Ne katru filmu, ko es skatos, es skatos kādu sevišķu motīvu vadīts - gaidot no tās Oskariem atbilstošu kvalitāti, tāpēc ka tur piedalās kāds man īpaši patīkošs aktieris/režisors, tās radīšanas valsts dēļ. Taču katrai filmai ir iespējams šādu iemeslu atrast. Un "Igor" gadījumā varu atzīmēt, ka šeit vienu no varoņiem ir ierunājis Džons Klīzs. Jā, tas pats Džons Klīzs, uz kuru mēdzu atsaukties vietā un (galvenokārt) nevietā. Tiesa, izvēloties skatīties "Igoru", es par Klīzu biju piemirsis un filmas gaitā īsti nemaz neievēroju viņa līdzdalību (un jāatzīmē, ka pēdējos gados viņš piedalās gandrīz tikai un vienīgi nekam nederīgās filmās).

Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.

Diemžēl "Rolling Stones" ne tuvu nav viena no manām visu laiku mīļākajām rokgrupām. Diemžēl tādēļ, ka sevi tomēr uzskatu drīzāk par "roķīgo", nekā "popsīgo" cilvēku. Un tomēr ja man būtu jāizdara izvēle starp stouniem un bītliem, es bez domāšanas par labāku atzītu Liverpūles kvartetu un nevis Londonas kvintetu.

Gluži neplānoti sanāca divas dienas pēc kārtas skatīties tematiski saistītas filmas - šo un "The Visitor". Ja "The Visitor" pievērsās nelegālo imigrantu statusam ASV un viņu beztiesiskumam, tad šī filma ņem vēl šerpāk - tās galvenā varone ir vientuļā māte (kura gan tikai nupat kļuvusi vientuļa, kopš viņas no azartspēlēm atkarīgais vīrs ir savācis visu, kas savācams, no viņu kopējā treilera, un notinis makšķeres), kura apstākļu spiesta sāk pārvest caur mohauku rezervātu nelegālos imigrantus no Kanādas, un mēs kā skatītāji varam tikai iedomāties, cik draņķīga gan ir dzīve citur, ja šie cilvēki TĀDU Ameriku uzskata par Apsolīto zemi. Melisa Leo šajā filmā ir Reja - šī māte, un jāatzīst, ka viņa varētu būt viens no "reālākajiem" cilvēkiem, ko man jebkad ir nācies redzēt kino filmā - proti, viņa nevis izskatās pēc dzīves nogurušas un nelaimīgas sievietes, kas strādā sūdīgā darbā, bet IR šāda sieviete. Proti, viņa neizskatās "saģērbta par nabadzīgu sievieti" (kā tas piem., bija Miss Pettigrew Lives for a Day galvenās varones gadījumā), bet gan pēc gluži vienkāršas sievietes no ielas, kura patiešām ir iekļuvusi tādās problēmās, kādās viņa ir iekļuvusi. Līdzīgi autentiska ir indiāniete Lila (Mistija Aphema), ar kuru Reja "sastrādājas" bēgļu pārveršanā ar automašīnu pāri robežai, šķērsojot aizsalušu upi. Katrai no šīm sievietēm šajā situācijā ir pa savam plusam - Lila kā "native American" nav tik ļoti pakļauta valsts likumiem, bet Reju kā balto sievieti neviens automātiski neuzskata par noziedznieci. Taču tas, protams, nenozīmē, ka imigrantu pārvadāšana nebūtu riskants un visnotaļ nepatīkams darbs.

Pēdējās nedēļās par tradicionālāko ēdienu pusdienu pārtraukuma laikā darbavietā man ir kļuvusi griķu biezputra. Nē, vēl nav sasniegts tas līmenis, kad šāds uzturs liecinātu par maksātnespēju un nepieciešamību mesties zem vilciena sliedēm, bet man gluži vienkārši garšo griķi, un apstākļos, kad cenšos izvairīties no junk produkcijas, tas šķiet visai labs risinājums.

Kad es lasīju šo Eduarda fon Keizerlinga romānu, es nezināju vienu faktu, kas, iespējams, būtu man darījis šo grāmatu interesantāku. Proti, kā izrādās šis ievērojamais vācu rakstnieks ir bijis vācbaltietis, kas dzimis un uzaudzis Aizputē. Protams, tas nekādi neapliecina viņa daiļrades piederību latviešu literatūrai (jo tā būtu klaja aplamība) un tas arī nedara "Viļņus" par aizraujošu lasāmvielu. Taču pieminēšanas vērts šis fakts noteikti ir.

Nule kā esmu sācis skatīties tās filmas, kuras teorētiski varētu saņemt kādu Oskara nomināciju, bet tikpat labi varētu akadēmijas gadskārtējā statuešu dalīšanas pasākumā vispār nepieminētas. "The Visitor" kā filma, kas uz ekrāniem iznāca jau pagājušā gada sākumā, noteikti nav Oskaru cīņas favorīte - jo pastāv nerakstīts likums, ka svaigākām filmām ir lielākas iespējas kaut ko sasniegt nekā senākām (šis pats elements diemžēl varētu liegt Oskaros atzīmēties arī Kolinam Ferelam, kas iekš "In Bruges" vismaz nomināciju noteikti nopelnīja). Atbilstoši prognožu lapai www.moviecitynews.com "The Visitor" ir 6.vietā nominācijā par labāko neadaptēto scenāriju, bet tās galvenās lomas atveidotās Ričards Dženkinss - ceturtais sarakstā par labāko titullomu. Kā redzams, abas šīs potenciālās nominācijas ne tuvu nav garantētas, līdz ar to gluži iespējams, ka Oskari šai filmai ies pilnībā secen (tā pagājušogad izgāja "A Mighty Heart" ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā), taču tikpat iespējams ir tas, ka "The Visitor" tiks pat pie 2-3 nominācijām.

Jau par agrīnajiem Foo Fighters ierakstiem es gluži no sajūsmas karstu strūklu nelaidu (pretīgs izteikums, ne?), bet sākot ar "One by One" viņi mani interesē vēl mazāk. Pat singli uz šo brīdi viņiem vairs nav nekādi lieliskie, bet standarta dziesmas vispār grimst viduvējībā. Tāpēc vien, ka Grols un kompānija uzdrīkstas spēlēt pietiekami tradicionālu rokmūziku. Taču tās vienveidīgums, akūts ideju trūkums un garlaicību uzvedinošā noskaņa mani brīžiem pat ved izmisumā. Pie labākās gribas nevaru es šo ierakstu nosaukt par labu. Pat kaut ko rakstīt par to slinkums.

"Bonanza" (alternatīvais pieraksts - "Bohnanza") ir vācu stila kāršu spēle, kur spēlētāju uzdevums ir audzēt pupas, tirgoties (mainīties) ar pupu sēklām (vai kā to īsti sauc pupām) un pārdot pupu ražu. Spēles mērķis - beigt to ar vislielāko naudas daudzumu par pārdotajām pupām.

Tadžikistānu pārstāvošā filma manā kino projektā var lepoties ar diviem pietiekami plaši pazīstamiem aktieriem galvenajās lomās. Krievu aktrise Čulpana Hamatova kļuva zināma plašākām Eiropas masām pēc Laras lomas vācu, manuprāt, lieliskajā filmā "Good Bye Lenin", bet vācietis Morics Bleibtroijs vispār ir viens no ievērojamākajiem vācu aktieriem, kas atzīmējies tādās filmās kā "Das Experiment", "Lola Rennt", "Knockin` on Heaven`s Door" un epizodisku lomu spēlējis arī Stīvena Spīlberga "Munich".