Kazhes pierakstu burtnīca

In terms of popularity Coldplay is one of the biggest bands in the world. In other terms it isn`t. Coldplay`s music isn`t overblown, on the contrary it`s a bit too slow and silent for me. With their new album they try to adjust to the modern world, but I can probably say that it`s not a thing they do particulary good. "White shadows" for instance is a bit too 80`ish for my taste, and on some other tracks silly synthesizers can be heard as well. Basically it is an album with no highlights, probably except for "What if", which isn`t that staying either. That doesn`t say that the record is bad, it`s just a bit too "nothingish" to be really good.

Torntons Vailders līdz nesenam laikam man bija gluži svešs putns. Uzvārds, protams, dzirdēts, bet neko no viņa darbiem lasījis nebiju. Kā izrādās, šis formāli 20. gadsimta pusei piederošais rakstnieks savas 78 gadus ilgās dzīves laikā bija paspējis uzrakstīt vien 7 romānus, kas gan, protams, nav neko brīnumaini, ievērojot to, ka pamatā viņš ir pazīstams kā dramaturgs. "Marta īdas" hronoloģiski ir viņa piektais darbs un es pagaidām nespēju noteikt, vai tas viņam skaitās viens no labākajiem - vai otrādi. Slavenākais viņa romāns neapšaubāmi ir "Svētā Ludviķa tilts", bet vismaz savā grāmatu krājumā līdz šim tādu atrast neesmu spējis, līdz ar to tieši "Marta īdas" ir mūsu pazīšanās sākums. Tas ir atkal jau kārtējais romāns vēstulēs. Šīs vēstules raksta virkne vairāk vai mazāk vēsturisku personāžu, kas dzīvojuši Cēzara laikmetā Romā un tās teritorijās. Apskatītie notikumi - Cēzara dzīves pēdējie gadi, kaut kādas intrigas ap viņu, Cēzara dzīves panīkums, attiecības ar dzejniekiem, Kleopatru un galvenokārt - Cēzara iekšējās pārdomas. Līdz ar to nav brīnums, ka vairumu vēstuļu raksta pats Cēzars, apcerot dažādus savas pasaules trūkumus un dažādus trūkumus sevī. Pats Cēzars Vailderam padevies pat ļoti simpātisks, tāds gudrs, sirms vecis, kas gan mazliet dumjš palicis savas kaisles dēļ, kas apzinās to, cik daudz viņa impērijā ir mīnusu, tomēr zina, ka reti kurš varētu tajā valdīt labāk par viņu, vīrietis, kas šaubās par jebkādu dievu eksisteni utt. Pāris citāti romānā ir patiešām kolosāli - piemēram, Cēzara apgalvojums, ka ja viņš nebūtu Cēzars, viņš kļūtu par Cēzara slepkavu. Augstāko aprindu intrigas man gan īpaši interesantas nešķiet, daļa no vēstulēm man šķiet visai garlaicīgas, taču kopumā šajā romānā var just ģēnija dzirksti, vienīgi tā patiešām ir dzirksts un nevis spoži apgaismots viss romāns.

If Umberto Eco is to be trusted, this will be the last of him I`ll be reading. On one hand I can understand his position - he`s 73 now and you rarely write your best work when you`re beyond such age. Since 1983 when "The name of the rose" came out Eco has been loved and respected in the world of the reading public. He has also enjoyed quite a lot of success as a historian of the Middle Ages, so he has nothing to regret about. Yet his decision can do nothing but make me sad. When one of the greatest voices of a generation decides to write no more, it is always sad. And if it`s one of your favourite writers of all time, you can only regret it.

