Kazhes pierakstu burtnīca

Obwohl Heinrich Boell ofiziell einer der groessten Deutschen Schriftstelllern des 20. Jahrhunderts gewesen ist, weiss ich von ihm ganz wenig. Wenn ich mich nicht irre, is "gesammeltes Schweigen" nur das zweite seiner Buecher, das ich bisher gelesen habe. Der Untertitel des Buches lautet, dass dort noch andere Satiren zu finden sind, daraus kann man schliessen, dass auch die Erzaehlung ueber Doktor Murke eine Satire ist, und eigentlich koennte das man sowieso verstehen. Das Buch besteht aus 5 Erzaehlungen, daraus sind 3 Brilliant un 2 nicht besonders. "Doktor Murkes gesammeltes Schweigen" erzaehlt von einem Mann, der am Rundfunk arbeitet und sich eine Rede von einem verwirrtem Kulturprofessor mehrmal anhoeren muss, bis er fast sein Verstand verliert. Die Rede muss viel verkuerzt werden, ausserdem muss das Wort "Gott" durch "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" aus Politkorrektum ersetzt werden, so befehlt Murke dem Professor mehr als 20 Male "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" sagen, damit die Veraenderung moeglich war. Der Murke selber ist aber Fetischist - er sammelt Schweigen aus Radiosendungen, denn er findet es viel poetischer als Sprechen. Die zweite briliannte Geschichte lautet "Nur nicht zur Weihnachtszeit" und es geht um eine aeltere Dame, die ein wenig ihren Verstand verliert und braucht es, jeden Tag Weihnachten zu feiern. Die dritte spannende Geschichte ("Es wird etwas geschehen") ist von einem sehr aktiven Mann, der am Anfang 9 Telefonen gleichzeitig beantwortet, aber am Ende ein professionaler Sarg Begleiter wird. Die letzten zwei Geschichten - "Hauptstaedtisches Journal" und "Der Wegwerfer" haben mir nicht besonders gefallen, deswegen schweige ich ueber sie. Die ersten drei waren aber genung gut, damit ich sagen koennte, dass nach dem ziemlich langweiligem "Billard um halb zehn" ich wieder Interesse an Heinrich Boell gefunden habe.

Nez kāpēc man šķita, ka šāds ieraksts man faktoīdā jau bija, bet vai nu nebija, vai arī izdisa toreiz, kad faktoīds pirms pāris gadiem nosprāga. Eh, cik tas bija sāpīgi toreiz.

Why is sixteen the number of years when the word "sweet" is usually used? I`ve got no idea for that. You see, at sixteen a person rarely is really sweet stuck in the middle of being a loser at school - either a loser in social rankings, in financial status, in marks, in personal life or somewhere else. And Liam, the main hero of this film, can certainly be called a loser in many categories. He`s not even sixteen yet, but he already doesn`t go to school and lives from selling fags and stolen drugs. He`s Scottish (just like most people in Scotland) so he speaks some really weird language. One thing I`m sure about is that you should use the word "wee" very often if you want to be a real Scottish person. He`s got a friend named Pinball together with whom Liam does what he does. By the way, they don`t use drugs themselves. Liam mainly only wants to help his poor mother who on the other hand doesn`t want to be helped. Somebody told me this film was similar to "Trainspotting" but I didn`t find it that way. First, the story wasn`t that good, then the actors and last but not least the music. If "Trainspotting" provided the soundtrack of a generation "Sweet Sixteen" falls flat at doing that. Yet this ain`t a bad film.

Līdzās "Broken Sword", "Syberia" tiek uzskatīta par vienu no pēdējām kādreiz tik populārā žanra adventure/quest virsotnēm. Noteikti šāds spriedums nav bez pamata - bez lielo studiju līdzdalības veidotā Kanādas-Francijas spēle bez šaubām ir viens no jaunās tūkstošgades labākajiem kvestiem (vajadzēs droši vien uzmeklēt rokā arī spēles pirmo daļu). Galvenā varone Keita Volkere ir Ņujorkas juriste, kas apsolījusies palīdzēt vecajam Hansam Voralbergam nokļūt mītiskajā Krievijas ziemeļu zemē Sibīrijā (nejaukt ar reālo Krievijas ziemeļu zemi Sibīriju), kurā dzīvo dīvainā jukālu tautiņa, kas audzē mamutus un nepazīst mūsdienu pasauli. Taču nokļūt tajā Sibīrijā nav tik vienkārši - Hansa veselības stāvoklis ir visai vājš, pārvietošanās līdzekļi ir ierobežoti, turklāt kaut kādi divi krievu bandīti visu laiku maisās varoņiem pa kājām. Patiesībā jāatzīst, ka no vecā Hansa labuma ir ļoti maz un viss darbs jāveic Keitai vienai pašai, ko viņa arī dara. Mīklas spēlē nekādi nevar nosaukt par vieglām - vienkārša bakstīšanās šeit bieži nelīdz, turklāt lielākoties ir visai plašas teritorijas, pa kurām var pārvietoties, padarot kaut kā atrašanu diezgan sarežģītu. Būtiskākākā panākumu atslēga - rūpīgi izstudēt mācītāja Aleksija grāmatu par Sibīriju, ar tās palīdzību iespējams atšifrēt daudzas mīklas, vienīgi mums ar Lieni tam pacietības bieži pietrūka. Jā, hintus nākas izmantot diezgan regulāri, turklāt ir arī gadījumi, kur bez tā iztikt ir gandrīz neiespējami. Spēles galvenais pluss - vizuāli tā ir vienkārši perfekta, ir ļoti daudzveidīgs un baudāms arī audiālais noformējums. Tomēr grafikai ir arī viena vaina - spēle izteikti sastāv no ekrāniem (salīdzinoši Broken Sword pārejas no vienas vietas uz otru realizētas daudz veiksmīgāk). Spēles ilgums - tā kā standarta kvestam, kopumā diezgan paliels. Principā "Syberia II" ir kvests "na ļubiteļa" - atšķirībā no mainstream auditorijai paredzētā "Broken Sword" šī spēle kuram katram varētu nepatikt, action šeit aizstāts ar piņķerīgām mīklām, humors - ar ļoti māksliniecisku noformējumu.

