Jau no šīs pirmdienas biju domājis sākt no rītiem skriet, bet iepriekš aizbildinājos, ka nav man pareiza apģērba, ārā pārāk auksts laiks un vispār man tas nav nepieciešams.

Pirms ne tik daudziem gadiem "Arktiskie pērtiķi" tika pasludināti par labāko, kas britu mūzikā noticis kopš tās liktenīgās dienas, kad Džons Lenons pamodās Pola Makartnija apskāvienos pēc pamatīgas pieliešanās sakarā ar Liverpūles uzvaru pār Derby County, un uz paģirām izlēma atteikties no savas ieceres kļūt par profesionālu restleri, tā vietā pievēršoties popmūzikai.

Kā visi "Kaiser Chiefs" ieraksti līdz šim, arī "Off with their heads" daudz labu vārdu izpelnījās gan fanu, gan kritiķu aprindās. Es, kā cilvēks, kam šī grupa nekad sevišķi tuva nav šķitusi, šo ierakstu uzņēmu pietiekoši atturīgi un bez sevišķas sajūsmas. Nav jau tā, ka man būtu kādi principiāli iebildumi pret to viegli eksplozīvo poproka paveidu, ko spēlē šī grupa, un tomēr - īstas skaidrības, ar ko tā būtu labāka par daudzām savām līdziniecēm (un šāda stila grupu mūsdienās patiešām ir ļoti daudz), man saprast ir grūti. Jā, grupas pirmajā ierakstā bija pāris tiešām super kompozīcijas - kaut vai grupas droši vien joprojām lielākais hits "Every day I love you less and less". Otrajā platē arī bija viens mega hits - "Ruby". Bet jauna albuma singli? Nedz "Never Miss a Beat", nedz "Good Days, Bad Days" nešķiet īsti pielīdzināmi grupas agrākajiem grāvējiem. Nav tā, ka tie būtu slikti, bet izcili - arī noteikti nē. Varētu jau teikt, ka grupa turpina attīstīties, nestagnē visu laiku uz vietas, piesaista dažādus viesmūziķus, lai daudzveidotu savu skanējumu un pat ietekmējas no Reja Deivisa un "The Kinks", bet mani tas nepārliecina. Sorry, bet Rejs Deiviss bija (ir?) ģēnijs, bet Rikijs Vilsons un kompānija tādi nav. Un es nezinu, kas mani varētu pārliecināt par pretējo. Varbūt es vienkārši esmu pārāk kritisks attiecībā pret "moderno" mūziku, tas nav nekas izslēgts, bet... es labāk tiešām joprojām palikšu veco grupu fans un par jaunajām tikai reizēm pasmīkņāšu.

Otro reizi trīs dienu laikā bijām uz Ķīpsalas peldbaseinu. Sestdien, kad bijām pirmo reizi, nācās secināt, ka daži gadi bez peldēšanas man pilnīgi noteikti nav nākuši par labu - bija grūti noturēt pareizu elpošanu, jau pēc simts metriem sāka sāpēt rokas un tad visai drīz arī kreisās kājas pēda. Nopeldētā distance šķita pieņemama pirmajai reizei - apmēram pusstundas laikā 1,1 kilometrs. Tā kā nekad neesmu mācējis peldēt diez ko ātri, 2 kilometri stundā faktiski arī ir tas līmenis, uz ko esmu spējīgs. Taču problēma šoreiz nebija laikā un ātrumā, bet gan pašsajūtā. Proti, nepieņemami bija tas, cik ļoti es pēc šīs distances biju izpumpējies un ar kādām pūlēm tā nāca.

Patiesībā tas ir nedaudz dīvaini, ka es, kas sevi uzskatu par Bulgakova daiļrades cienītāju, līdz šim nebiju izlasījis "Balto gvardi". Protams, manas zināšanās par šī autora darbiem ir daudz citu robu, bet "Baltā gvarde" pilnīgi noteikti līdz šim bija lielākais no tiem. Viens ir tas, ka neesmu lasījis "Batumi" (Staļinu slavinošu logu), bet kas cits - šo pilnīgi noteikti padomju Krievijas literatūrā unikālo darbu.

Jāatzīst, ka pamazām notiek nenovēršamais un neizbēgamais - es sāku sajūsmināties par Vudija Alena filmām. Vēl ne tik sen man šis režisors šķita esam viens kaitinošs un neirotisks ebreju vecis, kura filmās ir pārāk daudz runu par seksa un kura izpratne par morāli neatbilst nekādiem morāles kritērijiem. Diez vai Vudija filmas pēdējā laikā būtu radikāli mainījušās - viņš joprojām ir tikpat neirotisks un tikpat ebrejisks kā allaž, bet viņa humors mani ir sācis paķert arvien vairāk un vairāk.

Šaubu nav - Gundega Repše ir viena no nozīmīgākajām Latvijas rakstniecēm 80.to-nullto gadu periodā. Un tāpat šaubu nav - "Šolaiku bestiārijs" (vismaz - manā uztverē) ne tuvu nav viena, no viņas veiksmīgākajām grāmatām. Šīs grāmatas galvenais, trūkums, manuprāt, ir tajā, ka tā 2009.gadā šķiet absolūti morāli novecojusi. Tēmas, kuras deviņdesmito gadu sākumā varbūt vēl bija aktuālas, tagad šķiet teju vai nereālas un Repšes atkal un atkal pievēršanās Atmodai un latvju tautas liktenim galīgi vairs nešķiet aizraujoša. "Šolaiku bestiārijs" ir stāstu krājums, kurā, manuprāt, ir divi centrālie garstāsti - par vienkāršu bibliotekāri, kas kļūst par bagātas žurnālistes (reta parādība, ne?) mantinieci, un zinātniskas fantastikas pasaulei piederīgs stāsts par nākotnes tirānu, kas aizliedzis visa veida mākslas un radošos cilvēkus nosūtījis dzīvot uz neapdzīvotu salu. Pirmais no minētajiem stāstiem, manuprāt, ir īpaši neveiksmīgs - teju "Lata romāna" svara kategorijai atbilstošs "rags to ritches" stāsts, kurš ar pārmainītiem personāžu vārdiem neslikti iederētos arī "Privātās dzīves" lappusēs. Tikām "Sala" (kuras ideja, ja kas, ir kaut kur iepriekš sastapta) ir visai viduvēji realizēta, atkal ar diezgan nevajadzīgu latviešu un latvietības iesaistīšanu, pati tēma varbūt nav tik ļoti garām, bet tas nav nedz "Mušu ķēniņš", nedz kaut vai "Oriksa un Kreigs".

Šī vakara spēlē veseliem trim Dinamo hokejistiem - Miķelim Rēdliham, Laurim Dārziņam un Ģirtam Ankipānam - ir iespēja pārsniegt savu iepriekšējā sezonā sakrāto punktu līmeni. Patlaban visai trijotnei ir tikpat punktu, cik gadu iepriekš sezonas noslēgumā:

Kā jau pirms pāris dienām tika konstatēts, mūsu draugu kompānijā no tiem cilvēkiem, kuri vispār mēdz "čivināt", esmu teju vismazāk aktīvais twitterotājs. Kopš pagājušā gada septembra, kad sāku čivināt, esmu veicis vien 70 ierakstus (tikām N.R. jau tuvojas 4000 līmenim).