Kazhes pierakstu burtnīca

Vakar uzliku uz mājas datora Sensible Soccer 2006 trial versiju un tā mani šokēja tik nepatīkami kā Latvijas izlase spēlē pret Lihtenšteinu Andrejeva vadībā.

Kaut ko tādu es patiešām nebiju gaidījis - es nez kāpēc biju domājis, ka Newboys ir viena kārtīga amerikāņu pankroka grupa (no tām 90to gadu pankroka grupām, kas mani pamatīgi kaitina), kuras mūzika ir 1:1 vienāda ar jebkuru "Offspring" albūmu un kurā saskatīt oriģinālu ideju nav iespējams pat ar elektronmikroskopu (it īpaši, ja tāds nemaz dabā neeksistē).

Vecais labais Sensible World of Soccer noteikti ir viena no tām datorspēlēm, ko uzskatu par šī žanra klasiku. Grafiski tas, protams, vienmēr ir bijis šaušalīgs - pat 1997.gadā, kad to pirmo reizi ieraudzīju, tas izskatījās pēc tāda retro mēsla, ka reti kura 80-to gadu futbola spēle tai blakām izskatītos slikti. Toties šī spēle bija lipīgāka par superlīmi moments, Centi Ūbeli un mūsu valdības ministriem kopā ņemtiem. Tik daudz komandu, tik daudz līgu, tik daudz spēlētāju, iespēja veidot manager karjeru un vienlaikus - spēlēt, EA Sports FIFA tādu līmeni droši vien nesasniegs nekad, bet dažādie tīrie manager geimi ir pārāk garlaicīgi. Šovakar pamēģināšu jaunās spēles (protams - cik nu jaunās, 2006.gads) demo un rītdien gaidām atsauksmes :)

I wonder who`s idea was it to translate this book into Latvia. You see, "In praise of shadows" is an essay in which Tanizaki, one of the most important Japanese writers of the 20th century discusses the differences between Eastern and Western aesthetics. To summarize everything in one sentence: while Japanese (and other orientals) prefer shadow to light, westerners prefer light and as in the modern world it`s the westerners who dictate the rules Japanese are slowly losing their identity and tradition.

"Latvijas futbola vēsturi" es iegādājos divu mērķu vadīts - pirmkārt, lai varētu papildināt Wikipedia rakstus par latviešu futbolu, kas patlaban ir gaužām bēdīgā stāvoklī, un lai pats uzzinātu kaut ko vairāk par lieliskākās sporta spēles vēsturi mūsu valstī. Neteikšu, ka šī grāmata par 100% realizēja manas vajadzības pēc literatūras par Latvijas futbolu, bet daudz vērtīgas informācijas no tās patiešām var smelties.

Turpinot apgūt man līdz šim svešo valstu kino mākslas sasniegumus, noskatījos filmu, kuras nosaukums oriģinālvalodā man nav pat izrunājams - "Man zkt vrouw", bet ko latviski droši vien tulkotu kā "Ideāla saderība".

Es patiešām brīnos, kādā veidā es tiku pie šādiem ierakstiem, kā šis Lower Class Brats albūms. Tas ir tik neinteresants, ka man par to pat rakstīt slinkums - tāds garlaicīgs pseidopankroks, kādu esmu dzirdējis simtiem un tūkstošiem reižu. Ja tevi interesē, pēc kā tas izklausās, paklausies pats, man patiešām nav šobrīd iekšā kaut kā baigi iedziļināties tā analizēšanā. Principā jau tam nav ne vainas - tas ir kaut kas līdzīgs Toten Hosen mūzikai, tāds nenopietns, pietiekoši popsīgs un jautrs, ne pārāk smags, ne pārāk politisks, pietiekami ātrs un tā tālāk. Bet - tas nav nekas īpašs. Šis ir viens no tiem ierakstiem, kurus ir vērts iegādāties tikai tad, ja tu esi kāda grupas dalībnieka ģimenes loceklis vai arī ja tu vēlies izcelties ar to, ka klausies tādu pašu mūziku kā citi, bet tikai mazāk populāru mūziķu izpildījumā. Un jā - viņi ir Oi! stila panki, tā ka viņu īstā vieta ir krogos un bāros un citās dzertuvēs. Bet es esmu atturībnieks, tāpēc diez vai man ar LCB ir pa ceļam. Piedodiet, zemākās šķiras draņķi, man jūs neesat nepieciešami!

Šī filma, lai arī tajā piedalās Natālija Portmena un Dastins Hofmans, diez vai varētu cerēt saņemt kādas nopietnas kritiķu vai skatītāju balvas, jo ģimenes filma nav tieši tas kino žanrs, kurā parasti uz balvām var cerēt. Un Hofmans nav tas aktieris, kas pēdējā laikā būtu izcēlies ar īpaši kvalitatīvām lomām.

Dienasgrāmatas tam, kā tika veidota BBC un Discovery Channel kopējās "Planet Earth" raidījumu sērija par mūsu planētas dabas skaistākajām un baisākajām vietām. Desmit minūtēs par katru Planet Earth raidījumu mums parāda interesantākos (vai nepatīkamākos) filmētāju piedzīvojumus šajā patiešām kolosālajā darbā. Šeit tu kā skatītājs vari labāk novērtēt, cik milzīgs darbs ir jāiegulda, lai radītu kaut ko tādu kā šos raidījumus - cik dienas vai pat nedēļas operatoram nākas tupēt kā piesietam, lai tikai sagaidītu vienu fenomenālu kadru, kādu risku nākas uzņemties nirējam, lai varētu nofilmēt piraiju dzīves ikdienu, kā var nofilmēt alu ar tarakāniem un sikspārņu guano, un ko darīt, ja pie tavas būdas loga pieplacis leduslācis.

Vidusskolā es nebiju stilīgais pusaudzis - es neklausījos pareizo mūziku, es netusēju ar pareizajām meitenēm (ar nepareizajām arī nē), dzēru pārāk maz, lai ar to varētu izcelties un es savlaicīgi nenoskatījos "Matrix" un "Piekto elementu". Pēdējo neesmu pilnībā noskatījies vēl šobaltdien. Tāpat kā "Titāniku". "Matrix" tomēr noskatījos, un kā jau pieklājās teicu: "vauv! kaut ko tādu nekad iepriekš neesmu redzējis!"