Kazhes pierakstu burtnīca

Если о Джеке Николсоне и можно что-то хорошее сказать, то не то, что он отлично выбирает фильмы, в который сниматься. Хотя критики и считают "Самтнингс готта гив" неплохим фильмом, лично я не понял, чего в нем такого хорошего. Да, Джек Николсон играет себя - мужика, которому уже за 60, но он не связывается с женщинами, которым за 30. И вдруг случается, что он знакомится с матерью своей девушки, а той уже больше 50 лет. И, конечно, происходит чудное преображение. По идее фильм этот старается быть драмой и комедией одновременно, но зачастую получается, что драматические моменты смешны, а смешные - драматичны, в результате ты смеешся, потому что фильм тупой и страдаешь по той же причине. В добавку к Китон и Николсону в меню подложили еще Киану Ривса, который играет приятного рода вырезанного из картона типа, у которого примерно столько же личностных характеристик как у куска дерева. Какого черта ему нравится героиня Китон и какого черта, когда он ей предложил выйти за себя замуж, он ее без каких либо эмоций отдает Николсону, мне уж точно не понятно. Наверное, потому, что он из дерева. А с деревянного парня не много то возмешь. Правда, начало фильма было если не многообещающим, но, по крайней мере, не тупым, и большая часть диалогов с участием Николсона в фильме тоже на уровне, но концовка была в духе самой паршивой мыльной оперы, какую только можно представить. Когда Николсон стоял на мосту и шел снег я все думал - они не посмеят кончить настолько банально, нет, просто не посмеят. Они, конечно же посмели. Ну и поздравляю их за героику.

A guy whom I don`t know somewhere on the Latvian internet said that this was the best film ever. Thinking that a lone stranger can`t be wrong, I decided to give it a try. The first thing that dissapointed me was the fact that the first few minutes seemed somewhat familiar. I must have seen the beggining of the film somewhere. Why was it bad? Because I hadn`t watched it further which can only mean that this film is of mean quality. And yes it is. There`s those two guys - Pedro and Man, and what they do is smoking weed and using other forms of drugs. But in comparison to Fear and Loathing in Las Vegas this is no drug movie at all. This is branded to be a comedy but I somehow don`t remember myself laughing while watching this film. Of course, it`s cool to drive a car made entirely from drugs but that doesn`t make a good film. The only positive bit was the battle of the bands competition in the film - a few completely unkown to me punk bands participated in it, and that was cool. Apart from that - I can`t find absolutely no reason why somebody would watch this unless, of course, he hears from some stranger that this film rocks.

Have you ever wondered whether there might be a place where your all-time favourite "Santa Barbara" heroes live in reality? Have you ever wanted to be dragged inside your TV just like it happened to Spiderman and Legally Blonde in "Pleasantville"? Have you ever wanted to have three buttocks? In fact I have not, but that`s not the question here. At first I thought this film would be a film version of "Space Quest" - a nice game for old PCs. But in fact it was a tribute to "Star Gate" - you know that TV series about some weirdos on a space ship (not "Pigs in Space" in case you hoped for it). Anyhow, the actors of this TV series called "Galaxy quest" have no good acting jobs nowadays so they do conventions and sell their autographs for peanuts, but everything changes when a race of stupid aliens arrives which has watched the series and believes that it`s documentary and not acting. So they hire the actors to help their civilization agains some evil bastards. As you can probably guess, this film is a comedy, not a particulary great one, of course, but as a matter of fact it does have its strong sides: it`s entertaining enough, it pokes fun of "Star Gate" (out of which I haven`t seen more than 5 minutes), and it was the right film for me to watch at the particular time when I watched it.

