Kazhes pierakstu burtnīca

Ievads

"Layla - you`ve got me on my knees" varētu būt visslavenākā frāze, kuru Kleptons radījis savā nu jau 45 gadus ilgajā mūziķa karjerā. Un nekas, ka patiesībā viņas vārds nebija Leila, bet gan Petija un ka viņa tolaik bija Džordža Harisona sieva (un saki vēl, ka Kleptons ir labs cilvēks, kas savam labākajam draugam noņēmis sievu). Bet mūziķis viņš tiešām bija sasodīti labs, un "Layla" ne bez pamata tiek dreijāta raidstacijās līdz šai pašai dienai. Visas šī albuma dziesmas, protams, nav gluži tik labas kā šī, bet "I Looked Away", "Key to the Highway", "Have you ever loved a woman" un vēl virkne citu ir pietiekami tuvas tam. Es varbūt to nesauktu par Kleptona karjeras labāko ierakstu, taču viņa saspēle ar Dveinu Almanu šajā albumā ir tiešām neatkārtojami skaista, un emocionāli šis ir viens no uzrunājošākajiem viņa muzikālajiem veikumiem, un arī ģitārspēles ziņā tas ir fenomenāls. Līdz ar "Cream" un "Blind Faith" izjukšanu Kleptons savā jaunajā draugu kompānijā ir atteicies no mūzikas šerpākajām pusēm, un šis albums, protams, ir tiešām viegls mīlas dziesmu apkopojums, taču... man īsti nav ko patlaban par to teikt, jo atlikušas vēl tikai dažas minūtes līdz brīdim, kad es iziešu no biroja un būs sācies mans atvaļinājums. Spānija, es jau nāku! Bet jauki, ka pēdējā dienā pirms atvaļinājuma esmu klausījies tik ļoti baudāmu mūziku.

Līdz šim biju lasījis tikai Jerofejeva memuārus "Horošij Staļin", bet tagad esmu iepazinies arī ar vienu viņa "daiļliteratūras" grāmatu - stāstu krājumu "Pupok". Apstiprinājās mans sākotnējais spriedums, ka viņš varētu būt Dostojevska un Henrija Millera krustojums - "Pupok" stāstos netrūkst smagu pārdomu un tāpat tur netrūkst baisas vulgaritātes, varbūt ne gluži Sorokina "Goluboje salo" līmenī, bet šeit atrodas vieta gan stāstam par piecgadīgu bērnu - slepkavu, gan stāstiem ar "pirmspubertātes pežām" un citiem tikpat burvīgiem vārdu savienojumiem. Sava tiesa, cik var spriest, nāk no paša Jerofejeva bērnības atmiņām, kamēr citiem darbiem viņš ietekmējies kaut kur citur.

Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.

Šī filma mani piečakarēja tā, kā reti kam un reti kad tas ir izdevies iepriekš. Biju pilnīgi pārliecināts, ka skatīsimies vācu filmu "Before the fall", dabūju atbilstošus subtitrus. Sākām skatīties, bet personāži kaut kā visi runāja spāņu valodā. Domājām - šķiet, būsim piečakarētu un dabūjuši vāciski dublētu filmas versiju. Taču izrādījās, ka tā vienkārši bija cita filma, kuras angliskais nosaukums arī ir "Before the fall", tikai stāsta tā nevis par laiku pirms hitleriskās Vācijas krišanas, bet gan pirms pasaules gala, milzīgam meteorītam ietriecoties zemē.

Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).

Patiesībā par reklāmas spēku nerakstīšu. Vienkārši šorīt pa ceļam uz darbu Daugavgrīvas ielā uz liela stenda ieraudzīju Jātnieku skolas reklāmu. Es, protams, neesmu eksperts šajos jautājumos, bet kaut kā man neticās, ka šobrīd pēc jāšanas skolām varētu būt liels pieprasījums, un neticu arī, ka vides reklāma te kaut ko varētu mainīt. Ir dzirdēts, ka ekonomiskie krīze nav tie tipiskākie apstākļi, kad daudz cilvēku nododas elitāriem sporta veidiem. Labi vēl, ka reklāmā bija tikai jāšanas skola, nevis zirgu polo nodarbības vai "kļūsti par profesionālu golferi".

