Kazhes pierakstu burtnīca

Man jau šķita, ka Barija Zonenfelda uzvārds ir kaut kur dzirdēts un ka Adamsu ģimenes režisētājs ir izcēlies arī kādu citu veikumu. Nezinu tikai, kā es neiedomājos, ka viņš man varētu radīt negatīvas un nevis pozitīvas asociācijas - ka vienīgā filma, izņemot Adamsus, no viņa veikuma, ko esmu redzējis, ir idiotiskā komēdija "RV".

Šis "Face to face" ieraksts ir viens no ļoti daudzajiem ierakstiem, kuru klātbūtnei manā kolekcijā nav nekāda attaisnojuma. Kas ir "Face to face"? Kaut kāda 90to gadu Kalifornijas punk revival grupa. Kas ir "Standards and practices"? Ieraksts, kurā Face to Face izpilda savu elku - galvenokārt dažādu 80to gadu rokeru un panku dziesmu kaverus. Lieki teikt, ka šis ieraksts netiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu pat šīs ne sevišķi nozīmīgās grupas kontekstā, kur nu vēl globālāk.

Principā es jau laikam esmu samierinājies ar apziņu, ka milulis.lv diez vai kādreiz kļūs par pasaulē populārāko sociālo tīklu mājdzīvniekiem, un tomēr tas man neliedz pamazām šo saitu apbūvēt ar jaunām fīčām, uzlabot jau esošās un citādi pilnveidot savas iemaņas kā dizainā, tā pragmārēšanā (lai gan, protams, ar nopietniem izaicinājumiem šeit īpaši saskarties nesanāk). Pie pēdējā laikā padarītā varētu uzskaitīt:

Kas ar grāmatām ir grūti - tas ir noteikt, vai grāmata būs laba vai slikta pirms tās izlasīšanas. Ar filmām un mūziku situācija ir daudz labāka - te tu vari ieskatīties IMDb, AllMusicGuide, kādā MetaCritic, apskatīties Rodžera Eberta recenziju, bet kur Internetā var noskaidrot vai nu kaut cik ekspertisku vai ļoti masveidīgu viedokli par grāmatām un to kvalitāti? Uzprasās pati par sevi atbilde - nekur. Cik zinu, populārākais resurss, kuram šādā jautājumā uzticēties ir amazon.com, bet es personīgi amazonam neuzticos. Kāpēc? Tāpēc ka grāmatu ir pārāk daudz un lasītāju pārāk maz. Ja grāmatai Amazonā ir 10 vērtējumi un trīs apraksti, vai tas atļauj man spriest par to, cik lielā mērā šī grāmata varētu mani interesēt? Pēc analoģijas - vai tu paļausies uz 10 balsojumiem IMDb, lai novērtētu, cik filma ir laba vai slikta? Es - nē.

Uh, kā man patīk kāpt uz viena un tā paša grābekļa - pārbaudīt, vai veca mīlestība (metaforiski izsakoties) nerūsē. Proti, klausīties mūziku, par ko fanoju pamat- un vidusskolā, skatīties filmas, kas no bērnības palikušas atmiņā kā ģeniālas, lasīt kādreiz ļoti mīlētas grāmatas. Un diemžēl ļoti bieži šāds pārdzīvojums izrādās ne pārāk veiksmīgs.

Klausoties šo "Gentle Giant" albūmu man nākas nonākt pie apbēdinoša secinājuma, ka pēdējā laikā esmu atradis no kvalitatīva progresīvā roka klausīšanās, kam pie vainas droši vien ir mans lieliskais mēģinājums iepazīt visus ierakstus kolekcijā, kas man dāvāja iespēju izbaudīt dažādas draņķīgas ziemeļu metāla grupas, aizdomīgus amerikāņu deviņdesmito gadu pankus, visus sliktākos Ērika Kleptona albūmus un tuvākajā nākotnē droši vien piedāvās vēl kaut ko pārsteidzoši nekvalitatīvu.

Taisnība tiem ļaudīm, ka viss dzīvē plūst tādās kā strīpās. Un ne tādā ziņā, ka ir veiksmīgie un neveiksmīgie posmi - tieši tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Bet sērijās notiek arī pilnīgi nebūtiski un nekādi nevērtējami notikumi. Piemēram, kad pirms apmēram divām nedēļām četru dienu laikā pieredzēju trīs gandrīz identiskas tramvaja-mašīnas sadursmes. Vai pēdējo dienu mistiskā pasen neredzētu cilvēku sastapšana/ieraudzīšana. Vispār es no dabas nepavisam neesmu vērīgs un uzmanīgs, līdz ar to droši vien es vairumam paziņu centrā paeju garām, viņus nemaz nepamanījis. Jā, man patīk iegrimt sevī un droši vien tā rezultātā daudzi mani uzskata par neaudzinātu cūku. So be it. Līdz ar to, ja es kādu pamanu, tad parasti tas ir tā otra cilvēka nopelns, bet faktiski tas atgadās ne biežāk kā reizi mēnesī.

Šī nav īsti filma, bet gan dažādu Pītera Kūka skeču kopums, kas droši vien tapis ilgākā laika periodā. Tā kā pēdējā laikā esmu sevī atklājis slēptu Pītera Kūka cienītāju, nav brīnums, ka man šis raidījums patika. Taču pāris lietas nepieciešams iepriekš precizēt. Pirmkārt, ieraksta kvalitāte. Šausmīgs astoņdesmito gadu TV rips noteikti nebūtu labākais formāts, kurā skatīties jebko, bet ne vienmēr pastāv izvēles iespēja. Un šis bija viens no tiem ne vienmēr gadījumiem.

Cik daudzas norvēģu multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas par ziloņiem-narkomāniem tu esi redzējis? Ja atbilde uz visiem jautājumiem ir vienāda un tā ir viens, tad tu droši vien esi redzējis "Brīvību Džimijam". Ja kaut vienā jautājumā tava atbilde ir lielāka par viens, tad tu esi lielāks Norvēģijas animācijas mākslas eksperts par mani.

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu: