Kazhes pierakstu burtnīca

Varbūt tā ir nejaušība, bet man tomēr šķiet, ka tas, ka šīs filmas režisora uzvārds ir Gejs, bet filmas scenāriju viņš uzrakstījis kopā ar cilvēku vārdā Tomass Aragejs, par kaut ko liecina. Un te nav runa par homofobiju, bet gan par to, ka tas ir nedaudz komiski, ka Gejs un Aragejs radījuši tik gejisku filmu :)

Būtu nedaudz pārspīlējums teikt, ka man nav aplicis klausīties "Akvarium". Patiesību sakot, pēdējā mēneša laikā gandrīz neko citu arī klausījies neesmu, un tik liels šīs grupas cienītājs tomēr neesmu, tā ka kopumā es tomēr priecājos, ka pamazām mana epopeja ar šīs grupas albumu baudīšanu tuvojas beigām.

Gribēju šodien Olympia e-talonu automātā nopirkt sev mēnešbiļeti vienam autobusa maršrutam darba dienām - gluži normāla vēlme, manuprāt. Diemžēl instrukcijas nedz uz automāta, nedz pašā automātā man neatklāja, kādā veidā šāda biļete ir iegādājama - paldies Rīgas Satiksmei par profesionālu informācijas nodrošināšanu.

Pirmās filmas minūtes, kurās Adele (Vanesa Paradī) tiek nopratināta tiesas priekšā (ja tā tiešām ir tiesa) un vienīgais, ko mēs kā skatītāji redzam, ir Paradī sejas tuvplāns, man radīja bažas, ka visa filma būs viena šāda gara melnbalta aina tiesā. Taču izrādījās, ka šīs pirmās piecas minūtes bija labākās šajā filmā - diezgan skarba humora pilnas un ļoti tiešas, un patiesībā visu tālāko izsakošas. Paradī varone tajās diezgan labi atklāj savu būtību - pārgulēt ar katru pa ceļam gadījušos vīrieti un pēcāk saprast, ka tas nebija diez ko gudri darīts.

Vispār interesanti - it kā taču Akvarium parasti IR Boriss Grebenščikovs, bet BG ieraksti, kas izdoti bez grupas zīmes, patiešāmi izklausās ievērojami atšķirīgi no grupas pamatveikumiem. Un arī "Čubčik" ir tāds albums, kas dīvaini izklausītos "Akvarium" izpildījumā.

"Sestra haos" bija viens no pirmajiem "Akvarium" ierakstiem, ko tiku klausījies, un dziesmas "500", "Брод", "Растаманы из Глубинки" bija tās, kuru dēļ vispār iemīlēju šo grupu. Tagad, pārklausoties šo albumu pēc vairāku gadu pārtraukuma, joprojām vairākas albuma dziesmas manā atmiņā palikušas ļoti labi, kas liecina, ka vai nu to esmu kādreiz daudz klausījies, vai arī to, ka šis ir viens ļoti atmiņā paliekošs albums.

"Radio Āfrika" ir ne tikai viens no stilistiski daudzveidīgākajiem, bet arī no zināmākajiem grupas "Akvarium" ierakstiem. Muzikāli tu šeit sastapsi gan tipiskas jaunā viļņa kompozīcijas ( «Искусство быть смирным», kuras piedziedājums esot kādas Talking Heads dziesmas tulkojums), gan džeziskas variācijas ar progresīvā roka elementiem (ne velti šajā albumā piedalās ievērojamie padomju džezmeņi Igors Butmans un Sergejs Kurjohins), gan diezgan izteikts arēnu roks (teju vai zināmākā Akvarium dziesma - "Рок-н-ролл мёртв", kura savā skanējumā ir pavisam ne-akvariumiska), gan pirmskara mūzikas noskaņās ieturētā "Мальчик Евграф", gan dziesmas ar austrumnieciskiem motīviem. Līdz ar to, ja man būtu jāizmanto kāda nodreijāta klišeja (un es nekad nepalaižu garām iespēju būt neizturami un nepiedodami banālam), es teiktu - "Radio Āfrika" ir Akvarium "Baltais albums" (pieņemot, ka teju vai katrai grupai ir kāds ieraksts, kurā parādās daudz muzikālu stilu un tie visi allaž tiek salīdzināti ar bītlu slaveno "dubultripuli").

