Nupat saņēmu newsletter, kas vēsta, ka turpmāk par reģistrāciju (check-in) lidostā Air Baltic prasīs 5 EUR no sejas. Vismaz par reģistrāciju netā jāmaksā papildus nebūs. Un tomēr - šī kompānija, kura jau tāpat neizceļas ar draudzīgu cenu politiku un labu servisu, turpina kļūt vēl mazāk pretīmnākoša.

Kā īstenam letiņam man šis Nabokova romāns pirmām kārtām šķiet ievērojams ar to, ka tajā tiek pieminēta mūsu valsts. Patiesību sakot, tā ir viena no lietām, kas mani vienmēr saista ārzemju autoru grāmatās - ka tiek pieminēta Rīga vai Latvija. Lai gan par lokālpatriotu mani nosaukt būtu grūti, tomēr vienmēr ir interesanti apskatīties uz šejieni svešinieka acīm.

Ja NSRD kontekstā to vispār varētu piemērot, tad es teiktu, ka "Medicīna un māksla" ir grupas slavenākais albums, kurā ir visvairāk tās hitu. Labi, varbūt ne gluži hitu, bet šeit patiešām ir daudz tādu dziesmu, kuras man šķiet zināmas. Vai tās patiešām ir zināmas plašām sabiedrības masām, to es tik droši neapgalvošu. Vismaz manās acīs pie zināmajām dziesmām būtu jāskaita "Labrīt, putra!", "Fridrihsons", "Ciku caku caurā tumba", "Kabinets" un "Čau, poliklīnika!" - piecas no 11 šī albuma dziesmām. Laikam vislabāk no uzskaitītajām man patīk pēdējā, kas varētu būt visu laiku lipīgākā NSRD dziesma.

Kā apgalvo iekšlietu ministre Linda Mūrniece, plašu rezonansi guvusī reklāmas akcija "metorīts", esot ciniska ņirgāšanās par cilvēkiem. Citēju DELFI:

Don`t you know there ain`t no devil, that`s just God when he`s drunk.

Ja tev patika "Amēlija", tev patiks arī "Love me if you dare". Tā vismaz apgalvoja šīs filmas reklāmas. Un tiesa kas tiesa - "Love me if you dare" pamatīgi kopē vienu no pēdējo 10-20 gadu veiksmīgākajām franču filmām. Jūtams, ka Jans Samuels pamatīgi ietekmējies no Ženē stilistikas un arī Mariona Kotiljāra šeit ir visai līdzīga Odrijai Totū "Amēlijas" laikos. Taču sajūta man radās tāda, ka formu Samuels no "Amēlijas" uzķēra labi, bet domu - ne visai. Šī filma ir kā tāda konfekte - skaista, krāsaina, vizuāli saistoša. Bet tās saturs varētu būt labāks. Mani ieintriģēja filmas nostādne - par puisi un meiteni, kuru dzīve sastāv no vienām vienīgām derībām no kategorijas "vai tu uzdrīkstēsies", bet īsti filmu ar to pacelt neizdevās, un pamazām galvenie varoņi sāka krist uz nerviem. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Gilema Kanē un Kotiljāras saspēli, bet filma kā tāda man nepatika. Un ne tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tās morāli (man ir nospļauties par morāli) vai tādēļ, ka tā nebūtu ticama (kāda man daļa gar ticamību), bet gan tādēļ, ka tās dzīvums bija pārāk uzspēlēts, un viss tajā bija kaut kāds neīsts. Nav tā, ka man nekas filmā nebūtu paticis, bet trūkumu tai tomēr bija pārāk daudz, lai es to varētu pa īstam izbaudīt.

Patiesībā man par šo filmu rakstīt nevajadzētu, jo tu droši vien zini, kāds ir Cīņas kluba pirmais likums. Un kāds ir otrais. Taču es neesmu neviena cīņas kluba biedrs (obviously) un līdz ar to ir tikai loģiski, ka es par šo filmu tomēr uzrakstīšu.

Tu neticēsi, bet tas patiešām notika! 1992.gadā, kad nevienam gar šo grupu īsti nekādas darīšanas nebija, "Gong" izdeva savu pirmo albumu ar jaunu materiālu pēc divdesmit gadu pārtraukuma. Protams, dažādos veidolos un dažādos sastāvos grupa bija pastāvējusi, bet šis ieraksts iezīmēja atgriešanos pie Lidojošās tējkannas triloģijas, planētas Gong mitoloģijas un citām tik tradicionālām šai grupai iezīmēm. Ierindā bija arī divas no centrālajām grupas personībām - Deivids Alens un Gilija Smita. Steve Hillage šajā grupas sastāvā gan nebija, bet pat pēc paviršas noklausīšanās tu visdrīzākais atzīsi - šis patiešām ir tas pats "Gong", kas savulaik bija viena no oriģinālākajām Eiropas grupām, kas spēlēja ne īsti definējama stila mūziku.

Šorīt mani diezgan pārsteidza ziņa, ka Leonīds Sluckis iecelts par Maskavas CSKA futbola komandas treneri. Fakts pats par sevi nebūtu nekas sensacionāls, ja vien līdzšinējais CSKA treneris Horhe Ramoss pie komandas stūres nebūtu iecelts mazāk nekā pirms diviem mēnešiem. Un ja arī iepriekšējais komandas vadītājs Ziko būtu ar to nostrādājis kaut vienu pilnu sezonu.

No lielākajiem un slavenākajiem progroka ansambļiem trio "Emersons, Leiks un Palmers" manā personīgajā topā ir viens no mazāk aktīvajiem dalībniekiem, kaut kur līdzās grupai "Yes". Es, protams, apzinos, ka šī bija viena no pirmajām īstajām supergrupām (Leiks kopā ar "King Crimson" radīja patiesi šedevrālo "In the court of the Crimson King", Emersons savas iepriekšējās grupas "Nice" sastāvā lika pamatus ārpuslaulības sakaram starp rokmūziku un klasisko mūziku, bet Palmers nāca no Atomic Rooster - viens no labākajām britu smagā gala grupām). Viņus visus trīs bez pārspīlēšanas varētu saukt par super virtuoziem un ģēnijiem un vēl virknē citu skanīgu vārdu. Taču grupas mūzika manā izpratnē pārāk bieži ir pārmērīgi tendēta uz grandiozumu, pārmērīgi uzbāzīga ar savu izcilību un vienlaikus - nemaz ne tik izcila, kā tā pati par sevi domā. Ne velti viņus par galvenajiem vaininiekiem, ka septiņdesmito gadu otrajā pusē progroks kļuva par izsmiekla objektu no augšupejošās panku subkultūras puses.