uzvārds ir Gejs, bet filmas scenāriju viņš uzrakstījis kopā ar cilvēku vārdā Tomass Aragejs, par kaut ko liecina. Un te nav runa par homofobiju, bet gan par to, ka tas ir nedaudz komiski, ka Gejs un Aragejs radījuši tik gejisku filmu :)