Kazhes pierakstu burtnīca

Atceros, kad es pirmo reizi izdzirdēju šo ierakstu, tas man kā atvēra acis. Ievadošais monologs ar tekstu: "Close your eyes" sākumā uz mani atstāja lielu iespaidu un nemaz nelikās tik ļoti no B filmām nācis, kāds tas man šķiet šodien.

Otrais Manfrēda Manna zemes bandas ieraksts, kas parādās šajā faktoīdā, ir mazāk pazīstams nekā tas, kas vēsta par lakstīgalām un bumbvedējiem, taču šeit atrodama grupas viena no pazīstamākajām dziesmām - "Angels at my Gate". Iespējams gan, ka tā dziesma nemaz nav tik pazīstama, bet tā bija iekļauta izlasē "Classic rock ballads", ko pirms ļoti daudziem gadiem iegādājos centrāltirgū un kur līdzās Manfrēdam Mannam mitinājās arī Deep Purple, Nazareth, Rolling Stones, Styx, Kansas, Guns`n`Roses un vēl vairākas grupas, kuras šobrīd atcerēties nevaru.

"Goijas spokus" es gaidīju ar nepacietību (cik nu es vispār kaut ko spēju ar nepacietību gaidīt) - kā nekā iepriekšējā Formana filma iznāca nu jau diezgan tālajā 1999. gadā, un visas četras viņa emigrācijas perioda filmas, kuras esmu redzējis ("One flew over the Cuckoo`s Nest", "Amadeus", "The People vs Larry Flynt", "Man on the Moon") es novērtētu ne zemāk (bet drīzāk - augstāk) par astotnieku, nemaz nerunājot par to, ka cēlies Formans ir no Čehijas, kuras kultūra man vispār ir īpaši simpātiska.

Varu pavēstīt, ka tuvāko mēnešu laikā visticamākais neviens Uriah Heep albūms faktoīdam nepievienosies, tā kā ātrāk kā 27. numura diskā to parādīšanās nav gaidāma. Un, kā teiktu kāds Latvijas hokeja komentēšanas klasiķis - labi, ka tā!

Pēc šašlika un novusa sezonas atklāšanas skatījāmies jaunāko Supermena inkarnāciju pagājušā gada grāvējā (nosacīti) "Supermena atgriešanās". Negribu izlikties gudrāks kā esmu, tāpēc varu godīgi pateikt, ka manas zināšanas par Supermenu un tā nozīmi ierindas amerikāņa ikdienas dzīvē ir tuvas nullei. Es neesmu lasījis supermena komiksus (kā to arī varētu gaidīt), neesmu redzējis nevienu "Luisa un Klārks" sēriju (kā to varētu iedomāties) un nevienu Supermena filmu (kas, protams, ir šokējoši).

Ja 70-to gadu "Uriah Heep" neskaitās īpaši augstas klases progroka grupa, tad ko varētu gaidīt no 80.-to gadu inkarnācijas šai pašai blicei? Kā zināms, astoņdesmitie bija desmitgade, kas ir atbildīga par pūdeļroku, sintīpopu, eiropopu, Boju Džordžu, Džordžu Maiklu, sliktākajiem visu lielo 60-to un 70-gadu roka dinozauru ierakstiem, nemaz nerunājot par to, ka 83. gadā arī es esmu dzimis.

"Labu gadu" ir režisējis viens no prestižākajiem Holivudas režisoriem - Ridlijs Skots, kura kontā ir tādas filmas kā "Bladerunner", "Hannibal", "Thelma&Louise", "Black Hawk Down", "Gladiator", "Matchstick Men", kā arī 27 minūtes gara īsfilma "Boy and Bicycle", par kuru es pilnīgi neko nezinu.

Būtu nepareizi laikā, kad mana bloga pirmais ieraksts ir veltīts Elvisam Preslijam, šo sava laikmeta ikonu nepieminēt arī blogā. Un kā gan nepieminēt, ja šobrīd man austiņās skan vienīgais Elvisa studijas albūms, kas ir manā krājumā. Par savu gaumi gan lielīties man laikam nevajadzētu, tā kā sliktāku ierakstu par šo manā kolekcijā nav nemaz tik daudz. Kādreizējais rokenrola karalis Elviss 1961. gadā bija paspējis pārvērsties par romantisku filmu galveno varoni un Sinatras stila dziedoni, tikai ar sliktāku muzikālo gaumi un mazāk interesantu personību.

Es nezinu, kāpēc tas tā man ir raksturīgs, bet parasti pirms sākt lasīt grāmatu, es nemēdzu apskatīties, ko no šī darba varētu gaidīt. Iespējams, ja šāda ieraduma man nebūtu, daži zemas kvalitātes literārie darbi būtu man tikuši aiztaupīti. Tomēr nevaru nepiekrist, ka Džimija Deila piedzīvojumiem ir viena priekšrocība - kā angliska lasāmviela darbavietā tie noteikti ir daudz piemērotāki. Kas tad īsti ir Džimijs Deils? Šamais ir jauns švīts miljonārs, kurš dzīvo slepeno dzīvi, pa naktīm piestrādājot kā Pelēkais ronis - labais zaglis, kas nodarbojas ar Robina Huda izlēcieniem 20. gadsimta sākuma Ņujorkā. Vairāk līdzības viņam gan ir ar Betmenu (kura priekštecis viņš visticamākais ir), jo:

Kā jau minēju, "Uriah Heep" ir viena no mana tēva mīļākajām grupām, kuras vairāki albūmi atrodami viņa lenšu kolekcijā. Šķiet, ka "Innocent Victim" nav viens no tur atrodamajiem ierakstiem, toties tas ir atrodams šaitan. To gan es nezinu, kāpēc es savā īstajā pirmajā mp3 diskā gribēju dabūt veselus 4 Uriah Heep albūmus (faktiski tur ir tikai 3 iekļauti, no viena ir tikai dažas dziesmas), bet fakts ir tāds, ka tā ir.