Max Frisch is one of my favourite German-writing authors, especially some of his plays and the novel `Mein Name sei Hantenbein` have found a key to my soul. And in this book here there are two of his best plays - `Tryptichon` (about dead people who talk about their lives) and `Biography: A Game` (about the direction ones life might have taken if he had made different choices). Those are really good, so is a long story entitled `Bluebeard` about a man who supposedly has killed his wife (which is told entirely in shifts between a monologue and dialogues). What I didn`t enjoy was a story about a man who cuts information from a book and attaches it to his wall - including loads of useless information. Also I didn`t particulary enjoy Frisch`s non-fiction work - a few essays and speeches which are certainly not bad but the author isn`t an idol of mine therefore I can live without reading all of it.

A fun record that was my first taste of The Pogues. Listenable although I wouldn`t listen to it on a daily basis (contrary to `Fairytale of New York`).

A musical! Oh, luck, oh joy! Oh-bi-van-ke-no-bi! This musical is a parody, so they say. I`m not really sure parody for what, but a parody nevertheless. And it was made back in 1975. There`s this guy Brad Majors and his fiancee Janet Weiss that have to stay a night in a strange castle where weird things happen. Most notually - strange people happen. First, there`s the host Frank-N-Further a mad scientist who happens to be a bisexual transvestite from a galaxy named Transylvania. And he creates Rocky - a perfect loverboy for himself. Except for that Frank seduces both Janet and Brad - turning the first one into a sex-crazed person. And the action goes on. The plot is silly, of course, and it`s what you could have expected from a film like this. Sadly the music is also quite bad, and the singing - dull, like in most musicals. Frank himself is probably ok - his transvestite looks don`t really bother me, but this film may be funny as a historical document but a value as itself it doesn`t have.

A very nice and quiet film about a girl who worked as a maid for Johannes von Vermeer. As a matter of fact this film has very little to do with "Diary of a chambermaid" but I somehow thought it would be appropriate to mention this film right now. Anyhow, Scarlet Jochansen and Colin Firth play the lead roles in this film. You can`t expect too much going on in this film, because the Netherlands wasn`t exactly a very much fun place back in the 16th century. Or at least we`re lead to believe that it was that way. What`s weird about the whole thing is that Mr. Vermeer don`t do no kinky stuff with his maid although a love story surely exists between them it doesn`t end up in hay, on the molbert or somewhere else. The film itself is like an art piece, like a painting. By the way, Scarlet really does look like the girl in Vermeers painting - that`s a huge plus for the film. You probably shouldn`t watch this one in a loud company, but together with your loved one it will be a real treat (by the way, I watched it alone, poor me...).

Turpinot ekskursiju 60-to gadu garāžas rokā, pievēršos grupas "The Music Machine" vienīgajam īstajam albūmam. Savā laikmetā grupa vislielāko popularitāti sasniedza ar albūma atverošo dziesmu "Talk Talk", kas kļuva par tīri normālu hītu. Šo dziesmu var nosaukt par agrīno pankroku, protams, ar obligāto savam laikmetam ērģeļu izmantošanu un rejošajiem vokāliem. Stilistiski tas ir kaut kas pa vidu starp "The Troggs" smagākajiem gabaliem un "The Animals" ērģēļu pasāžām. Taču šis albūms nav tikai "Talk Talk" bez cita satura. Grupas līderis un dziedātājs (vārdu slinkums meklēt) bija patiešām labs songwriter un viņam padevusies virkne iespaidīgu citu dziesmu - piemēram, "Trouble", "Masculine Intuition", "People in Me", "Wrong" un bonuss "Double Yellow Line". Taču problēma slēpjas tajā, ka Šons Bonivels (tomēr apskatījos vārdu) par drošāku uzskatīja arī vairāku svešu dziesmu izpildīšanu grupas debijas albūmā. Tas mums ir devis pilnīgi sisijīgo "Cherry Cherry" (ko varētu izpildīt arī mazais Donijs Osmonds, ja sagribētu), ciešamu, taču bezmērķīgu bītlu "Taxman" izpildījumu, tradicionālo koverējamo "See See Rider", ko tikai Džons Fogertijs ar Creedence Clearwater Revival varēja padarīt par kaut ko lielāku, bet Bonivels un kompānija ne tuvu nestāvēja CCR nepretenciozajam grandiozumam, patētisku "96 tears" koveru (kurš gan patiesībā īpaši neatšķiras no oriģināla, bet tieši tas arī ir patētiski - koverēt viena hīta zvaigžņu nupat iznākušo hītu) un nesliktu, taču arī ne unikālu "Hey Joe" reprodukciju (šķiet, ka šo kompozīciju ir izpildījis vismaz miljons izpildītāju, bet man personīgi pietiktu ar Džimija Hendriksa versiju vien). Kopumā var teikt, ka ja grupa kārtīgi pieturētos savam netīro garāžas rokeru imidžam un būtu veltījusi mazliet vairāk laika, lai albūmā iekļautu tikai pašas radītās kompozīcijas, "Turn On" varētu būt kļuvis par vienu no sava žanra stūrakmeņiem. Tikmēr faktiski tas spēja kļūt tikai par kādu no palīgakmeņiem un "The Music Machine" nogrima aizmirstībā vēl ātrāk nekā "? and The Mysterians", "Shadows of Knight" un vēl kaudze visādu viņiem līdzīgu "superstāru". Patiesībā žēl - jo gluži bez odziņas šī grupa noteikti nebija.

