Kazhes pierakstu burtnīca

Ārprātīgi paredzama filma. Jau no pirmajām minūtēm bija skaidrs, ar ko tas viss beigsies.

Formāli ņemot, šis Judas Priest albūms atrodas pašā pirmajā Mp3 diskā, kas parādījās manā kolekcijā. Oficiāli tā numurs gan ir 4, bet tieši šis ir disks ar Ļeņinu un uzrakstu: "Mp3 - eto ješe odna pobeda kommunizma!" uz vāciņa.

Ja nu kaut ko es nevaru saprast, tas ir kāpēc man kādreiz Jethro Tull likās "mīksti" un smieklīgi. Šo ierakstu "iegādājos", domājot, ka šī grupa pieder kategorijai "hard rock" un to izdzirdis, padomāju, ka tā ir mazām meitenēm domāta flautu mūzika. Tikai ar laiku sapratu, ka "Aqualung" mūzika nebūt nav viegla un ka tikai es nebiju spējīgs to atbilstoši uztvert 16 gadu vecumā. Varbūt tur pie vainas ir flautas un akustiskās ģitāras izmantošana, jo tolaik man bija asociācija, ka smaga mūzika ir tāda, kas balstās uz dzelzs bungām un mežonīgām elektriskām ģitārām (par smagu mūziku uzskatot, piemēram, "Manowar", kas gan tā nopietni ņemot, ir daudz popsīgāki par šo Jethro Tull albūmu).

Turpinu ceļojumu "mana tēva mūzikā". Kraftwerk manā dzīvē ienāca ar ierakstu "Radioaktivitat" (vācu versijā), bet "Autobahn" tur parādījās tikai līdz ar konkrētā diska parādīšanos manā krājumā.

Esmu gatavs tikt nodēvēts par stagnējošu bezhumora perdeli, bet šajā filmā nebija nekā īpaša. Vismaz ne vairāk īpaša kā bija filmā "Jumanji".

Dīvaini paliek, padomojāt, ko šī grupa ir izaugusi no tās blices, kas saucās "Manfred Mann" un kuras lielākais grāvējais saucās "Doo wah diddy". Nē, "Manfreda Manna Zemes banda" nav 60-to gadu burbuļpopa grupa, bet gan septiņdesmito gadu džezroka-progroka apvienība, kurai šis laikam gan ir pazīstamākais albūms un tajā pilnīgi noteikti atrodas man vislabāk zināmā šīs apvienības kompozīcija - "Spirits in the Night" (kas gan patiesībā oriģināli bija Brūsa Springstīna dziesma, kuru nekad neesmu dzirdējis). "Spirits in the night" meldiņā ir jūtamas pavisam nelielas disko noskaņas, bet precīzāk to varētu nosaukt par kādu krustpunktu uz taisnes "King Crimson" - "Journey". Būtu vienkārši pieņemt, ka šāds ir viss albūms - balansējošs starp progroku un arēnas roku, katru reizi tuvojoties otrajam kļūstošs mazāk baudāms, pirmajam - vairāk. Tomēr te vairums kompozīciju ir instrumentāli gabali, kas nu nekādi nav atbilstošs elements arēnas rokam. Piemēram, "Countdown" ar īstenībā diezgan rokenrolīgo ģitāras melodiju, nekāds "Journey" neizpildītu. Problēma ir tāda, ka šie instrumentālie gabali lielākoties nav tik pārsteidzoši, lai liktu man (ievietot epitetu). Ja, piemēram, garas Pink Floyd vai King Crimson instrumentālas pasāžas mani piesaista, tad par Manfredu Mannu to tomēr teikt nevarēšu. Par vainu tam varētu būt šīs grupas sekundārums - mani kā klausītāju ne brīdi nepamet sajūta, ka "Nightingales&Bombers" ir B un nevis A līmeņa grupas albūms. Lai gan, piemēram, "Time is Right" man patīk pat ļoti labi, iespējams, ka labāk par "Spirit in the night", bet tas atkal nav nedz progroks, nedz džezroks, bet gan drīzāk blūzroks, kurā gan (tāpat kā visās šī albūma kompozīcijās) ir mazliet par daudz tehnisko triku salikts virsū - visādas dažādas futūristiskās skaņas man rada sajūtu, ka darīšana te ir nevis ar mūzikas albūmu, bet gan ar sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas seriālu (līdz ar to "Crossfade", kur šādi stilīgie elementi ir gandrīz vai centrālā kompozīcijas daļa, mna patīk mazāk nekā "Countdown", kur tie ir tikai piedevas galvenajam ēdienam).

