Kazhes pierakstu burtnīca

"Krusttēvs" ir viena no tām filmām, par kurām tādiem cilvēkiem kā man rakstīt nevajadzētu - rokas par īsām. Taču faktiskā situācija ir tāda, ka tomēr rakstīšu gan, jo pagājušo nedēļ šo filmu atkārtoti noskatījos. Tu jau droši vien zini, ka "Krusttēvs" ir viena no filmām, kas visbiežāk ieņem pirmo vietu dažādās "all time greates film" listēs - līdzās "Pilsonim Kainam", "Kasablankai" un... tas droši vien arī viss. IMDb topā šī filma ieņēma pirmo vietu kopš vismaz 2000.gada līdz pat šī gada vasarai, kad to apsteidza "The Dark Knight", bet patlaban tā atrodas otrajā vietā aiz "Shawshank Redemption". Un ir vērts piezīmēt, ka šo kritienu tāpat pamatā iezīmēja tas apstāklis, ka liels skaits Betmena fanu salika "Krusttēvam" vieniniekus, lai viņu mīlulis varētu sasniegt virsotni. Es tagad tomēr neiedziļināšos savā kritiskajā attieksmē pret IMDb vērtējumu sistēmu, jo... to vienkārši nav sevišķas jēgas darīt.

He - es kaut kā nebiju līdz šim ievērojis, ka "Murgu pirms Ziemassvētkiem" nebija režisējis vis Tims Bērtons, bet gan Henrijs Seliks. Tiesa Bērtons tomēr ir un paliek šīs filmas mastermind - kā scenārija autors, producents un tā tālāk.

Šo piektdien, kā zināms, valsts un pašvaldību iestādes nestrādās, jo 2.janvāra darbadiena tiek pārcelta uz nākamās nedēļas sestdienu. Es, protams, saprotu, ka daudziem cilvēkiem strādāt nākamajā dienā pēc 1.janvāra varētu būt grūti, utt. No otras puses, tam sekojošā sešu darbadienu nedēļa droši vien arī retam sagādās daudz pozitīvu emociju. Man par to gan personīgi ne silts, ne auksts, jo 2.janvāris man būs darbadiena.

no comment

Jūtams, ka pēdējos gados Vudijam Alenam ir parādījušās divas izteiktas noslieces - veidot filmas Eiropā un par galveno sieviešu lomas atveidotāju uzaicināt Skārletu Johansoni. Un dīvainā kārtā tas viss viņam nostrādā ļoti labi. Turklāt vēl šajā filmā viņš uzaicinājis arī Penelopi Krusu, kurai ar Johansoni un Havieru Bardemu veidojas ļoti īpatnējs mīlas trijstūris.

Šis bija viens no pirmajiem Kliforda Saimaka romāniem, un laikam arī viens no labākajiem. Tajā Saimaks vienlaikus pieķeras vairākām no populārākajam zinātniskās fantastikas tēmām - ceļojumiem laikā, saskarsmi ar ārpuszemes civilizācijām un cīņai starp cilvēkiem un robotiem. Romāna galvenais varonis Ešers pēc divdesmit gadiem, ko viņš ir pavadījis uz kādas planētas Gulbja zvaigznājā, atgriežas uz Zemes, kur viņam vajadzētu sākt rakstīt grāmatu par to, ko viņš ir tur iemācījies (dzīvodams ar nemateriālām būtnēm, kas viņam atklājušas daudzas viņā pašā esošas iespējas, kuras cilvēki parasti neapzinās), taču izrādās, ka Ešera grāmata interesē arī trīs dažādas organizācijas, kas savā starpā risina karu laikā. Vieni no tiem ir androīdi (cilvēkveidīgie roboti), kas cīnās par savām tiesībām būt vienlīdzīgiem ar cilvēkiem un kurus Ešers arī par tādiem atzīst, uzskatot, ka visas dzīvas radības ir vienlīdzīgas - būtu tas ASV prezidents vai lentenis ASV prezidentā (lai arī šādu salīdzinājumu neviens šajā grāmatā neizsaka). Vēl Ešeram sanāk arī nodarboties ar ceļošanu laikā pašam, strādāt sava senča labā fermā 19.gadsimtā (pats Ešers nāk no apmēram 8000.gada), vairākas reizes nomirt un atdzīvoties un tā tālāk. Tagad to aprakstot īsos teikumos, rodas sajūta, ka šis romāns būtu haotisks sci/fi klišeju apkopojums, turklāt vēl ar propagandas elementiem, taču patiesībā romāns ir uzbūvēts ļoti pārliecinoši un saistoši, un arī tajā ieliktās idejas nav nedz triviālas, nedz idiotiskas (turklāt jāņem vērā, ka tas tika radīts laikā, kad zinātniskajā fantastikā vēl daudz kas no tagad klišejiskā par tādu nebija kļuvis). Ja kas - autors diezgan labi izvairās no muļķīgu tehnoloģisku detaļu iekļaušanas, kas mūsdienās varētu jau šķist bērnišķīgas, un arī ar, manuprāt, grūtāko problēmu saistībā ar ceļojumiem laikā - laika paradoksiem - viņš galā tiek pietiekami labi. Cilvēkiem, kam patīk zinātniskā fantastika, noteikti rekomendējama grāmata.

Garāžroka atdzimšana uz 20.-21. gadsimta robežas uz kādu laiku augšā pacēla veselu virkni labāku un sliktāku grupu - līdzās White Stripes un Strokes vieta atradās arī The Hives, Hellacopters, Kings of Leon, The Vines, u.c. Viena no šīm grupām bija arī Black Rebel Motorcycle Club, kas starp citu stilistikā diezgan izteikti līdzinājās White Stripes (lai arī dalībnieku sastāvs tai, protams, bija pilnīgi citādi veidots). Šī ir viena no tām grupām, kas visizteiktāk mēģināja amerikāniskajam garāžrokam piešķirt arī savu britpopa devu. Vienlaikus gan nevarētu teikt, ka viņi būtu vieni no spēcīgākajiem sava mūzikas stila pārstāvjiem.

Pirms vairāk kā diviem gadiem aizpildīju anketu no Īsta mīlestība gaida. Lielākajai daļai tur izteikto atbilžu joprojām piekrītu, bet par vienu detaļu gan varu nedaudz nosarkt:

Kā katru rītu šodien izgāju no mājas 8:30. 37.autobuss uz centru bija pustukšs. Vanšu tilts bija pustukšs. Rīgas centrā bija uz pusi mazāk cilvēku kā vakar.

"Ein kleines bisschen Horrorschau" ir Die Toten Hosen albums, kas balstīts uz Entonija Bērdžesa leģendārā romāna "Mehāniskais apelsīns" un Stenlija Kubrika tāda paša nosaukuma filmas. Iedomāties Kampino un viņa bandu šādu izcilu vīru kompānijā man vismaz ir grūti, līdz ar to zināmas aizdomas, ka šī tēma DTH varētu izradīties par smagu, ir neizbēgamas. Cita lieta, ka paši toten hosen bija piedalījušies Vācijā kaut kādā teātra iestudējumā par to pašu tēmu, un tā kontekstā arī tika radīts vairums šīs plates dziesmu.