Inokentijs Marpls is a legendary Latvian underground band. Surely it`s legendary only in Latvia and only among fans of underground punk music, but who gives a damn about who praises whom. It`s not like in the Bible where Noah begeth another person and another person begeth one more person and blah blah blah so much further. This was the first record the band issued in the format of a compact disk after something like 15 years of existence. I dare not say that all of those songs on the record are very good, I dare not say that the singer of the band has a great voice and I certainly dare not say that the song which features lyrics close to "Oh, your dick is your best friend" is very intelligent. But I dare say that this album has lots and lots of energy. And what more do you need?

Если честно, то разум говорит мне, что эта книга намного хуже "Мартовских ид", однако, если совсем честно, наплевать мне не этот разум! Большая мне от него польза. Да, "Теофил Норт", это не классика мировой литературы, зато читать интересно! (по крайней мере первые три четверти книги, под конец действительно книга начинает надоедать). Главных герой - Теофил Норт - это самый что ни сказать положительный герой, один из тех людей, которые вам помогают, когда вам совсем паршиво (не уверен, что такие в жизни существуют). Главная его ценность в том, что ему наплевать, что у вас за проблемы, он всегда как Макгайвер сможет что-нибудь придумать. Вообще Тео скорее похож не на Макгайвера, а на слугу Дживса - он себе ничего в жизни не желает, он очень образован, знает кучу языков и может не только помочь снять с человека подозрения за злодеяния, с которыми он никак не связан, помочь калеке без ног найти подругу, но и предложить свои услуге жене моряка, который не может иметь детей, в создании ребенка. Конечно, я понимаю, что в своей сути это поучающая литература, но легкий юморок и добавка в виде перца мне помогает переварить этот не особенно репрезентабельный жанр без особых переживаний. Единственное, что в книге мне мешает - Уайльдер не заметил, наверное, что рассказов в романе стало слишком много и что постепенно его творение стало больно уж однообразным. Ну и еще одна мелкая неприятность - героев в романе многовато, по крайней мере я не в силах вспомнить каждого персонажа, который в течении десяти глав отсутствовал, а тут вдруг взял, да и вернулся. Я не считаю, что читателя надо считать балбесом без памяти, но у всего есть свои пределы. Да, да и я не совсем уверен, что местами у достопочтенного Уаильдера не возникает проблем с хронологией книги, но это и не удивительно - он был уже совсем не первой свежести, когда писал этот - свой последний - роман, и хотя витальности его герою все еще хватает, но, конечно, писатели, которым за 70, редко создают непревозжденные шедевры.