Bobs Dilans nu gan nekad nav bijis no maniem iecienītākajiem mūzīkiem, tomēr man jāatzīst, ka tas vecis, kas izpilda šo ierakstu, nav nekāds Bobs Dilans. Protams, es apzinos, ka Bobs Dilans nav vairs tas džekiņš, kas dziedāja "The Times they are A-changin`" un ka "Like a rolling stone" arī ir vēstures elements, nevis aktuāla dziesma, tomēr "Modern TImes" Bobs Dilans nav tas, ko es no viņa gribētu sagaidīt. Pozitiīvi ir tas, ka viņš nav arī tik bezcerīgi garlaicīgs, kā bija iepriekš savās sliktākajās kompozīcijās, bet negatīvi ir tas, ka viņā nav nekā tāda, kas mani interesētu. Viņš izklausās vēl vecāks, nekā praktiski ir, tā "Spirit on the water" izpildot, izklausās, ka viņam ir vienlaikus aizsmakums, ciet deguns un 85 gadi. Muzikāli šis disks ir visai kantrijisks, kas nav nekāds brīnums, lai gan es labprātāk izvēlos Dilanu folksīgu, nevis kantrijīgu. Teksti viņam kā allaž ir stiprā puse, bet muzikāli, nu, nezinu, man kaut kā neinteresē ikviena veča ieraksts tikai tāpēc, ka pirms 40 gadiem viņš ir bijis ģeniāls. Diemžēl ģēnijs rokmūzikā lielākoties nedzīvo ilgi, un Bobs Dilans ir tipisks piemērs, kad tikai viņa fani katru jaunu albūmu sagaida uz "urrā!", bet praktiski viņš jau sen ir pārvērties par dinozauru. Tāpat kā Pols Makartnijs un gandrīz visi citi mani elki (ok, Dilans nav mans elks). Šos ierakstus var klausīties ne sliktāk kā daudzus jauno mūziķu albūmus, bet paša mūziķa karjeras kontekstā tie liek tikai notraust kādu asaru un uzlikt labāk kādu viņa plati no dienām, kad zāle bija zaļāka (citēju Sīci).

VIenā teikumā šo albūmu var nosaukt par veltījumu agrīnā stila Pink Floyd, tiesa, "Astronomy Domine" un nevis "Gnome" agrīnā stila PF. Vēl precīzāk, grupa līdzinās PF praktizētajam space rock un virknē epizožu atsauc atmiņā "Atom Heart Mother" un "Saucerful of Secrets". Tajā atrodams vienlaikus grupas galvenais pluss un galvenais mīnuss - lai gan tehniski blice, protams, ir līmenī, brīžiem tās sniegums velk jau uz plaģiātu, turklāt vokāli nekā no viņiem diži nav. Protams, no otras puses, viņi savu stilu praktizēja jau apmēram vienlaikus ar Atom Heart Mother iznākšanu, un tomēr, lai gan viņiem nav ne vainas un kā konceptalbūms "Ceļojums uz acs centru" ir ļoti iespaidīgs, turklāt tajā baigi labi sasaistītas kopā dažādās daļas, tomēr es labprātāk klausītos PF, nevis viņus. Tiesa to es varētu teikt par gandrīz visām grupām attiecībā pret PF.

"The White Stripes" are one hell of a band. Jack and Meg White rock harder than AC/DC in 1973, they are meaner than Slayer after a massive hangover and they have a better taste for melody when Paul McCartney in the 1980s. So they are really good. They are dirty and mean, yet they can be gentle and sweet. On their new album they give you 13 mean songs of rock and roll. In case you wonder what`s the fuss about Satan, let me tell you that the album title is a quote from the Bible where Jesus tells Peter that refusal of sufferings is disobeying God. Still this ain`t a religious record. What`s good about the record is that only a few songs out of it remind me of other stuff by the Stripes (particulary that goes for "The Denial Twist"). The first single of this album which isn`t yet publically available today - "Blue Orchid" is a good song, but certainly not the best on the LP. That probably goes to "My Doorbell", "Red Rain".

Dīvaini, kā laiki mainās un kā mainās cilvēki. Bija reiz laiks, kad man šķita, ka šis ir viens pilnīgi traks albūms, bet tagad tas man šķiet gandrīz normāls. Roberts Vaiets vispirms ir zināms kā grupas Soft Machine bundzinieks, kuram gadījās tāda neveiksme kā izkrist pa logu un kļūt paralizētam zem jostasvietas. Dažiem gan patiešām neveicas. Lai kā arī nebūtu, Vaiets tālab pārāk nesaskuma un turpināja muzicēt uz vella paraušanu. Protams, tas nenozīmē, ka viņš kļuva normālāks pēc tā kritiena. Vismaz šajā albūmā viņš turpināja "Matching Mole" stilistiskās rotaļas ar gauduļojošajām klavieru dziesmām Vaieta dīvainajā spiedzīgajā vokālā un citiem netīriem trikiem, iejaucot klāt kādu foršu džezisku piešprici. Runāt par dziesmu nosaukumiem te nevaru, jo man tie kaut kā nav tam nekur atrodami, bet tā kā tā ir diska versija ar bonusiem, kaut ko saprast pēc neta informācijas ir grūti (it īpaši ievērojot, ka Vaiets sarakstīja kaut kādu sviestu dziesmu nosaukumu vietā). Man jau patīk, tāds foršs kreiss velns viņu zina kas.

