Kazhes pierakstu burtnīca

Kā manā mūzikas ierakstu kolekcijā nokļuva šis Ministry albūms, es atceros ļoti labi. To ieguvu tikai tālab, ka uzskatīju to par parodiju par Pink Floyd "Dark side of the moon", turklāt tolaik, protams, neiedomājos, ka "Dark side of the spoon" varētu ar PF īpaši saistīts nebūt, bet gan tulkojumā uz latviešu valodu nozīmēt "heroīna lietošanas negatīvā puse". Un to tas visticamākais arī nozīmē, lai gan viena lieta Ministry "Dark Side" un PF "Dark Side" ir kopīga - diezgan pesimistisks un paranojas pārņemts skatījums uz pasauli. Tikai Pink Floyd nekad nav spēlējuši industriālo metālu, tāds mazs sīkumiņš. Tikām "Ministry" ir viena no lielākajām šī stila blicēm. Īpaši simpātisks šāds metāla veids man gan nav nekad šķitis, jo tajā nav tā vienīgā elementa, kas man patiešām patīk labā metālā - sarežģītu melodiju spēlēšana milzīgā ātrumā. Tā vietā Ministry piedāvā mūziku, kādu būtu varējuši spēlēt Depeche Mode, ja viņi new wave stila sintezatoru vietā būtu izvēlējušies šāda stila virzienu. Plus, ja Depeche Mode nebūtu rūpīgi domājuši par melodijām (tā ka paralēles drīzāk būtu velkamas ar mūsdienu, nevis 80-to gadu DM). Par ko šajā albūmā dzied Als Jorgensons?

Šī Marka Tvena grāmata aizsāk kārtējo projektu (šoreiz gan diezgan īslaicīgu) manā dzīvē - pievēršanos grāmatām, kuras esmu jau lasījis, bet par kurām labprāt uzzinātu savu tagadējo viedokli.

Šo Metalikas ierakstu nedaudz saīsinātā veidā - 80 minūšu apjomā, biju pat iecepis matricā, kas liek domāt, ka savulaik biju radikāls Metallica cienītājs. Protams, ka vienīgais iemesls kaut ko tādu klausīties, bija apziņa, ka Metallica ir mega stilīga metālistu grupa, par kuru fano visi krutie ļaudis.

Šo jauno Robina Viljamsa filmu es jau kādu laiciņu biju psiholoģiski gatavs skatīties, bet kaut kā sanāca, ka manos un Lienes kino baudīšanas plānos tai prioritāte bija nostādīta visnotaļ zemu, kas noveda pie tā, ka tā nedēļām ilgi bija skatāmo filmu sarakstā, bet par noskatīto filmu tā arī nekļuva. Nule šī situācija beidzot ir labota un varu mazliet padalīties savos iespaidos par šo filmu.

Nu tas beidzot ir noticis - es noskatījos šo Almadovara filmu, kuru no Sīča paņēmu vēl janvāra beigās. Laikam gan es to tā arī nebūtu izdarījis, ja vien Liene nebūtu aizbraukusi uz Ēģipti, tā kā viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ar šo filmu iepazīties tuvāk.

Pēc "Goijas spoku" noskatīšanās, atcerējos, ka manā faktoīdā tā arī nav izmitinājusies viena no klasiskākajām Formana filmām - "Nācija pret Lariju Filntu". Tā kā Liene arī laikam šo filmu redzējusi nebija, ņēmu un to lejuplādēju. Sanāca pat viens tīri jauks kuriozs filmas skatīšanās procesā. Mēs bijām tikuši līdz ainai ar vairākām kailām sievietēm ņemamies baseinā, kad negaidīti ieradās Ziņģis un bija nedaudz pārsteigts, ieraugot, ko mēs skatāmies, nācās šim likt vilties, ka tā nebija zviedru porno filma, bet gan klasisks Holivudas kino gabals.

Esmu ticis pie jaunām austiņām un piemērotāku brīdi tam izvēlēties laikam gan nebija pat iespējams. Kas gan var būt piemērotāks brīdis jaunām austiņām, ja ne metāls? Un kas man stāv priekšā tuvākajās dienās? "Metallica", "Ministry", "Motorhead" - trīs lielie M (vai Ministry gadījumā - ne tik lielie, tur laikam vajadzēja ievietot "Megadeth").

"Karalis uz dienu, losis uz mūžu" bija viens no pēdējiem albūmiem, ko izdeva pazīstamā amerikāņu grupa, kas savu popularitāti lielā mērā ieguva pateicoties repa elementu ieviešanai smagajā rokā tālajos astoņdesmitajos. Protams, viņi nebija šajā ziņā nekādi debitanti - arī Aerosmith un Beastie Boys šādas lietas jau tolaik praktizēja, tomēr pieminēšanas vērts šis fakts ir.

"300" ir filma par Termopīlu kauju, kas tapusi pastarpinātā veidā no Frenka Millera ("Sin City") komiksa. Filmai tiek pārmests, ka tajā persieši (kuru pēcteči ir mūsdienu irānieši) tiek parādīti kā necilvēki, kamēr grieķi - kā viscaur pozitīvi demokrātijas un brīvības cīnītāji, kā rezultātā filmu var uzskatīt par amerikāņu demokrātijas uzspiešanas propogandu.

Kad "Eurythmics" atgriezās pirms nu jau 8 gadiem, man personīgi šķita, ka tas ir ļoti liels notikums - viena no visu laiku lielākajām grupām pēc ilgākas prombūtnes ieraksta jaunu albūmu, turklāt gan Ennija Lenoksa, gan Deivs Stjuarts izskatījās tādi stilīgi, nevis kā veci ļempaki.