Kazhes pierakstu burtnīca

Another record upon Boris Grebenshikov has done his share of work. This record isn`t yet from the time when Boris G. found an interest in reaggae. The lyrics are weird as usually and the music is interesting as quite often. The most interesting tracks on the album are "Don`t drink the wine, Gertrude", "Russian Nirvana" and the title track. Probably it`s a bit weird to sing "mon amour" about the Russian city of Kostroma but it`s a good thing to sing `mon amour` about this record.

Jaukais angļu dziesminieks Kaķis Stīvenss diemžēl, kā tikai šodien uzzināju (jo iepriekš nebiju painteresējies), jau gandrīz trīsdesmit gadus nav vairs dzīvajo vidū. Tiesa, tīri no juridiskā viedokļa viņš ir dzīvs un saucas Jusufs Islāms (nopietni!), bet līdz ar pievēršanos musulmanismam viņš bišķi ir sajucis un ne velti viņa pēdējais albūms iznācis pirms 28 gadiem. Šajā novembrī viņam gan esot gaidāma jauna plate, bet vismaz man ir nopietnas aizdomas, ka no tās neko labu gaidīt nevar. Tālab nekas cits neatliek, kā klausīties viņa jaunības dienu mūziku, ka Cat Stevens vēl bija Cat Stevens un nerunāja par to, ka Salmanam Rušdi vajadzētu izpildīt nāvessodu par Muhameda aizvainošanu.

Good rock music. A bit like Deep Purple. A bit like Rage Against The Machine. A bit like Soundgarden. When addressing the Purples, I`m particulary talkin` about "Your time has come". "Out of Exile" is more something of Goo Goo dolls. "Be Yourself" - like Soundgarden. Or 10 more performers. In terms of style the record is ok, it`s the rock music of old, not the rock of new, which I don`t like that much. But there`s one little problem - if I already have the rock of old why would I need the rock of new? "Doesn`t Remind Me" is my favourite on this album.

Kas ir "Dub Side of the Moon"? Grupiņa regeja meistaru ir paņēmusi Pink Floyd albūmu "Dark Side of the Moon" un iespēlējusi to regeja ritmos (tāpēc arī "Dub").

Turpinu savu ekskursiju rok/popmūzikas klasikā un šoreiz apstājos pie Toma Veitsa debijas albūma. Šis vairāk nekā klasiskais amerikāņu dziesminieks ir viens no retajiem mūziķiem, kuriem par spīti karjeras ilgumam praktiski nav mūzikas epizožu, kuras vajadzētu nožēlot un uzskatīt par viennozīmīgām neveiksmēm. Tomēr 1973. gadā viņam vēl nekā, ko nožēlot nebūtu pat tad, ja vēlāk viņš uzaudzētu garus matus un spēlētu sintīpopu, jo tolaik šim vecišķās balss īpašniekam bija nieka 24 gadi un visas durvis uz komerciālo paradīzi bija vaļā (lai gan, protams, Veitss nekad diez ko komerciāls nekļuva). "Closing Time" ir 12 stāsti pie bāra letes, vai ne pie bāras letes, bet ar cilvēkiem, kas varētu atrasties pie bāra letes. Galvenokārt šie stāsti ir saistīti ar nostalģiju, klusām cerībām un neizteiktiem sapņiem. Pirmā melodija, kas piesaista manu uzmanību (hronoloģiski no diska sākuma ejot) ir "I Hope I don`t fall in love with you", klusa akustiska dziesmiņa par cilvēku, kas cer, ka viņš neiemīlēsies sievietē pie blakus galdiņa. Vēl viena skaista dziesma ir "Old Shoes (and Picture Postcards)", kurā jūtamas kantrī mūzikas noskaņas, tās galvenais varonis atvadās no savas draudzenes pavisam, viņu pametot. Tomēr diska virsotne neapšaubāmi ir ļoti izjustā "Martha", kuras galvenais varonis zvana savai jaunības dienu mīlestībai, kuru 40 gadus nav redzējis. Pārsteidzošākais ir tas, ka Toms Veitss patiešām izklausās pēc tāda 60-70 gadus veca Toma Frosta un nevis pēc čalīša gandrīz manā vecumā. Turpinot pavisam romantisko tematiku, nākamā kompozīcija ir "Rosie", ko es tiešām varu iztēloties skanam kādā bārā kaut kur Amerikas vidienē paša Toma Veitsa pie klavierēm sēdoša izpildījumā. Diskā ir tikai viena vienīga optimistiska dziesma "Ice Cream Man", tāds kārtīgs svings par sieviešu mīluli - saldējuma pārdevēju. Visubeidzot noslēdzas disks ar instrumentālo "Closing Time", kad pienācis laiks bāru taisīt ciet un dažādajiem vairāk vai mazāk sērīgajiem personāžiem izklīst pa savām dzīvēm, lai nākamajā dienā nonāktu atkal turpat, kur viņi bijuši tagad. Kopumā varu teikt, ka no Veitsa noteikti lielā mērā ir ietekmējies niks Keivs, tikai Toma mūzika (vismaz agrīnā) ir daudz mierīgāka un "atslābinātāka", nekā Keivam. Vispār man - ļoti patīk.