"Trakie" bija viena no tām filmām, kuru lejupielādei es veltīju daudz laika. Patiesībā tik bieži tas nenotiek, ka es esmu gatavs vairākas dienas (vai pat nedēļas) gaidīt uz filmu. Mūsdienu lielo ātrumu laikmetā šāda ilga filmas gaidīšana ne tuvu vairs nav norma, pat man, taču Jana Svankmajera dēļ esmu gatavs arī uz izņēmumiem. Vienīgā viņa filmu vaina ir tāda, ka man tās neizbēgami nākas skatīties vienam - atrast kādu, kas gribētu ar mani kopā skatīties uz rāpojošām pa zemi mēlēm, ir pagrūti. Turklāt, lai gan Svankmajers pats filmas ievadā pastāsta, ka šī filma būs tāds pats mēsls kā visas citas šausmu filmas, vecais čehs, protams, blēdās. Filmā viņš mēģinājies apvienot marķīza de Sada perversijas ar Edgara Alana Po baisajiem stāstiem un jāatzīst, ka tas viņam izdevies visai atzīstami. Galvenais varonis - Žans Berlo cieš no mēnessērdzības - naktīs viņam rādās murgi, ka ieradušies sanitāri no trakonama, lai viņu savākt, kā rezultātā Žanam raksturīgs izdemolēt visu istabu. Kāds dīvains Marķīzs ņemas viņam palīdzēt. Pats Marķīzs gan ir visai aizdomīgs - viņš nēsā parūku un braukā karietē, kamēr citi cilvēki labprātāk pārvietojas ar autobusu (jo darbība vismaz kaut kādā mērā notiek mūsdienās). Šis Marķīzs savā pilī organizē šausmīgas Dievu zaimojošas orģijas, kas Žanam liek vai trakam palikt. Un vēl trakāks viņš paliek, kad Marķīzs viņu nogādā trakonamā, kura vadītājs ir tips, kas ir vismaz tikpat ekscentrisks kā Marķīzs pats. Un tad Žanam viņa iecerētā meitene atklāj, ka trakonamā darās baisas lietas - Marķīzs un tā vadītājs doktors Mūrlops patiesībā ir izbēguši trakie, kas sagūstījuši īsto slimnīcas vadību un to Žanam ir jāatbrīvo. Viss jau būtu labi, ja neizrādītos, ka trakie ir mazāk traki nekā normālie ārsti, kas izmanto kaut kādas brutālas ķermeņa vājināšanas metodes (piemēram, izrauj mēles vai izdur acis, lai vājinātu miesu un vienlaicīgi stiprinātu prātu). Kopumā - ļoti baisa filma. Man patīk!

Visited the new aquapark in Lielupe today. Nothing unexpected. Been there, done that - so they say, and so do I. Most of the stuff pretty much reminded me of a similar institution I visited in Germany near Vlotho. One thing that was totally cool were the lifeguards which didn`t behave in a pleasant manner and refused to tell the exact time because the ticket lasted for 4 hours and for extra time extra money should be paid (and don`t you even think that there would be some clocks on the wall, those people aren`t stupid, you know.

How can I rate a book which I didn`t understand? I don`t really know. I can provide some information on the book, but that`s it. We have here quite a lot of stories and a play. The stories leave me absolutely clueless. They tell about Jews I presume and arabs or something like that. What they mainly do - is wasting the paper, I know that this is supposed to be impressionism or something of that kind but it bores be to death. Nothing ever happens in those stories. For example, the long story "My Heart" is something like 80 letters written by a chick to two guys plus telegramms and letters to minor characters. But all those letters are about nothing. And there`s "The Peter Hille Book" - it`s also quite long and presumably is about wanderings with some mythological creature, but it has no real story line and it leaves me sleeping in the end. Then there`s the play "Die Wupper" (as far as I know Wupper is a city). What is it all about? Nothing. There are factory workers present, and there`s the factory owner, that`s the most I can tell. Damn, am I stupid. How on earth could I understand what this is all about? I can`t rate this book extremely low for I must admit that I didn`t get it. Probably somebody else will. Who knows.