Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka Kubas filma, ko skatījos projekta "Apceļo pasauli caur kino" ietvaros, mani nesavaldzināja. Nepavisam arī nē, lai arī zināmi priekšnoteikumi tam bija.

"Kafka pludmalē" ir vēl viens romāns, kas man kārtējo reizi liek noliekt galvu Haruki Murakami priekšā un atzīt viņu par ģēniju. Romāns ir vienlaikus absolūti svaigs un iepriekš nedzirdētām tēmām caurvīts un 100% Murakamisks - cits rakstnieks tādu nemūžam neuzrakstītu ne uz pusi tik labi.

Kamēr vēl nav pagalam aizmirsies, mazliet padalīšos savos iespaidos par pirmo šī gada Eirovīzijas pusfinālu. Par katru dziesmu atsevišķi neizteikšos, jo vairākas no tām nebija vienkārša nepaplašināta apraksta teikuma vērtas. Tāpēc šeit sniegšu tādu numurētu sarakstu ar būtiskākajiem "punktiem":

Nezinu, kāpēc tas tā ir sagadījies, bet Brutal Planet man ir viens no mīļākajiem Alice Cooper albūmiem. Droši vien tas oficiāli par tādu neskaitās, bet vai nav vienalga, kas kā skaitās oficiāli. Ja jau oficiāli "Poison" ir viņam viena no visu laiku labākajām dziesmām, tad droši vien uz to visu oficiālo pusi var pilnībā nospļauties.

Bieži, spēlējot Monopolu, mani ir mocījusi doma - vai šo spēli nevarētu kaut kā padarīt nopietnāku, sarežģītāku? Proti, lai monopols nebūtu spēle, kurā visvairāk izšķiras tajā, kā tu izmet kauliņus, un tev ir minimālas iespējas pieņemt jebkādus lēmumus, bet patiešām nopietna spēle. Kas tajā varētu ietilpt:

"Gads, kad mani vecāki devās atvaļinājumā" ir ļoti īpatnēja filma, par to šaubu nevar būt. Tās darbība norisinās Brazīlijā 1970.gadā, apmēram vienlaikus ar Pasaules kausu futbolā, kurā Brazīlija izcīnīja 3. uzvaru. Tas nebūtu nekas īpašs, Brazīlijā droši vien gandrīz visas filmas ir par un ap futbolu, tā tomēr ir Brazīlija. Futbols un karnevāls ir divas šīs valsts galvenās iezīmes. Bet šī filma vienlaikus ir par politisko diktatūru Brazīlijā tajā laikā, galvenā varoņa vecāki uz Pasaules Kausa laiku nonāk cietumā, bet puika tiek atstāts pie vectēva, kurš gan, kā puika atklāj, ir paspējis nomirt. Tas vēl arī nebūtu nekas sevišķs, ja puikas vectēvs nebūtu dzīvojis Sao Paolo ebreju rajonā (līdz ar to pats būdams ebrejs), līdz ar to gādību pār mazo Mauro līdz laikam, kamēr atradīsies viņa vecāki (jo viņš jau nezina, kur tie ir palikuši, vecāki skaitās aizdevušies atvaļinājumā) uzņemas kāds padzīvojis ebrejs vārdā Šlomo, kurš gan diezgan ātri atklāj, ka Mauro nav īsts ebrejs (t.i., apgraizīts), bet gan parasts "gojs", kuram sajēgas par jūdaismu, lūgšanām, pareizu ēšanu un tā tālāk nav ne druskas. Tad nu Šlomo un pārējiem ebrejiem ir jāizlemj, ko ar puiku darīt.

Ja tā pavisam godīgi, tad Uriah Heep man ir jau tā noriebušies, ka par viņiem rakstīt sen vairs negribās, bet... solījums klausīties visu pēc kārtas liek neizlaist nevienu ierakstu, pat ne kārtējo vienveidīgo Uriah Heep albūmu. Šajā albūmā ir divas patiesi ļoti populāras dziesmas - "Sweet Lorraine" un titulkompozīcija "The Magician`s Birthday". Pirmā no tām patiešībā ir pietiekami laba himniska U.H. dziesma ar varbūt mazliet amerikāņu rednecks stila patosainu piedziedājumu un stipri nervus kaitinošu sintezatora partiju (tās skaņas stabili ir domātas, lai mocītu tādu vienkāršu latviešu puišu kā manis ausis), bet tituldziesma ir kaut kas vienkārši fenomenāls. Ne pozitīvā ziņā gan. Uriah Heep diemžēl nav nekāda progroka grupa, lai arī viņi paši tā, protams iedomājas. Viņu poētiskā puse nav spējīga radīt neko komplicētu un viņu teksti ir kaut kas līdzīgs "Spinal Tap" brīnumiem. Šī dziesma nebūtu tik slikta, ja tā neilgtu desmit minūtes. Ja Uriah Heep dalībnieki būtu patiešām īsti progrokeri, virtuozi un tā tālāk, viņi, protams, varētu desmit minūtes garu kompozīciju pavilkt bez problēmām, bet Bairons un kompānija nav nekādi King Crimson, labākajā gadījumā viņi ir angļu Styx un šāda stila grupām pāmērīgi garas kompozīcijas nekad nav īpaši labas. Ja salīdzina, kādu sviestu viņi desmit minūtes dara iekš "Magician`s Birthday" un primitīvu hārdroka "Spider Woman", jāsaka, ka ar otro viņi tiek galā daudz labāk. Protams, šī dziesma ir diezgan izteikts Deep Purple "My Woman From Tokyo" atdarinājums tikai mazāk kvalitatīvas grupas izpildījumā, bet tas vismaz ir vienkāršs un godīgs rokenrols, bez mēģinājumiem savaldzināt "intelektuālāko" publikas daļu. Vispār UH roķīgās dziesmas ir vēl kaut cik normālas - tai pašai "Echoes in the Dark" nav ne vainas, bet tad kad viņi mēģina radīt atmosfēru, noskaņu un tevi aizvest burvestību pasaulē, viņi, protams, izgāžas kā veca sēta. Kas gan nav nekāds dižs brīnums.

Droši vien daudziem tas ir lieliski zināms, bet man tas bija atklājums - DownThemAll ir rīks, ar kura palīdzību iekš Firefox iespējams lejuplādēt visu linku saturu no jebkuras web-lapas (vai, piemēram, izvēlēties lejuplādēt tikai visus PDF failus, kas tur ielinkoti). Var teikt ardievas nebeidzamai labās pogas un Save Target As spiešanai. Atceros tos laikus, kad IE vispār nemācēja saglabāt lapā iekļautās bildes (tas gan bija sen) un arī tās nācās pa vienai seivot kompī. Tagad pāris klikšķi un viss darīts.

Protams, savādāk kā par nežēlīgu klausītāju apkrāpšanu šo ierakstu nevar nodēvēt. Kā savādāk lai nosauc gadījumu, kad ierakstā, kas nosaukts par Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona debijas soloalbūmu, šis pats Niks Meisons ir labākajā gadījumā otrā plāna personāžs, bet faktiski tas ir džeza mūziķes Kārlas Blejas albūms, kurā vokālus izpilda leģendārais Roberts Vaiets, bet Meisons tajā tikai sit bungas.

Tagad, pēc daudziem gadiem, kad es uz to atskatos, šis notikums rādās gluži savādāks nekā toreiz, kad tas bija tik svaigs un nepieredzēts. Tolaik es tur nesaskatīju nekādas likumsakarības, jēgu, Dievišķo kārtību, bet pieņēmu to par reālu neatkarīgi no dziļākās domas tam visam apakšā.