Šis diezgan agrīnais "Akvarium" albums ir viens no grupas dīvainākajiem veikumiem, ieraksts, kas par sevi rada diezgan nenopietnu un šīzīgu iespaidu. Lai arī tas ticis ierakstīts diezgan kreisos apstākļos, ieraksta kvalitāte ir diezgan laba un vismaz klausīties šo albumu nav grūti. Albuma saturs kopumā ir visai nenopietns un es pat teiktu - ne pārāk tipisks šai grupai. Nav ne miņas šeit no regeja, toties diezgan daudz miņas ir no tādiem kā dzēruma stāstiem - minēšu kā piemērus dziesmas "Корнелий Шнапс" un "Два тракториста". Pa vidu starp dziesmām bieži iestarpinātas visādas dīvainas skaņas, trokšņi un cita starpā - arī atpakaļgaitā palaists visai vājprātīgs dzejolis. Kā izlasīju Wikipedia, šīs dziesmas teksti esot ieturēti absurda stilā un laikam varu piekrist šādam apgalvojumam. Muzikāli ieraksts arī ir nosaucams par diezgan absurdu un dīvainu, kas šajā gadījumā nav nekas slikts. Slavenākā dziesma no šī albuma šķiet saucas "Козлоедов", bet es tā droši neņemos to nosaukt par ieraksta virsotni. Patiesībā šis ir viens no diezgan vienmērīgas kvalitātes "Akvarium" albumiem - par spīti visām dīvainībām un visai zirgošanai tas ir diezgan baudāms ieraksts, lai arī nojaušu, ka tā klausīšanās lielās devās varētu kļūt apnicīga. Interesanti, ka viena dziesma ierakstā - "Сергей Ильич" ir ierakstīta uz vienas T-Rex dziesmas bāzes un arī veltīta Markam Bolanam. Saturiski, protams, tur no Bolana nekā nav, tīrākais Grebenščikovs. Tikām vienā no citām dziesmām tiek daudzkārt atkārtota frāze elfu valodā no "Gredzenu pavēlnieka".

Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet es nezinu, vai šo grāmatu iepriekš biju lasījis, un lasīšanas procesā drošu atbildi uz šo jautājumu tā arī neradu. Te pie vainas noteikti ir tas apstāklis, ka ne tik sen (varētu noskaidrot - kad tieši) Jaunajā Rīgas teātrī biju uz "Viņš, viņa un Francis" - iestudējumu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz ar to grāmatas saturs man pat vizuāli ir diezgan labi palicis atmiņā. Iespējams, kaut kad senāk ir lasīta arī grāmata. Tās ievadu pilnīgi noteikti man kaut kad lasīja priekšā māte. Ne gluži tajā vecumā, kad vēl nemācēju lasīt pats (tas jau būtu patoloģiski), bet kādu reizi, kad biju saslimis un gulēju ar augstu temperatūru un nīku garlaicības mākts. Neņemos teikt, kurā gadā tas varētu būt bijis, noteikti ne šajā gadu tūkstotī, tā būtu maksimālā precizitāte.

Pirms daudziem gadiem tieši ar Lužina aizsardzību sākās mana pazīšanās ar Nabokova daiļradi. Atceros, ka mana māte bija diezgan pārsteigta, ka es izlasīju šo grāmatu. Un droši vien viņas pārsteigums bija vietā, jo diez vai es savos 13 (tā taču varētu būt?) gados biju nobriedis lasīt Nabokovu. Nē, nebija tā, ka es nespētu izsekot sižetam, taču diez vai es uztvēru diez ko daudz. Ja nu vienīgi to, ka galvenais varonis bija dzīvei slikti pielāgots šahists, kuram ne īpaši labi padevās saskarsme ar citiem cilvēkiem viņam apkārt.