This is the rare case when I had high expectations before starting to read the book, even without knowing anything about it. But I liked the cover and the subtitle "six seductions". I thought this could be something spicy and yet smart, but I was proved to be wrong. The first story is about a painter H.Bosch who drinks too much wine. The second story is about a woman that goes to holy place hoping to be cured but still dies. The third one is totally weird - there`s some guy talking about hyenas being nice or something like that. Then there`s the fourth story where two guys discover the life of Jean Paul (if I knew who that was, but it seems to be a historical figure). Then there`s the story "Pele`s Knee" which tells us about the youth of the footballer and how his knee hurts him still in the 90s. But the best story is the last, and it`s entitled "The Fear of the Matter" where we have a scientist named Szilard going to Einstein first to say - send a letter to the president that he should make an atomic bomb, and then later - that he shouldn`t use it. So? What was it like? Nothing spectacular, it`s just a book and nothing more. Don`t judge a book by looking at the cover, I can say, for this book didn`t turn out to be what I though it could be.

A group of people is stranded in the Gobi desert after their plane has crashed. Since they have no other hope of surviving they decide to create a new plane out of the dead one. This film is not the original from the 50s but a remake from the 00s. And it ain`t very good. Probably because most characters in it are too "smart" - they talk in phrases. And I hate prophets. In terms of tension - there is none. In terms of plot - it`s about as simple as a flat tyre. In terms of quality - it ain`t bad.

Šo filmu skatījāmies pie Normja un Noras, turklāt tā bija pirmā filma, ko Liene un es skatījāmies viņu jaunajā dzīvoklī (ja neskaita Normja filmējumus, kurus tomēr faktoīdā neiekļaušu). Neiespējamās misijas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā ir filma, ko var labi skatīties kompānijā - šāda stila grāvējgabali neprasa šausmīgu koncentrāciju uz sižetu, klusumu un nopietnību no auditorijas puses un tā tālāk. Toma Krūza varonis Ethan Hunt cīnās ar Filipu Sīmoru Hofmanu, kas sagribējis iegūt kaut kādu mistisku "The rabbit`s foot" un šādā nolūkā savācis Krūza čiksi. Palīdz Krūzam politkorekta kompānija no vienas aziātu beibes, melnā tipa un brita Džonatana Raisa Maiersa (Aleksandra bojfriends un Matchpoint). Laikam neko vairāk par šo filmu teikt nav iespējams, komentēt specefektus ir bezjēdzīgi, nekā īpaši cita nav.

Pirmo reizi es Simian izdzirdēju apmēram vienlaikus ar viņu debijas plates iznākšanas laiku, kad vienu vai divas reizes televīzijā noskatījos dziesmas "One Dimension" videoklipu. Tolaik viņi mani pārsteidza ar savu psihodēlisko skanējumu un oriģinalitāti. Vēlāk es "iehavoju" vairākas viņu dziesmas, bet pēc kāda laika arī albūmu, tomēr neviena kompozīcija no šī diska tā arī nespēja izkonkurēt pirmās atstāto iespaidu. Nē, nav tā, ka Simian nespētu radīt skaistas dziesmas - piemēram, "Mr Crow" ir ļoti skaista britpopa dziesmiņa ar nelielu psihodēlijas piedevu, bet daudzas diska dziesmas izklausās vienkārši pēc zemāka kalibra "Radiohead", taču arī oriģinālo Radiohead klausīties lielos daudzumos ir pagrūti grupas ne pārāk lielās rezonances ar manām ausīm dēļ. Es tomēr labāk palikšu uzticīgs "I only seen in one dimension" cienītājs, lai gan, ja tā padomā, tā dziesmiņa ir viens foršs loop gabals, kas tiek daudzas reizes atkārtots, taču ne jau tikai "Simian" šādu triciņu izmanto, piemēram, Fatboy Slim uz šādas metodes balstījis veselus albūmus.

Imagine a film that features the singer of "Stillwater" and Tom Green. What do you think would come out of it? Not much you say? Damn right you are. Ok, I gotta admit that this film is nowhere near as bad as "Freddy got fingered". On the other hand very few things are (on my factoid only "Son of the mask" and "Dorm daze" received that level of crappy rating). Anyhow, this fellow John Plummer wants to live happily with his girlfriend but it happens that he`s promised his niece to pay for her college, which is a thing he can`t manage because he hasn`t got that much money. So he hooks up with his dorky pal named Duff (played by T.Green) in order to gain some easy money, which can at best be done in the world of crime. Of course this film is a comedy, a silly one as a matter of fact. It has a lot of cliches in it, which also doesn`t make me wonder. Still I would consider this film at least average if there wasn`t for one thing I totally hate in movies because it`s just so lame that you can`t think of anything lamer than it - it`s a man being "loved" (physically) by a dog. Damn is it the most stupid thing that happens in about 50% of stupid comedies! And another one of those things is the stupidity of the main character who rather lets his fiancee think that he`s having an affair than tells her that he`s got this money problem.