White Stripes otrā plate ir acīmredzams solis uz priekšu salīdzinoši ar grupas debijas ierakstu. Džeks Vaits šajā ierakstā jau zina, ko viņš mēģina ar savu mūziku sasniegt, dziesmu skanējums ir kļuvis daudzveidīgāks un melodijas - izteiktākas. Un te uzreiz atrodas vesela virkne tādu dziesmu, kuras, manuprāt, varētu iekļaut White Stripes labāko skaņdarbu izlasē (ja tādu būtu paredzēts izveidot). Jau pirmā ieraksta dziesma - "You`re pretty good looking (for a girl)" var lepoties ne tikai ar asprātīgu nosaukumu, bet arī ar lipīgu meldiņu - kaut ko tādu, ko grupas debijas ierakstā būtu velti meklēt. Un tad tai seko mežonīgā "Hello Operator" - tāda stila dziesmas varbūt bija arī iepriekšējā albumā, bet nekad - ne tik pārliecinošas un mērķtiecīgas. Tāpat pie veiksmīgākajiem šī albuma skaņdarbiem es pieskaitītu akustisko "Little Apple Blossom" - dziesmu ar nelielām bītliskām noskaņām (kādu White Stripes karjerā vēlāk būs vairāk), lielisko Sona Hausa "Death Letter" kaverversiju - apliecinājumu, ka Vaits labi zina arī, ko darīt ar blūzu. Un vēl - atkal diezgan balādiskā "Truth Doesn`t Make a Noise".

Despite the fact that I consider myself quite a fan of Mr Jack White, I am not starry-eyed about him and his musical possibilities. Sometimes his music is too raw and too repetitive and the debut album by The White Stripes is probably the best place where to look for his weaknesses. By the time of making this record, Jack still had a very ascetic attitude to what a record should contain. Basically this is the only record of his where you can`t hear anything but his wild guitar blast, Meg`s vicious slashing of the drum and Jack`s own screaming in the microphone. There aren`t any really prominent melodies around - usually when Jack comes up with a great riff, he doesn`t know how to properly used it and it just doesn`t go anywhere. Almost every song has at least some catchiness about it, but not enough to make a really great song, and the level of noise and distortion on this album is slightly above what I normally prefer. There are a couple of songs that I like above the rest - those include the vicious "The Big Three Killed My Baby" (I wonder whether the big three is "KKK" or the government?) and the much more mellow "Sugar never tasted so good" and "One more cup of coffee". However even these songs aren`t among the best that Jack White has come up with during his career. I may even like the crazily primitive "Astro", but still you gotta admit - this record doesn`t exactly show Jack White as a diverse and unique performer. Yes, the raw garage rock sound is already there, but there is not enough backbone to most of the songs on this record to back it up and to make a real use of the sound that he has found.

Gan IMDb, gan Wikipedia spītīgi šo filmu sauc par Dānijas kino produktu. Parasti es šiem avotiem sliecos ticēt un to informācijai sekot, bet nevaru taču es filmu klasificēt kā dānisku tikai tādēļ, ka tā uzņemta par dāņu naudu! Jā, režisore arī ir dāniete, bet filmas darbība norisinās britu zemē un arī tās varoņi ir briti, kas savā starpā runā angliski. Un man tas šķiet pietiekoši būtisks faktors, lai to uzskatītu par angļu un nevis dāņu filmu.

I wanted to find some photos of "classic" dachshunds - that is, photos of dogs of this breed taken at least before WW2. And then I stumbled upon a website listing famous dachshund owners through history. And to my great surprise on this site, I found that Napoleon Bonaparte of France was an avid dachshund lover. Considering that dachsunds in their modern form did not exist in Napoleon`s days, it did surprise me. So I searched a little bit more, and the only info about Napeoleon`s dachshunds that I could find, was the same description as here, but on lots of other dachshunds fans sites. So it seemed kinda fishy.

Par šo filmu vairums cilvēku sajūsminājās jau pirms diviem gadiem, bet man ilgi to noskatīties šķita neiespējami. Filma, kuras galvenajam varonim ir paralizēts viss, izņemot vienu aci, šķita nedaudz pārāk depresīva. Arī tagad to beidzot noskatījos galvenokārt tāpēc, ka nesen noskatījāmies "My left foot", kuras varonim bija paralizēts viss, izņemot kreiso kāju. Patiesībā jāatzīst, ka šādu filmu ir diezgan daudz - vēl bija "The sea inside", kuras varonis arī bija pilnībā paralizēts. Interesanti, vai ne, ka ka šādas filmas parasti arī izpelnās gan skatītāju, gan kritiķu mīlestību. Varbūt papētīt šo fenomenu dziļāk? Nā, laikam tā nedarīšu.

Sen nebija būts teātrī, lai arī uz JRT vienmēr esmu gājis ar prieku. Pēdējos gados gan jāatzīst, ka pagalam maz sanācis sekot šī teātra aktualitātēm, kā rezultātā pat nedaudz biju piemirsis, cik tas ir labs.

Traks var palikt - "Together through life" ir jau 33. Boba Dilana studijas albums. Protams, Frenkam Zappam ierakstu bija vairāk, taču zināms, ka Bobs pēdējos 20 gadus jaunas plates ieraksta diezgan reti. Pozitīvais šajā sakarā ir tas, ka arī savos nu jau visai lielajos gados Dilans joprojām spēj ierakstīt lielisku mūziku. Turklāt man pat gribētos teikt, ka salīdzinoši ar "Modern Times" viņš šajā albumā pat izklausās nedaudz jaunāks.

Šodienas SE ir intervija ar hokejistu Viktoru Kozlovu - vienu no 90to gadu labākajiem krievu meistariem. Šajā intervijā ar labiem vārdiem Kozlovs piemin Irbi:

Не исключаю, что этот роман Довлатова я уже однажды читал. Или, может быть, собирался прочесть. Ведь точно известно, что моя мама - большая поклонница данного автора и несколько раз как минимум она мне предлагала прочесть что-то из Довлатова. А я - отказывался. Или не отказывался, если честно, даже не помню. Но название "Заповедник" кажется знакомым.

Lai arī Džons Apdaiks skaitās viens no Amerikas 20.gadsimta otrās puses ietekmīgākajiem rakstniekiem, mani visu laiku neatstāj doma, ka viņa reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Kur vēl redzēts, ka tā tiek godāts autors, kurš četrdesmit gadu garumā regulāri atgriežas pie viena un tā paša sava romāna turpināšanas? Ok, tu man teiksi - Prusts vispār visu dzīvi rakstīja vienu grāmatu. Bet es tev atbildēšu - jā, tieši tā, tā bija viena grāmata, nevis mēģinājumi tikt pie kādiem papildu līdzekļiem, kad citi romāni tos neienesa. Un vēl es tev teikšu - Prusts tāpat nav diez ko lasāms. Tad tu man pieminēsi 20.gadsimta pirmās puses ģimenes sāgas, kaut vai to pašu "Forsaitu teiku", bet arī par tām es nefanoju. Īsi sakot - pilnīgi iespējams, ka Apdaiks vienkārši nav mans autors.