Kazhes pierakstu burtnīca

"Kungfu panda" ir multfilma par pandu, kas vēlas nodarboties ar kung fu, par ko tas visu savu līdzšinējo mūžu ir sapņojis, taču viņam ir viena liela problēma - proti, viņš (vārdā Po) ir daudz par resnu, lai varētu būt šajā mākslā kāds dižs eksperts. Taču tad nejaušības (vai arī tā nav nejaušība?) pēc viņš tiek izvēlēts par Dragon Warrior, kam būs jācīnās ar lielāko ļauno kung fu briesmoni. Multenes sižets dabiski ir klišejisks kā pati dzīve - tipiskais underdog story, kura mērķis ir parādīt, ka galvenais ir tas, kas ir tevī iekša un nevis tas, cik lieli tev ir muskuļi un cik garš ir tavs loceklis. Ok, tā ir bērniem paredzēta multfilma un ne par kādiem locekļiem tajā runas nav, bet tu mani saprati (domājams). Tātad šis Po trenējas pie kaut kāda Yoda`m stipri līdzīga zvēra, kas ir lielākais kung fu skolotājs Ķīnā. Vispār par sižetu varbūt šajā brīdī arī pietiek stāstīt.

Tas, ka šogad pārmaiņas pēc vajadzētu Jāņos darīt kaut ko atmiņā paliekošāku par kārtējo braucienu uz Krastciemu, bija skaidrs jau pietiekoši sen. Sevi par nekādu dižo jāņotāju neuzskatu, līdz ar to man Jāņos gribas kaut ko vairāk nekā vienkārši ieēst šašliku un pasēdēt pie ugunskura kaut kur Pierīgā. Man vajag ceļojumus, pārsteigumus un jaunas izjūtas. Man vajag putnu vīterošanu mežā un zāģa šalkšanu kaut kur pamalē. Un vairāk par visu man nepatīk atkārtot jau pieredzēto.

"Stormbringer" ir viens no tiem Deep Purple ierakstiem, bez kuriem pasaule neko dižu nezaudētu. Nezinu, kā ir ar "Burn", bet šis ieraksts mani nu nekādi nepārliecina, ka Deivs Koverdeils būtu šai grupai pats piemērotākais dalībnieks. It īpaši tāpēc ka nesaskaņu ar viņu dēļ pēc šī albuma no grupas aizgāja Ričijs Blekmors, kuram nebūt negāja pie sirds Koverdeila mēģinājumi padarīt Deep Purple par soulmūzikas grupu.

I haven`t written about our trip to Estonia yet (because I`m too lazy and have too much to do at the same time) but there`s one thing that I absolutely feel the urge to write about: how come our Northern neighbours have good roads and we have none? In Latvia you usually get the regular excuse that we are a Northern country where because of snow and rain the roads get bad much quicker than in the South. In that case - how can Estonians keep their roads in a very good condition? To be honest so far I haven`t been to a single European country where roads would be worse than in Latvia - and that`s one of the reasons why I fear of going to Belarus (I`m not afraid that they may have worse roads but that the roads could be better there).

"Moby Grape" ievērojamākais dalībnieks bija Skips Spenss - ģitārists/bundzinieks (viņa loma mainījās, Spensam pārvietojoties starp grupām), kas iepriekš jau bija paspējis uzspēlēt divās no ievērojamākajām Sanfrancisko apvidus grupām - "Quicksilver Messenger Service" un "Jefferson Airplane". Nekas, ka ar QMS viņš neierakstīja nevienu albumu, bet Jefferson Airplane rindās Spenss pabija vien "Takes Off" ierakstīšanas laikā, tomēr viņa nozīmīgumu tas nemazina. Nemaz nerunājot par to, ka vien pāris gadus vēlāk viņu piemeklēja īsteni Sida Bareta liktenis - piespiedu (vairāk vai mazāk) aiziešana no paša dibinātās grupas, garīga slimība, īsa solokarjera un grimšana pilnā aizmirstībā. 1999.gadā Spenss nomira, turklāt ilgus gadus viņš faktiski dzīvoja kā bomzis (te jāpiezīmē, ka Bareta liktenis kopumā droši vien izvērtās nedaudz veiksmīgāks).

Because of national holidays we had a 4 days long "weekend". On Saturday we went to the wedding of Scs and Za.

"Slap!" ir ieraksts, kurā Chumbawamba pirmo reizi saistījās ar deju mūzikas ritmiem, vienlaikus (dabiski) saglabājot savu uzticību saviem anarhistu ideāliem. Sevišķi zināmu (pat pēc šīs grupas standartiem) gabalu šeit nav daudz, un patiesību sakot es to arī nenosauktu par sevišķi labu ierakstu (atkal jau spriežot relatīvi, salīdzinoši ar citiem šīs grupas veikumiem).

"Hazāru vārdnīca" ir viena no tām grāmatām, ko es visticamākais nekad nebūtu izlasījis, ja nebūtu atklājis 1001 izlasāmās grāmatas sarakstu. Milorads Pavičs mani gan interesēja jau kādu laiku, bet viena lieta ir doma kādreiz kaut ko no viņa darbiem izlasīt, bet pilnīgi cita ir to patiešām izlasīt. It īpaši ja runa ir par tādu īpatnēju romānu kā "Hazāru vārdnīca".

"Drillbit Taylor" ir viena no Džūda Apatova filmām, un tā nepavisam nav laba. Ja tevi priecē dzirdēt, ka kādam nepatīk kaut kas no Apatova kompānijas ražojumiem, vari priecāties. Ja tev ir vienalga, vari vienalgoties, ja nav - esi ieinteresēts. Katrā ziņā varu atzīties, ka es šo filmu skatījos tik pavirši, cik man vispār ir nācies kaut ko skatīties. Paralēli vakar vakarā man vajadzēja uztaisīt vienu tulkojumu, un tas man šķita augstākas prioritātes uzdevums par sviestainu komēdiju. Tomēr kaut kāds iespaids par šo filmu man radās, jo ar vienu aci tai līdzi sekoju. Un šī nebūs no tām filmām, kuras prasītu vairāk par vienu tavu aci vai vairāk nekā pāris procentus tavu smadzeņu uzmanības.

“Pēteris d`Irsa šeit bija” - šāds uzraksts mani sagaidīja uz sienas stacijas tuneļa tualetē. Pēc brauciena no Talsiem tualetē biju iegriezies, jo man bija nepieciešams... Laikam jau tu saproti, ko es darīju tualetē. Gan jau ka arī tev to ir nācies darīt tualetē, ne jau tikai es to tur daru. Taču šoreiz man to izdarīt neizdevās, jo šajā tualetē bija bijis Pēteris d`Irsa. Vai vismaz kāds bija ar melno marķieri šādu informāciju atstājis uz tualetes sienas, paredzot, ka agrāk vai vēlāk es to atradīšu.