"Blind Faith" neapšaubāmi bija unikāla grupa, kuru parasts dēvēt par pirmo rokmūzikas supergrupu. Tajā ietilpa veseli divi nupat izjukušās "Cream" dalībnieki - Ēriks Kleptons un Džindžers Beikers, tāpat Riks Greks no "Family" un Stīvs Vinvuds no "Traffic". Nav slikts sastāvs, vai ne? Taču šādai zvaigžņotai grupai acīmredzami nebija lemts ilgs mūžs - visiem šiem vīriem (ne bez pamata) bija diezgan smagi raksturi un augsts pašvērtējums, kas gadiem ilgi sadarbību īsti nepieļāva. Droši vien smagākais raksturs no šiem četriem bija (ir) Kleptonam, kura ceļošana no vienas grupas uz citu sešdesmito gadu garumā bija gandrīz nebeidzama (un arī vēlāk savu pavadošo ansambli viņš rediģējis vai katru mīļu dienu). Līdz ar to "Blind Faith" bija tikai viena vienīga iespēja bagātināt pasauli ar savu muzikālo vēstījumu, un šie vīri darīja visu no sevis atkarīgo, lai šis vēstījums būtu labs.

"Saraband" ir droši vien vissērīgākais izcila kinorežisora karjeras nobeiguma punkts. Ne tādā ziņā, ka tu vēro kādreizēju ģēniju nolaidušos līdz nožēlojamam līmenim - taisni tādu parādību netrūkst, bet gan šī ir filma, kuru uzņemot tās režisors ir zinājis, ka tas ir pēdējais akords, punkts izcilai karjerai un atvadas no laikmeta. Un apzinoties to, ka "Saraband" vēsturē ieies kā pēdējā viņa filma, Bergmans patiešām mēģina izdarīt to, ko savas dzīves noslēgumā gribēja izdarīt Dewey Cox - radīt vienu dziesmu (filmu), kas apkopo visu tavu dzīvi, radīt filmu, pēc kuras tapšanas tev patiesībā vairs arī nevajag dzīvot. Vai būtu iedomājams, ka Bergmana pēdējā filmā varētu nepiedalīties Līva Ulmane? Nē, tas nebūtu iedomājams. Un pat vēl vairāk - savas atvadas Bergmans radīja kā turpinājumu vienai no savām (daudzuprāt) izcilākajām filmām - "Scenes from a marriage" (kuru vēl neesmu noskatījies, bet plānoju to izdarīt tuvākajā laikā), savedot kopā divus varoņus, kas nav viens otru redzējuši trīsdesmit gadus. Zinot to, ka Bergmana filmas jau parasti nav sevišķi dzīvespriecīgas, ir skaidrs, ka "Saraband" ir viens pamatīgs raudamais gabals (ne tādā ziņā, ka es raudāju - bet varētu). Filmā viss tiek pasniegts ļoti minimālistiski - bez sevišķiem plašumiem, ar četriem aktieriem (ok - pieciem, ja pieskaita Mariannas meitu), pāris slēgtām telpām, kurās norisinās gandrīz visa darbība, tā ka "Saraband" ir tuvāka teātra iestudējumam nekā kinofilmai (Zviedrijai patiesībā tā sākotnēji bija domāta kā TV filma, tomēr Amerikā piedzīvoja arī izrādīšanu uz lielā ekrāna). Un tā ir skumja līdz pēdējai robežai. Ulmanes varone Marianna dodas apciemot savu bijušo vīru Henriku viņa lauku mājā, kur tas mīt kopā ar savu dēlu un mazmeitu - čellistiem. Henriks nav vēlējies Mariannu redzēt, bet viņa tomēr ir atbraukusi.

Kā tev šķiet, cik daudz naudas ir nepieciešams, lai radītu filmu, kas prestižajā "Sundance" festivālā saņemtu balvu par gada labāko drāmu? Miljons dolāru? Simt tūkstoši? Piecdesmit tūkstoši? Šeins Keruts pierādīja, ka ar septiņiem tūkstošiem zaļo pilnībā pietiek, jo tieši šāds bija budžets šai filmai, kura savos septiņos tūkstošos pat pamanījās būt piederīga zinātniskās fantastikas žanram. Es varbūt neteiktu, ka šī ir viena satriecoši iespaidīga filma, bet - vai tu patiešām gaidītu pretējo?