Kazhes pierakstu burtnīca

Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.

Jaunzēlandiešu izcelsmes režisors Endrjū Nikols ir cilvēks, kas radīja lielisko "Trumena šova" scenāriju un kura darbu vidū ietilpst arī "The Terminal" un "Lord of War". Savā otrajā režijas darbā Nikols pievēršas tēmai par aktiera un režisora attiecībām, par to, kas ir un kas nav blēdībām un tam, kādā veidā Als Pačino savā stipri cienījamā vecumā spēj joprojām būt vitāls un seksīgs.

Apgādā "Brīvā Aiviekste" klajā nācis populārā Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" turpinājums - "Vakardienas pusdienas 2". Pētera Godiņa mākslinieciskais noformējums.

Grupas "Live" piektais studijas albūms ir viens no tiem ierakstiem, kuriem manā ierakstu kolekcijā būt nevajadzētu - es nekad neesmu par to bijis sajūsmā, grupa "Live" mani neinteresē un viņu pārstāvētais alternatīvā un nedaudz ņūmetalīgā roka novirziens mani diez ko nesaista.

Atkal jau man pienācis laiks priecāties par interesanto procesu, kas nepieciešams, lai varētu piereģistrēt Zemesgrāmatā kādu īpašumu Madonas rajonā. No Valsts Mērnieka uzzināju, ka esot gatavi visi papīri un ka varu tiem braukt pakaļ. Protams, uz Madonu darbadienā sevišķi braukt negribās (kas to būtu domājis!), bet pa pastu viņi sūtīt nevarot - pārāk bīstami. Ierakstīta vēstule tāpat nekādu garantiju nedod utt. Protams, varētu jautāt - kam vispār vajadzīgs tāds pasts, kuram pat valsts iestādes neuzticās (jo Valsts mērnieks tomēr vismaz daļēji ir saucams par valsts iestādi)?

Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.

Vai situācija, ka tev kāds jautā - kādu operētājsistēmu tu lieto un tu samulsti, nezinot, ko atbildēt, tev ir pazīstama? Jo tu nezini, kas tā operētājsistēma tāda ir un kam tā vajadzīga un neesi pārliecināts, vai tev tāda vispār ir?

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.

Manā kino projektā "Apceļo pasauli" šī filma pārstāv pēc skaita 40. apskatīto valsti - Argentīnu. Līdz šim man nav bijusi iespēja pašam pabūt Argentīnā, bet ar kino lentes starpniecību to tagad esmu izdarījis.

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.