Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka vismaz kaut kāda interese noskatīties šo filmu man bija jau divu gadu garumā, kopš tai savu aci uzmeta Normunds. Izmantošu šo iespēju apsveikt Normundu, Noru un Oliveru ar to faktu, ka viņi tagad varēs ģeoslēpņot trijatā (kāds gan var būt labāks veids kā izteikt apsveikumu, izmantojot ierakstu tādā vietā, kur to diez vai adresāts izlasīs, bet varbūt to izlasīs kāds pilnīgi ar to nesaistīts cilvēks). Normundam, protams, šī filma varētu nozīmēt ko vairāk nekā man - kā cilvēkam, kurš ir bijis gan Indijā, gan Taizēm (tiesa, otrajā viņš noteikti vēl nebija pabijis, kad to skatījās), bet tas jau nenozīmē, ka es šo filmu skatīties nedrīkstētu.

Pēdējā laikā kaut kā ir bijis daudz darba, daudz noguruma un līdz ar to maz vēlmes vakaros skatīties kaut kādu jēdzīgu kino. Un viens no vieglākajiem vakara izklaides veidiem, paralēli ieturot pusdienas/vakariņas, ir skatīties Simpsonus. Rezultātā pāris nedēļu laikā noskatījāmies šie animētā seriāla 20.sezonu. Neko sevišķu no Simpsoniem sen vairs negaidu, līdz ar to runāt par to, ka man te būtu kāda pamatīga vilšanās iespējama, nenākas. Cita lieta, ka nekā diži laba no šīs sezonas arī nesagaidīju. Jāatzīst, ka no 21 šīs sezonas sērijas neviena nebija tāda, ka es teiktu - lūk, patiešām klasiska Simpsonu epizode, ko atcerēties vēl pēc dažiem gadiem. Bija veiksmīgi fragmenti epizožu ietvaros - "Mypods and Boomsticks" diezgan labi pasmējās par Apple produktu kultu (un pēc tam sezonas turpinājumā Mapple produkti parādījās uz ekrāniem diezgan bieži, liekot man atkal piesaukt bēdīgi slaveno terminu product placement). Salīdzinoši smieklīga bija epizode ar "Zāģa" elementiem (lai gan gribētos teikt, ka nu jau smieties par "Zāģi" ir pārāk vēlu - tas tomēr ir pārāk viegls mērķis un arī ne pats svaigākais). Jā, daudz maz saistošas man šķita arī sērijas ar norvēģu viesstrādniekiem Springfīldā un sērija, kurā Homērs centās kļūt par gādīgu tēvu. Bet kopumā, kā man šķiet, Simpsoni ir kļuvuši diezgan bezzobaini un to turpināšana no Meta Grēninga puses nav nekas diži vairāk kā naudas kāšana. Ja kas, pat seriāla pēdējo gadu centrālā iezīme - neadekvāta aizraušanās ar vieszvaigznēm ir sākusi iet uz leju un domājams tāpēc, ka zvaigznes pamazām sāk zaudēt interesi šeit piedalīties. Nē, īstenībā viesaktieru te netrūkst, bet lielākoties tās ir B un C klases zvaigznes. Varētu teikt, ka mani iepriecināja tikai viena negaidīta viesošanās uz ekrāna - Glens Hensards un Marketa Irglova, zināmi kā brīnišķīgas "Once" galvenās zvaigznes. Bet tas laikam arī ir viss. Kopumā - nekā diža Simpsonos patlaban nav, kā trulai izklaidei tiem, protams, nav ne vainas, bet vai to būtu adekvāti saukt par kulta seriālu - neesmu drošs.

Atbilstoši maniem principiem, es parasti nemēdzu klausīties koncertierakstus, pieņemot, ka visas tajos atrodamās dziesmas ir pieejamas arī grupu studijas albumos, un ir diezgan maz grupu, kuru koncertieraksti ir radikāli atšķirīgi no to studijas veikumiem, un vispār - koncerts ir troksnis, bet inteliģentiem cilvēkiem tādiem kā man kaut kas tāds nepatīk. Vai precīzāk - sava saita vajadzībām klausos tikai studijas albumus, jo arī to ir sasodīti daudz un ja es klausītos tagad katru Pink Floyd vai Queen koncertierakstu, ko savulaik iecepu diskā, tad es varētu mēnešiem ilgi rakstīt par dažādiem "We will rock you" vai "Wish you were here" izpildījumiem, bet to man kaut kā darīt negribas.

Ar "Rikiju" Ozons turpina sekot savam mūžīgajam principam - katrā jaunā filmā iesaistīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš filmās nav izmantojis. Šoreiz filmas unikālā iezīme ir pārdabiskums, kas iepriekš (cik atceros) viņa filmās nav parādījies.