Nu, lūk, jūsu uzmanībai tipisks neuzmanības gadījums (hmm... divreiz atkārtoju vienu vārdu): noskatījāmies pie NR filmas "Zodiac" reklāmas rullīti un tad, skatoties pašu filmu, nevarējām nekādi saprast, kad mums beidzot rādīs reklāmā redzētos kadrus. Bet tie nekādi neparādījās (tā kā iekš otrajiem Klerkiem tā arī neparādījās neķītrā Kellija, kurai vajadzēja rotaļāties ar ēzeli). Tomēr filma it kā bija riktīgā - vismaz tā bija par leģendāro zodiaka slepkavu, kas terorizēja Amerikas dienvidus sešdesmito beigās un septiņdesmito sākumā.

Kas var būt labāk kā divās dienās noskatīties veselu viena seriāla sezonu? Patiesībā es varētu nosaukt diezgan daudz ko, kas būtu labāk par to. Iestigšana ar mašīnu netālu no Āraišu vējdzirnavām mālaina ceļa malā gan laikam šajā labāko lietu sarakstā neietilpst, tāpēc šeit par to nestāstīšu.

Mīlēt AC/DC un nemīlēt "Highway to Hell" ir tā kā mīlēt piena produktus un nemīlēt saldējumu. Vai tā kā mīlēt sievietes un nemīlēt Sandru Kalnieti. Ok, tas tikai tā iestarpinājums.

Uzrakstīt par Nensijas Maiersas "The Holiday", nepieminot "Love Actually" laikam gan nav iespējams. Tāpat kā neizbēgami pieminamajā filmā šeit ir sapulcināts patiešām ekselents aktieru ansamblis - no britu puses tie ir Džūda Lovs un Keita Vinsleta, no amerikāņu - Kamerona Diaza un Džeks Bleks. Kad krutā filmu treileru veidošanas kompānijas īpašniece Amanda (Diaza) izšķiras ar savu draugu Ītanu neilgi pirms Ziemassvētkiem (kas, kā zināms, ir gada romantiskākais laiks), viņa izlemj uz pāris nedēļām aizbēgt no savas dzīves un par savu patvērumu viņa izvēlas kādu Anglijas miestiņu, piedaloties "apmainies ar mājam" projektā, savā mājā atstājot anglieti Airisu (Vinsleta), kura jau vairākus gadus ir iemīlējusies savā kolēģī Džasperā, ar kuru viņai reiz bija sakars (starp citu, Rufusa Sjūela vietā gandrīz nav iespējams neiedomāties šajā lomā Hjū Grāntu, jo tas ir tieši tas personāžs kuru zilacainais Hjū atveido visās savās filmās jau savus gadus. Džūda Lovs, kas spēlē Airisas brāli, patiesībā ir vēl viens Hjū Grānta personāžs (tikai beigās izrādās, ka viņš nemaz TĀDS nav). Kā lai arī nebūtu, Amanda nonāk tajā angļu miestā, bet Airisa - milzīgajā Amandas mājā Holivudā. Tur Airisa iepazīstas ar pensionēto kino scenāristu Artūru, kurš viņai māca kļūt no "draudzenes" par galvenās lomas atveidotāju, kā arī iepazīstas ar jauko un mazliet tusnīgo Džeka Bleka varoni (vārdu šamam neatceros). Jā, Džeks Bleks šajā filmā, protams, paliek uzticīgs sev, iepinot ar mūziku saistītus elementus (mazliet atsaucot savu performanci iekš "High Fidelity"), tomēr šoreiz viņam ir ievērojami nolīdzināti stūri un viņš nav ne tuvu tik ekspansīvs kā citās savās lomās (patiesībā gan laikam vienīgā filma, kur viņš nemaz nebija viņš pats, bija "King Kongs"). Nav grūti nojaust, ka beigās Airisa paliek kopā ar Džeku Bleku, bet Amanda - ar Džūdu Lovu. Pārim Anglijā sižetu sarežģī tas, ka Lovam ir divas meitas, kuru eksistenci viņš slēpj, tāpat kā savu atraitņa statusu, bet Amanda domā, ka viņš vienkārši satiekas ar dažādām sievietēm, kas viņam visu laiku zvana (līdzīgi kā iekš "Fierce Creatures" par zoodārza direktoru bija aizdomas, ka viņš ir seksa maniaks, kamēr viņam mājās bija vairāki kustoņi, kas taisīja trobeli). Tikām Airisai un Blekam sarežģījumus rada tas, ka viņi līdz šim bijuši tie, kuri mīl, bet kurus nemīl, kā rezultātā mīlestības objekti viņus abus diezgan pamatīgi izmanto.