Kazhes pierakstu burtnīca

"Pociag" jeb "Nakts vilciens" ir viena no poļu filmām, ko man rekomendēja Kžištofs Uminskis. Ja kas - vajadzētu noskaidrot, kā viņa "Kitchen Dreams" izgāja starptautiskajā Varšavas kino festivālā. Ja kas - kamēr Kžištofs "tusēja" pa Varšavas festivālu, otrs mūsu šīs vasaras CSeris - Sergio Rufini - ir jau nokļuvis Ķīnā.

Gluži par superekspertu, kas attiecas uz Almadovara filmām, es sevi nenosaukšu, bet šādas tādas šī patlaban slavenākā spāņu režisora filmas es redzējis esmu. Un tas bija tikai loģiski, ka gribēju noskatīties arī viņa jaunāko filmu (kas šogad tika prezentēta Kannās), kurā turklāt galveno lomu spēlē viena no mūsdienu kino pasaules skaistākajām aktrisēm Penelope Krusa. Patiesību sakot, Penelope kā galvenās lomas atveidotāja šajā filmā ir neliels pārspīlējums, īstenībā jau Lluis Homar ir filmas centrālais personāžs, bet Penelope - pa vidu starp pirmo un otro plānu. Taču šaubu nav - kino biļetes pārdod Krusa un nevis Omārs. Un vēl viena piebilde - vienā filmas ainā, kur tiek rādītas Penelopes kājas un konkrētāk potītes, diezgan radikāli mainījās manas domas par viņas skaistumu - laikam jau tomēr Penelope ir gluži vienkārši pārāk kaulaina.

Ko es gaidīju no grāmatas ar nosaukumu "Latviešu seksualitātes vēsture"? Laikam jau - ne pārāk daudz. Šāds varbūt nedaudz provokatīvs nosaukums sevišķu literāro kvalitāti gaidīt nelika, un kopumā jāatzīst, ka pirmais spriedums par šo grāmatu izrādījās diezgan pareizs.

Pasaulslavenais dokumentālo filmu režisors un provokators Maikls Mūrs ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ir vienlīdz daudz atbalstītāju un noliedzēju un kura filmas allaž izpelnās lielu publicitāti un rada spraigas diskusijas sabiedrībā. Es sevi drīzāk uzskatu par Mūra cienītāju nekā otrādi, līdz ar to man gana interesanti šķita noskatīties šo filmu, kas ir viņa vienīgais mēģinājums mākslas kino žanrā.

Pagājuši jau seši gadi kopš pēdējā King Crimson albuma iznākšanas, un patlaban nekas neliecina, ka grupa varētu saviem klausītājiem pasniegt jaunus šedevrus. Labi, varbūt arī liecina - tās pastāvēšanas gados arī iepriekš ir bijušas ilgas pauzes un sastāva maiņas, bet allaž Robertam Fripam ir izdevies sapulcināt sev jaunus sekotājus un atdzīvināt grupu jaunās skaņās. Arī pēdējos gados šādas tādas aktivitātes no šīs apvienības puses ir manītas, taču diemžēl tās nav rezultējušās nedz kādas tūres, nedz jauna studijas albuma formā. Kā jau lirisks un naivs jaunietis, es, protams, sapņotu par jubilejas tūri, kurā Frips apvienotos ar grupas pirmā sastāva dalībniekiem, atzīmējot "In the court of the crimson king" 40 gadu jubileju, izpildot šo albumu tā pilnībā. Bet diemžēl vairāk par slapju sapni šādu vīziju nosaukt nevar - šāda tūre patlaban šķiet ne mazāk neticama kā trio "Giles, Giles and Fripp" negaidīta apvienošanās un filmas izveidšana par Rodniju Todiju (kurš, kā zināms, bija resns un nesmuks).

Vienu es nevaru saprast - no kurienes man tik pazīstams šķiet Vladimira Kaminera vārds. Esmu pārliecināts, ka neko no viņa darbiem iepriekš lasījis nebiju, pat ne superslaveno "Russian Disco", bet ir man viņš zināms. Dīvaini, lai neteiktu vairāk.

Vispār jāatzīst, ka "Lola" kā albums ir diezgan pamatīga vilšanās. Vai vismaz tā ir pamatīga vilšanās, ja tu zini, ka tikai gadu iepriekš Rejs Deiviss un "The Kinks" radīja vienu no (manās acīs) izcilākajiem rokmūzikas veikumiem - rokoperu (ja to tā var nosaukt) "Arthur". Nav tā, ka "Lola vs Powerman" uz šī albuma fona būtu absolūta kaka, bet dievišķās dzirksts te ir gaužām maz.

Nupat saņēmu newsletter, kas vēsta, ka turpmāk par reģistrāciju (check-in) lidostā Air Baltic prasīs 5 EUR no sejas. Vismaz par reģistrāciju netā jāmaksā papildus nebūs. Un tomēr - šī kompānija, kura jau tāpat neizceļas ar draudzīgu cenu politiku un labu servisu, turpina kļūt vēl mazāk pretīmnākoša.

Kā īstenam letiņam man šis Nabokova romāns pirmām kārtām šķiet ievērojams ar to, ka tajā tiek pieminēta mūsu valsts. Patiesību sakot, tā ir viena no lietām, kas mani vienmēr saista ārzemju autoru grāmatās - ka tiek pieminēta Rīga vai Latvija. Lai gan par lokālpatriotu mani nosaukt būtu grūti, tomēr vienmēr ir interesanti apskatīties uz šejieni svešinieka acīm.

Ja NSRD kontekstā to vispār varētu piemērot, tad es teiktu, ka "Medicīna un māksla" ir grupas slavenākais albums, kurā ir visvairāk tās hitu. Labi, varbūt ne gluži hitu, bet šeit patiešām ir daudz tādu dziesmu, kuras man šķiet zināmas. Vai tās patiešām ir zināmas plašām sabiedrības masām, to es tik droši neapgalvošu. Vismaz manās acīs pie zināmajām dziesmām būtu jāskaita "Labrīt, putra!", "Fridrihsons", "Ciku caku caurā tumba", "Kabinets" un "Čau, poliklīnika!" - piecas no 11 šī albuma dziesmām. Laikam vislabāk no uzskaitītajām man patīk pēdējā, kas varētu būt visu laiku lipīgākā NSRD dziesma.