"Fireball" kā albums noteikti ir sliktāks gan par savu priekšgājēju ("In Rock"), gan turpinātāju ("Machine Head"), taču pēc ieraksta pirmās dziesmas tev šāda sajūta diez vai varētu rasties - maniakāli ātrā "Fireball" varbūt ir pat labāka par tādām superklasiskām kompozīcijām kā "Highway Star" vai "Speed King", turklāt šī ir no tām dziesmām, kur tu pat nepateiksi, kurš grupas dalībnieks ir tās galvenā zvaigzne. Vai tas būtu Gilans, kurš šeit izklausās dusmīgāks un spēcīgāks nekā... praktiski jebkur citur. Vai varbūt tas būtu maniakāli plosošais Peiss, kura bungu spēle patiešām līdzinās tādai īstai uguns bumbai. Vai varbūt tomēr Blekmors ar Lordu, kuru saspēle dziesmas otrajā pusē ir teju ekstātitska?

Es pilnīgi noteikti neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir lielā sajūsmā par Deep Purple astoņdesmito gadu veikumiem. Patiesību sakot, sevišķi man nepatīk gandrīz nekas, ko šī grupa radīja pēc pirmās Mark II izjukšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā "The House of Blue Light" var lepoties ar to, ka grupas sastāvs ir iespējami autentisks - Gilmors, Blekmors, Peiss, Lords un Glovers (jeb - tas pats sastāvs, kas ierakstīja manis iecienītākos DP albumus). Pēc idejas šāds sastāvs varētu arī 1987.gadā radīt pietiekoši labu mūziku, taču diemžēl this is not the case. Galvenā problēma visai prognozējamā kārtā saistās ar to, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē teju ikviens vecās paaudzes izpildītājs darīja visu, lai izklausītos moderns un progresīvs. Bet tas visbiežāk nozīmēja - melodiju trivializēšanu, sintezatoru izmantošanu vietā un nevietā un elektroniskās bungas. Un tas parasti neko labu nenozīmē, un šis gadījums nav izņēmums.

Savā ziņā "Fish Tank" ir ļoti īpatnēja filma, tur šaubu nav. Kurai vēl filmai galvenās lomas atveidotāja atrasta tādā veidā kā šai? Proti, Keitija Džārvisa bija pavisam vienkārša 16 (ja nemaldos) gadus veca meitene, kura nekur nemācījās, nekur nestrādāja un bija uz pareizā ceļa, lai kļūtu par diezgan labu wasted life piemēru. Un gadījās tāda situācija, ka viņa savas dzimtās Tilburijas (kaut kāds angļu miests) dzelzceļa stacijā lamājās ar savu bojfrendu, bet tuvumā patrāpījās kāds no šīs filmas kāstinga darboņiem, kam šķita, ka Keitija varētu kļūt par lielisku galvenās lomas atveidotāju šajā filmā (nekas, ka Keitija nekad nebija mācījusies aktierspēli - un laikam arī neko citu viņa nebija mācījusies). Un tā arī notika - Keitija dabūja Mias lomu un filma ar viņas līdzdalību saņēma žūrijas balvu Kannu kinofestivālā. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Keitija Džārvisa kļūs par nākamo Keitu Vinsletu (tas šķiet vairāk nekā neticami), un ir pilnīgi iespējams, ka pēc gada-diviem viņa būs turpat, kur šis viņas piedzīvojums sākās - Tilburijas stacijā, taču pats par sevi šis apstāklis ir pieminēšanas vērts.

Lai arī sevi neuzskatu par sevišķu ekspertu Tolkiena daiļradē un nekad neesmu maniakāli centies izlasīt katru viņa izdoto rindiņu, zinot Rīgas Centrālās bibliotēkas diezgan skopo angliskās literatūras klāstu, nebija nekāds brīnums, ka šo grāmatu paņēmu un izlasīju. Grūti jau tas nebija - grāmata ar visu priekšvārdu un komentāriem ir knapi 100 lappuses gara un izlasāma stundas-divu laikā. Cita lieta, ka šīs divas stundas varētu veltīt arī kaut kam jēdzīgākam.

"Jefferson Airplane" trešais albums gan komerciāli, gan mākslinieciski nespēja līdzināties savam priekštecim - "Surrealistic Pillow", kas kopumā droši vien apliecina, ka "Lidmašīna" nebija sevišķi izcila grupa un ka "Spilvens" bija drīzāk veiksmīga sagadīšanās nevis loģisks grupas radošās darbības rezultāts. Protams, te var izmantot argumentu, ka "After Bathing at Baxter`s" ir drosmīgāks ieraksts nekā tā priekšgājējs - ar garāku džemošanu, ar skaņu kolāžu "A Small Package of Value Will Come to You, Shortly" un ar smagākiem ģitāras toņiem. Taču, manuprāt, tas ir vienkārši ieraksts, kura tapšanā Airplane dalībnieki vairāk patērēja narkotikas nekā iepriekš. Protams, zināms, ka sešdesmitajos gados lielākā daļa izcilāko muzikālo veikumu tapa ar šāda veida dopinga palīdzību, taču arī narkotikas (cik dīvaini tas lai arī nebūtu) vajag lietot ar mēru, lai sasniegtu labākos rezultātus.

Darba visvairāk ir pirmdienas rītā un piektdienas vakarā.