Kazhes pierakstu burtnīca

Šo Kžištofa Kisļovska filmu man neviens skatīties nerekomendēja, to uzreiz atzīstu. Taču man ieintriģēja filmas sižets, kurš, kā varēja lasīt Wikipedia, esot iespaidojis "Lola rennt". Nav gluži tā, ka "Lola" manās acīs būtu tāds pārākais šedevrs, ka mani interesētu viss ar to saistītais, bet filma, kurā tiek parādīts, kā varētu iegrozīties viena cilvēka dzīve atkarībā no trim dažādiem iznākumiem vienai un tai pašai relatīvi nebūtiskai situācijai, gan atbilst manām interesēm.

Šodien Apollo viena no centrālajām ziņām ir: Dobelis kolēģim: «Okupant, turi muti ciet!»

Ir šeit

Lai arī, kā jau minēts, hokejs mani vakar nesavaldzināja, vēlos savos iespaidos par to dalīties nedaudz detalizētāk, pamatā attiecībā uz spēlētāju sniegumu.

Šī viena no Monty Python "catchphrases" man ienāca prātā, vakar braucot mājās no pirmās (pēdējās?) hokeja spēles skatīšanās šosezon. Es nezinu, kas tieši ir mainījies, bet vakardien Rīgas Dinamo spēles laikā manas sajūtas bija tādas, ka labākajā gadījumā es sēdētu televizora priekšā, kā vecajos laikos, kopā ar Zin, un vienā brīdī konstatētu, ka mans blakussēdētājs ir aizmidzis. Vai ka es pats esmu aizmidzis. Nebija svētku sajūtas, nebija atmosfēras. Vai nu tur pie vainas bija tas, ka bija pārāk maz skatītāju vai kas cits, bet man neradās vēlme tuvākajā laikā atkal iet uz hokeju. Tāda, lūk, ir dzīve.

Raksturīgi tavam dzīves ritmam, tu pamosties vēl pirms septiņiem. Tomēr traucēt namamāti, kuras gulta atrodas tajā pašā istabā, nevēlies, tāpēc kādu stundu savā nodabā lasi pirmo Gabriela Garsijas Markesa romānu „La Hojarasca”. Ap astoņiem arī Evelīna ir augšā un izrādās, ka viņa ir nākamais upuris tavām mistiskajām spējām apaukstēt Couchsurfing izmitinātājus – Evelīnai sāp kakls un viss liecina, ka viņa šodien no mājas neizies. Tālab tu, ātri iedzēris rīta tēju, dodies dienas gaitās, šoreiz – kā kājāmgājējs. No brokastīm atsakies, skaidrojot, ka vēl nevēlies ēst – un tie pat nav meli. Turpmāko pāris stundu laikā tu nograuz atlikušo puspaciņu baranku (pirmo pusi tu apēdi vēl vakar Rīgas lidostā), paralēli slēpņodams.

Kamēr sieva ar draudzenēm dodas uz Stokholmu, izprast, kā īsti funkcionē zviedru ģimene un vai zviedru gardīnes labi iederas darba cilvēka ikdienā, tu izlem uz vienu dienu aizbraukt uz Tamperi. Un kāpēc ne - biļete abos virzienos tev izmaksā nieka septiņus latus, tu nekad neesi bijis Somijā un vēl turklāt tev rodas lieliska iespēja nodoties geocachingam vienatnē.

Jāatzīst, ka ar šo filmu man sanāca neliels pārtratums. Man pašam nezināmu iemeslu dēļ es biju domājis, ka šo Baltijas pērlē izrādāmo filmu ir radījis tas pats režisors, kura kontā ir "Pestītāja laukums" un "Parāds". Un līdz ar to es biju gaidījis, ka "Serce na dloni" jeb "And a warm heart" būs kārtējā supersmagā sadzīviskā drāma. Taču izrādījās, ka esmu sajaucis Kžištofus - tās filmas režisēja Kžištofs Krauze, bet šo - Kžištofs Zanussi. Ja vēl atceras, ka arī Kislovskis bija Kžištofs un ka pat mūsu poļu kaučsērferi - īsfilmu režisoru - arī sauc par Kžištofu, jāsecina, ka:

Pēdējā laikā cenšos vairāk skatīties Eiropas filmas un mazāk - Holivudas produkciju. Apskatījos statistiku pa gadiem, kā mainījies dažādu valstu īpatsvars manā kinoēdienkartē.

Filma "Nóż w wodzie" ir ievērojama ar to, ka tā ir vienīgā pilnmetrāžas filma, kuru Romāns Polanskis radīja Polijā - proti, pirms emigrēšanas uz Lielbritāniju. Un līdz ar to šī bija filma, kas padarīja Polanski zināmu ārpus viņa dzimtenes robežām un ielika pamatus tam, ka šis režisors varēja iekarot vispirms Eiropu, bet tad arī Ameriku. Un pēc tam, protams, pedofiīlijas skandāla dēļ aizbēgt atpakaļ uz Eiropu un nekad vairs nerādīties amerikāņu zemē, un tikai tad ar "Pianistu" saņemt Oskaru par labāko režisūru.