Kazhes pierakstu burtnīca

Atšķirībā no teju visiem pēdējo gadu ceļojumiem, Skotija man kā gala mērķis plānos bija jau sen. Daba, pilis, Edinburga, futbols, vēsture - šādas mirkļbirkas es lietotu, raksturojot savas iepriekšējās emocijas par šo Lielbritānijas daļu. Kā tas sanāca, ka aviobiļetes lidojumam septembrī biju nopircis jau janvāri, pat vairs neatceros, bet tas tikai vēl vairāk pastiprina apziņu, ka šis ceļojums nebija nejaušs un spontāns.

JRT jauno otrā kuras aktieru nule kā pirmizrādi piedzīvojušais veikums "Svaigās asinis" ir izrāde, kas mani ar savu premisu ļoti ieintriģēja, bet nespēja apmierināt manu apetīti pēc tā, ko tā arī īsti nebija solījusi nodrošināt. Mēģināšu izskaidrot, par ko ir izrāde un kā man tajā pietrūka.

Slavenu mūziķu pēcnāves ieraksti ir īpašs stāsts, kura atslēgas vārds lielākoties ir nauda un kurā reti tu atradīsi karjeras lielākās pērles. Ja vien nav gadījies tā, ka mūziķis ir nomiris, būdams jau ļoti tuvu ieraksta noslēgumam, vai pat pēc tā, tikai pirms oficiālas izdošanas, skaidrs, ka tas produkts, kas nonāk tavās rokās, nav gluži tāds, kā to bija iecerējis tā radītājs. Lielākoties pēcnāves albumos nonāk dziesmas, kuras vispār nav bijis paredzēts izdot - paša radītājprāt, neveiksmīgi mēģinājumi, atgriezumi, līdz galam neizstrādāti risinājumi un tā tālāk. Jautājums: vai Leonarda Koena "Paldies par deju" ir izņēmums?

2019.gads pamazām tuvojas savai izskaņai. Lielveikalus jau pāris mēnešus ir pārņēmušas Ziemassvētku noskaņas, dažādi interneta mediji pamazām gatavo klikšķināmus topus kategorijās "gada seksīgākais dupsītis" un "stulbākie Trampa citāti" un arī Vilcieniņu meistarības kārtējā sezona atrodas kaut kur ap savu ekvatoru. Pamazām tuvojas arī katra Restorānvagona praktikanta lielākais murgs - sesija. Dažam tā jau ir kaut kas zināms no iepriekšējiem gadiem, kādam citam pirmā, vēl kādam - pēdējā, un gan jau, ka mūsu vidū ir arī tādi, kuriem tā būs gan pirmā, gan pēdējā reizē!

Vilcieniņu meistarības trešā kārta atnesa dubulto spēli, dalībniekiem sacenšoties Āzijas un Nīderlandes savaldīšanā. Līdzīgi kā iepriekšējā sezonā, arī šogad trešajā kārtā dalībnieki tika sagrupēti pēc vietām kopvērtējumā, labākajiem tiekoties ar labākajiem un pārējiem - ar pārējiem.

Nezinu kā tu, bet es bītlu jauno albumu negaidītu ar nepacietību. Te es, protams, runāju par leģendārās Liverpūles grupas jaunu studijas ierakstu, nevis JRT izrādi. Ne tāpēc, ka es nebūtu fans vai tāpēc, ka neuzticētos biorobotiem, bet gan tālab, ka man nemaz nepatiktu, ka jauni bioroboti sadarbojas ar vecu un sevi izsmēlušu Polu Makartniju. Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Pagaidām man ir grūti pārliecinoši formulēt savas domas par izrādi "Baltais helikopters", jo pieredze liecina, ka tām teātra izrādēm, kurām piemīt pēcgarša, tā mēdz laika gaitā mainīties vēl vismaz mēneša garumā pēc tās noskatīšanas, bet Helikoptera emocijas ir vēl gluži svaigas. Līdz ar to pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika pats vairs galīgi nepiekritīšu šeit rakstītajam, taču arī sākotnējām emocijām noteikti ir sava nozīme.

Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.

Tā nu gan ir škrobe - vienu reizi jau biju par šo Dāvida Grosmana romānu savu aprakstu uztapinājis, pat biju pārliecināts, ka esmu to nopublicējis blogā, bet tehniska brāķa dēļ tas aizgāja nebūtībā, un tagad jāraksta atkal no jauna, jo failu biju jau paspējis nodzēst. Nu, nekas, varbūt otrā reizē izdosies kaut ko jēdzīgāku sacerēt.

Nav nekāds noslēpums, lai gan to pārmērīgi arī neafišēju, ka Frenks Zapa, kura uzvārdā latviešu valodā acīmredzami pietrūkst viena burta P, ir viens no manis visvairāk cienītajiem, ja ne obligāti - visvairāk mīlētajiem - rokmūziķiem. Vīrs ar milzīgām darbaspējām, nevaldāmu radošumu, satriecošu ģitārspēli un ļoti stingriem principiem vārda brīvības jautājumos, kurš turklāt vēl arī bija kategoriski pret narkotiku lietošanu - Zapa bija fenomens, leģenda un tā tālāk. Cita lieta, ka, kā jau tas raksturīgs drosmīgiem māksliniekiem, kas strādā idejas, nevis dolāru vārdā, ne viss viņa radītais ir paredzēts visu (proti, manām) ausīm. Taču laist garām koncertu, kur Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā izpildīs Zapas mūziku, noteikti man nešķistu prātīgi.