Kazhes pierakstu burtnīca

Kā būtu, ja Anglijas karaliene pēkšņi kļūtu par aktīvu lasītāju? Diez vai šis ir jautājums, kas ir nodarbinājis daudzus prātus, bet tieši šāda premisa ir populārā angļu aktiera un dramatura Alana Beneta īsromānam "The Uncommon Reader". Grāmatas nosaukums, lai arī izklausās vienkāršs, varētu būt pamatīgs izaicinājums latviska tulkojuma tapšanas gadījumā, jo "neparastā lasītāja" šajā gadījumā ir domāta kā pretnostatījums "commons" jeb aristokrātijai nepiederošajiem cilvēkiem, kam latviešu valodā droši vien pareizākais apzīmējums būtu "visi", ja vien par vietējiem aristokrātiem neuzskatīsi, piemēram, Lembergu dzimtu. Bet, protams, ne jau par Lembergiem ir šis stāsts.

Francis Kemps bija ļoti nozīmīgs sabiedriskais darbinieks gan vēl cara laika Krievijā, gan arī neatkarīgās Latvijas apstākļos. Viņa darbs "Latgales likteņi" ir viens no sakarīgākajiem un vēstījumiem par Latvijas trešās zvaigznes, proti, Latgales, vēsturi un kultūru. Tā sākotnējā versija ar nosaukumu "Latgalieši" klajā nāca 1910. gadā. Kempa liktenis bija sarežģīts. Viņš bija viens no tā saucamajiem Latgales separātistiem, proti, neatbalstīja bezierunu Latgales iekļaušanu jaunajā Latvijas republikā un vispār ļoti rūpējās par to, lai viņa dzimtais novads netiktu apdalīts. Brīvvalsts laikos viņš bija ievēlēts Satversmes sapulcē un Latvijas 1. Saeimā, bija Dzelzceļu virsvaldes inspektors, taču pēc Ulmaņa apvērsuma tika no amata atbrīvots un vairākkārt apcietināts. Arī pēc šīs grāmatas iznākšanas vēl vienu reizi Ulmanis paspēja Kempu apcietināt. Lieki teikt, ka padomju varai viņš bija vēl mazāk tīkams - 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibīriju, kur 1952. gadā miris - izceļoties ugunsgrēkam viņa dzīvesvietā. Neesmu sevišķs šīs konkrētās vēstures lappuses eksperts, bet, cik saprotu, Kemps ierindojams izcilāko sava laikmeta latgaliešu vidū līdzās Francim Trasunam un Nikodemam Rancānam.

Manas attiecības ar starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu ir pretrunīgs, kā jau vairumam cilvēku, taču mazliet citādā veidā kā lielākajai daļai to ļaužu, kuri apgalvo, ka tas ir sūds un tomēr pēc konkursa spēj nodungot vairākas dziesmas un sūdzās, ka uzvarēja neīstais dalībnieks. Es patiešām neesmu regulārs Eirovīzijas skatītājs, toties es LU maģistra darbu rakstīju par Eirovīzijas rezultātu korekciju, izslēdzot no tiem "kaimiņu balsošanas" faktoru. Tagad, teju 15 gadus vēlāk, varu atzīt, ka arī mans maģistra darbs bija sūds, ne tikai Eirovīzija, bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Antuāns de Sent-Ekziperī savā ziņā bija ļoti šaura profila rakstnieks - faktiski visi viņa darbi ir par lidotājiem, kas laikam gan nav pārsteidzoši, jo arī viņš pats primāri bija lidotājs un tikai tad - rakstnieks, turklāt viņš pilnīgi noteikti bija lidotājs tālab, ka tas bija viņa aicinājums, nevis izvēlēts maizes darbs. Arī šis viņa īsromāns "Nakts lidojums" ir par cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nespēj nelidot.

No visām izrādēm, kas skatāmas Nacionālā teātra Baltā kuba Interneta projektā "Baltā sieva" vismazāk atbilst teātra izrādei šī vārda tradicionālā nozīmē. Un vienlaikus - vismaz manās acīs tā ir līdz šim lielākais veiksmes stāsts, ko Baltais kubs ir radījis. Jā, kaut ko tādu "normālā teātrī" nav iespējams parādīt, bet tajā arī lielākais spēks - izmantot tās paplašinātās iespējas, ko virtualizācija var piedāvāt, nevis mēģināt kaut kā tomēr no šī formāta izspiest to, kas tajā īsti nav iespējams.

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.

Tas viss sākās kā joks, kā jau parasti šādas lietas. Man un Aldim vispār viss parasti bija tikai joks un niekošanās, ne vairāk. Mēs no dzīves negaidījām daudz un tai nedevām daudz, bet vismaz vienmēr saglabājām humora izjūtu, kāda nu tā mums bija.

Trešo X paaudzes daļu skatījos daudz vēlāk kā pirmizrādes dienā. Daļēji šo aizkavētos skatīšanos izraisīja emociju trūkums pēc otrās daļas, daļēji - mazliet izmainījušies dzīves apstākļi. Kā lai arī nebūtu, šis trīs sēriju "seriāls", ja tā to var dēvēt, nu ir noskatīts, un trešās daļas vērtējumā sava tiesa atblāzmosies arī no pirmajām divām daļām.

Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.

Viens no maniem daudzajiem plāniem šim gadam bija klātienē skatīt spēlējam visas Latvijas futbola Virslīgas komandas. Līdzīgi kā citus plānus, arī šo pamatīgi ietekmēja Covid-19, taču šajā gadījumā vismaz ir cerības, ka būs sanākusi tikai aizkavēšanās, nevis pilnīga plānu izgāšanās. Taču kārtu būs mazāk nekā plānots, un prognozēju, ka arī man laika tuvākajos mēnešos nebūs ļoti daudz, tāpēc šīs sezonas pirmajā kārtā apmeklēju divas spēles. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā ir pirmā reize manā dzīvē, kad divus vakarus pēc kārtas esmu gājis uz futbolu. Un pieredze bija nudien gana interesanta.