Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājušonedēļ lasīju vienu Kliforda Saimaka sci/fi romānu, kurā aktīvi tika izvērsta tēma par to, vai androīds ir pielīdzināms cilvēkam vai nav, un kas īsti definē cilvēku. Tēma, protams, sastopama arī citu - Filipa K. Dika "Do Androids Dream of Electric Sheep" uzreiz nāk prātā, tāpat filma "A.I.".

Caylus līdzās "Puerto Rico" un "Agricola" ir viena no pēdējo gadu populārākajām galda spēlēm. Mēs gan patiesībā to kārtīgi esam spēlējuši tikai divas reizes, turklāt vienu no tām - pārāk īsā variantā, bet otro - pārāk garā. Taču savs priekšstats par šo spēli man tomēr ir radies, un tagad mēģināšu tajā padalīties.

Kā zināms, man ir diezgan maniakāle nosliece uz skaitļiem, un tālab nav brīnums, ka man radās vēlme bišķi apkopot šādu tādu informāciju pēc UEFA Čempionu līgas grupu turnīra noslēguma.

Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.

Vakar beidzot bijām dabā apskatīt, kāds tad īsti ir kino komplekss Cinamon iekš Alfas. Iepriekš blogos bija lasīts daudz negatīva, bet zināms jau, ka daudz jēdzīgāk ir pašam pārliecināties dabā nekā paļauties uz nepazīstamu cilvēku izteikumiem. Gājām uz Vicky Cristina Barcelona (filmas apraksts sekos). Pirmās atrakcijas radās, pasūtot biļetes Internetā. Tās gan radās Sergejam, nevis man, jo viņš bija tas, kas pasūtīja biļetes.

Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.

Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.

Lai cik ļoti man gribētos apgalvot, ka jebkurš projekts, kuram kaut mazāko pirkstiņu pielicis kāds Monty Python dalībnieks, automātiski ir ģeniāls, tā diemžēl nav patiesība. Un pat tas apstāklis, ka šīs filmas scenārija autors, producents un galvenās lomas atveidotājs ir neviens cits kā Maikls Peilins, nevar padarīt "The Missionary" par lielisku filmu.

Alehandro Gonzaleza Injaritu filmām ir acīmredzami plusi un tikpat uzkrītoši mīnusi. Sāksim par labo - tās ir vizuāli piesātinātas, dinamiskas, pretrunīgas, tajās ir spoži personāži un netriviālas situācijas. Bet arī trūkums ir acīmredzams - šīs filmas ir bezdievīgi līdzīgas viena otrai gan izpildījuma ziņā, gan saturā. Uz šo brīdi esmu redzējis trīs viņa lentes - "Amores Perros", "21 Grams" un "Babel". Redzēt to, ka šajās trīs filmās Iņjaritu turpina filmēt vienu un to pašu stāstu, tikai to nedaudz pārvēršot un beigās arī globalizējot. Līdzība starp pirmajām divām filmām turklāt ir īpaši liela, līdz ar to varu priecāties, ka "Amores Perros" skatījos ilgi pēc "21 grama".

Rīgas Satiksme informēja par būtiskām izmaiņām sabiedriskā transporta autobusu kustībā un maršrutos. Lielākā daļa tur atrodamās informācijas, protams, ir diezgan nebūtiska - slēgtie busu maršruti tiešām nebija nekas centrāls (Abrenes iela - Lido utml.), arī izmaiņas autobusu sarakstos nav nekādas grandiozās.