Cik liels kvestu cienītājs lai arī es nebūtu un cik ļoti Liene lai arī nebūtu pacietīga un uzstājīga, šo spēli mēs līdz beigām neizgājām, par spīti tam, ka diezgan daudz nācās izmantot norādījumus, kā to spēlēt. Pirmajā brīdī šķiet, ka "Journey" varētu būt lieliska spēle - piedzīvojumu gabals, kas balstīts uz Žila Verna "Ceļojuma uz Zemes centru", kur gaidāmas dažādas saistošas vides un interesantas mīklas. Diemžēl spēlei defektu ir vairāk nekā Microsoft Windows blusu. Pirmkārt, sižets ir vairāk nekā saraustīts un par personāžiem domāts ir ļoti maz - Arianna, galvenā varone, nav vispār nekāda, vienīgais, kas par viņu ir zināms, ka viņa ir fotogrāfe, ko viņa regulāri atgādina. Pārējie personāži ir vēl daudz bezpersoniskāki. Programmētāji arī vietām ir makten pacentušies - pārvietošanās starp ekrāniem ir totāls pain in the ass, ka no vienas vietas nokļūt citā brīžiem ir gandrīz neiespējami tikai tādēļ, ka ļoti daudz kas gļučī. Norādes, kā ko šajā spēlē izdarīt, praktiski neparādās un mīklu risināšana sanāk vairāk bakstīšanās uz dullo, nekā sakarīga domāšana. Tas, ka galvenā varone mēdz kļūdas pēc iziet cauri kādai sienai, ka nepareizā secībā pacelti divi priekšmeti var novest pie tā, ka spēlē nevar tikt tālāk, jo kāds personāžs ar tevi atsakās runāt utt. vēl jo vairāk liek apšaubīt spēles veidotāju godaprātu. Līdz ar to mums pietika pacietības kopā ar Ariannu nokļūt pazemē, tur atrast pilsētu un aizlidot ar gaisa balonu pie Milžiem, bet tālāk spēlēt vienkārši piegriezās. Pats tu neko vai nu nespēj izdomāt vai arī baidies, ka tas novedīs pie kļūdas spēlē, dialogi ir tikpat interesanti kā multfilmās auditorijai vecumā līdz 10 gadiem, bet vietumis smukos skatus sabojā tizlie personāži. Nekādi nevienam neiesaku šo kvestu jebkad spēlēt!

A parody on 2 things - "Peter and the Wolf" by Prokoffiev and on "Carnival of the Animals" by I-don`t-know whom. The texts are totally hilarious while the music is not particulary great - what could one expect from mocking Prokoffiev? It`s not about the music anyway. I surely don`t know how one could listen to this stuff on a regular basis but as an occasional listen it`s quite a lot of fun.

A comedy about work. Not designer for a person of my lifestyle but nevertheless quite a lot of fun. Most of the characters are really good (although I don`t like Jennifer Aniston, to be quite honest). Peter isn`t happy with his work at some huge corporation where all he does is sitting in a box and filling some silly reports. Nor is he happy with his love life for his girl friend cheats on him big time. A visit to a psychotherapist changes his life upside down. Also in the crazy pot of work twist and tangle the lives of Samir Na... and Michael Bolton (not portrayed by Michael Bolton, thanks god!). There`s also a crazy dude named Milton who does nothing but worry about his stapler. Well, never mind the plot. Good as the film may be it is certainly far from great.

If I didn`t know that I wouldn`t believe that this film actually was directed by Steven Spielberg. It`s a silly comedy on an inadequate reaction people of California have after the Japanese have bombed Pearl Harbor. A submarine full of completely stupid Japanese that don`t even have a compass on board tries to attack Hollywood. Meanwhile a captain of the army tries to get laid with a girl who likes airplanes and therefore he must fly a plane despite not being very good at it. Some other dude has learned to dance for `the amateur night` (or something similar to that) but isn`t allowed to participate because he is not in the army (while his girl tries to get away from some stupid military person). A crazy airplane pilot (played by James Belushi) also takes part in the action, this subject here seems to be an influence for `Independence day`. Most of the jokes are quite vulgar and deal with people being hit by different objects. But it`s not that bad, besides it spoofs `Doctor Strangelove` (as it made that much of a difference). Not a standout film by any means, but I have seen a lot worse.

A highly praised film directed by Sofia Coppola - daughter of the legendary creator of the `Godfather` series. And this little ditty here is about a strugling actor (Bill Murray) and a young woman whose husband doesn`t pay very much attention to here, who meet each other in Tokyo. Not very much is going on in the film but the images are quite strong. Some nieces parts of dialogue where the older man explains to the younger woman about how it doesn`t get easier as life goes on. A really funny character is a famous actress who`s befriended with the husband of the young woman, who is certainly no bright person and lives in the hotel under the name of Evelyn Waugh without even knowing that she pretends to be a man.

Quite a heavy essay, I may say. The differences between a revolutionare and a rebel can be found here. Just as Camus` attitude towards Nietzsche and Marx. Educating but not very much amusing - although one should be crazy to read essays for amusement.