Kazhes pierakstu burtnīca

"Zelta kompass" ir viena no tām filmām, par kurām man ir grūti rakstīt, jo man pēc tās noskatīšanās tā arī neizveidojās konkrēts viedoklis par to - vai tā bija laba? slikta? adekvāta? tāda kā Poteriādes filmas? Nopietnāka?

Pēdējās dienās nācis modē rakstīt par saviem pirmajiem datoriem un piedzīvojumiem ar tiem. Tad nu es arī padalīšos savā stāstā.

Lai arī Eliss Kūpers šajā albūmā apgalvo, ka viņš dodoties uz elli, es vismaz nekādu došanos uz elli tajā saklausīt nespēju. Kāpēc tā? Tāpēc ka, manuprāt, albūmam par elli vajadzētu būt drūmam un nopietnam, nevis popsīgam Brodvejiskam mūzikliskam, vieglam un humora pilnam. Ja, protams, tā nav komiķu elle. Bet tajā, no otras puses, varētu atrasties vieta Vudijam Alenam, un tas atkal būtu briesmīgi.

Lai arī nesen izteicos, ka man ir pamatīgi piegriezušās Oskariem izvirzītās asiņainās un vardarbīgās filmas par cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām, kuras es vairs negrasos tuvākajā laikā īpaši daudz skatīties, uz jauno Tima Bērtona un Džonija Depa filmu visas šīs manas garās runas, protams, neattiecās. Kā gan es varētu šo filmu nenoskatīties?

Varbūt ne Putina, varbūt ne zombēts un varbūt ne mankurts, bet pie šāda secinājuma nonācu, apskatoties kāda tautieša komentārus pie viena paveca mana raksta.

Šo skaņu celiņu dokumentālajai filmai "The Body" Rodžers Voterss ierakstīja tālajā 1970.gadā, sadarbojoties ar Ron Geesin, tādējādi tas nav pat īsti viņa solo albums, bet man ir vieglāk to par tādu uzskatīt. Un tas, protams, nav īpaši populārs Votersa ieraksts - pat viņa diskogrāfijā tas nevienmēr parādās, jo te pat dziesmu ir diezgan maz, vairāk ir tādas kā skaņu kolāžas, kā jau filmā arī būtu loģiski.

Ziņģis pie mums vakar atnāca ar DVD ar otro Matrix. Tā kā šī filma man atmiņā bija palikusi gaužām izbalējusi, izlēmām, ka to tīri labi varētu noskatīties atkārtoti, un tā arī izdarījām.

"Dienas putas" ir viens no trakākajiem romāniem, kādus man ir nācies lasīt. Pilnīgi noteikti. Kaut ko tik traku reti kaut kur gadās redzēt jebkādā mākslas formā, žēl, ka tā francisko ekranizāciju nekur dabūt, šķiet, nav iespējams.

Piektdienas vakarā atnācu mājās no bibliotēkas, tā kā Lienča vēl bija Les Miserables skatītāju pulkā, izlēmu, ka nav labāka risinājuma šāda situācijā kā noskatīties kādu igauņu filmu par vardarbību skolā.