Max Frisch

Jürg Reinhart: Eine sommerliche Schicksalsfahrt

6.5
(valoda: vācu) Šis ir pirmais Maksa Friša romāns, kas tapis uzrakstīts, kad viņam bija apmēram tikpat gadu, cik man tagad. Un jāatzīst, ka pretēji savām prognozēm, es nejūtos nemaz tik ļoti pazemots, kā varētu. Tomēr jāatzīst, ka literatūrā ne visi ģēniji tā kā sportā savus lielākos panākumus gūst vēl gandrīz pusaudža vecumā. Jirgs Reinhārts ir stāsts par kādu jaunu vīrieti, kas sākumā gandrīz tiek no baroneses pavedināts, bet tad "satusē" ar vienu jaunu meiteni, tad viņš aizbrauc, viņai piemetas kaut kāda kaite, no kuras viņa nonāk komā, viņš atgriežas un izpilda viņai eitanāziju. Tieši šis nobeigums ir vienīgais elements, kas manās acīs paceļ šo Friša darbu pāri "sviesta" līmenim, kas citādi šajā grāmatā ir diezgan augsts, romāns līdz tam ir vairāk vai mazāk tradicionāls, prognozējams, nedrošu roku rakstīts, nē, protams, var nojaust, ka Makss Frišs nav gluži trešās šķiras rakstnieks, bet viņa talants, šo grāmatu rakstot, vēl nebija noslīpēts, nebija tur kaut kā tāda, kas viņu vēlāk padarīja par sava laikmeta Kafku. Tas ir tā - lasīt to, protams, var, tāpat kā pēc analoģijas var klausīties arī visus agrīnos bītlu albūmus, taču tā saturiskā puse ir diezgan blāva un pārējas puses arī nav diži spožākas.
2006-11-08 00:00:00
book, 1934

J`adore ce qui me brûle

4.0
Šis romāns ir turpinājums Jirgam Reinhardam un vēl mazliet mazāk interesants par savu priekšteci. Šeit mēs izsekojam vairāku sieviešu attiecībām ar Jirgu Reinhardu, kas pamazām nodzīvojas līdz visai zemam līmenim, kā arī izsekojam pašam Jirgam Reinhardam. Patiesību sakot, baismīgi garlaicīgi un tā, ka man pat negribas ieslīgt detaļās, kālab tieši man šī grāmata likās garlaicīga, jo pietiek ar pašu garlaicības faktu, nekādi papildu komentāri tur nav nepieciešami.
2006-11-22 00:00:00
book, 1943

Santa Cruz

9.0
Ai, nerakstīšu vāciski, slinkums. Patlaban šī Maksa Friša luga ļoti atbilst manam dvēseles stāvoklim. Tas ir stāsts par to, kā dzīve varētu izvērsties un varētu neizvērsties. Tajā ir sieviete Elvīra, kam pirms 17 gadiem bija afēra ar Pelegrīnu, pirātu, bet kura nespēja ar viņu kopā atstāt Santa Kruzu un turpināt nemierīgu dzīvi. Tas ir Barons, kurš nedevās kopā ar Pelegrīnu pirms tiem 17 gadiem uz Havaju salām, bet apprecēja Elvīru un uzaudzināja viņas un Pelegrīna meitu kā savu bērnu. Tas ir Pelegrīns, kurš drīz mirs un kurš sapņo par savu fermu kaut kādā tālā salā. Elvīra tikām katru nakti par jaunu izdzīvo savu un Pelegrīna stāstu sapņos. Savukārt Barons vienmēr domā, ka viņš daudz ko varētu būt palaidis garām, neaizbraucot uz Havaju salām. Taču tikai Pelegrīns apgalvo, ka viņš nenožēlojot neko tādu, ko ir darījis, un nevēlas neko darīto piedzīvot atkārtoti. Tāpēc viņš var mirt laimīgs, bet Elvīra un Barons 17 gadus viens attiecībā pret otru nav bijuši vaļsirdīgi. Iespējams, šī situācija nemaz tik ļoti neatbilst manai dzīves realitātei, bet tās lasīšana uz mani atstāja lielu iespaidu.Patiesībā es gan Santa Kruzu esmu kaut kad senāk lasījis, taču pavirši un steidzīgi, neiedziļinoties saturā un neko daudz pēcāk neatceroties. Tagad tas vairs neatkārtosies, varbūt. Rit mana pēdējā stunda Delfos un es nezinu, kādā Santa Kruzā es nonākšu no šīs Grieķijas pilsētas, neviens orākuls to man priekšā nesaka. Makss Frišs tomēr patiešām bija ģeniāls rakstnieks, viens no maniem iecienītākajiem. Tagad pamazām plānoju pārlasīt vairumu viņa lugu, kā nekā esmu bibliotēkā tās vāciski paņēmis (līdz šim tās esmu lasījis tikai krievu tulkojumā, bet tas jau nu noteikti nav tas pats).
2006-09-29 00:00:00
book, 1944

Nun singen sie wieder

8.0
Meine chronologische Wanderung durch die Werke von Max Frisch geht weiter. Mit "Nun singen sie wieder" haben wir das Ende des 2. Weltkrieges erreicht. Und auch im Buch die Handlung geht von dem Krieg. Das Stück fängt mit dem Erschiessen von einer Gruppe Geiseln (21 Menschen insgesamt), das mekrwürdige and dieser Erschießung ist das Benehmen der Geiseln - sie alle singen bis zu ihrem Tod. Am Erschießen nehmen 2 Menschen an (die, wie man vorstellen kann, zu den Nazis gehören) - Karl und Herbert, sein Chef. Für Herbert das Erschießen ist nichts besonders, und auch das ist kein Wunder, da er nur befehlt und nicht tut, der Karl kann aber das nicht so leicht vergessen. Und wenn Herbert ihm noch befehlt den Pope zu erschießen, der das Grab für die Geiseln gegraben hat, da ist es ihm genug. So verläßt Karl die Armee un kommt in sein Dorf zurück, wo sein Vater versucht ihm zu erklären, daß er zu den Nazis rückkehren muß. Da er darauf nicht bereit ist, so hängt Karl sich einfach auf. Der Pope wird natürlich auch erschossen, ebenso wie der Vater Karls, den Herbert, sein ehemaliger bester Schüler erschiessen befehlt. Am Ende bleiben die Gestorbenen zusammen, und auch die noch Lebenden zusammen. Die Lebenden glauben, daß die Verlüßte und Tode nicht sinnlos waren, die Toten wissen natürlich, daß alles sinnlos war und das noch viel Mist in ihren Namen getan wird. Und am Ende behauptet einer der toten, daß alles sinnlos ist. Nur die Liebe ist schön, weil die Liebe als einzige selber weiß, daß sie sinnlos ist. Tragisch und schön.
2006-10-03 00:00:00
book, 1945

Als der Krieg zu Ende war

7.5
Das letzte Stück aus dem 2 Band der Gesammelten Werke von Max Frisch ist eins das ich noch nicht gelesen hatte. Es erzählt von Agnes, einer Frau, die im Keller ihres Hauses nach dem Ende des 2. Weltkrieges sich mit ihrem Mann zusammen flüchtet. In ihrem Haus wohnt jetzt einer Gruppe Russischen Soldaten, und unter denen auch der Kommandier Ivanov. Labi, pāreju uz latviešu valodu, vāciski pārāk lēnām iet. Tātad, tai Agnesei vīrs ir bijis Vērmahtā un vai nu ir vai nu nav piedalījies ebreju apšaušanā Varšavas geto. Toties ir droši zināms tas, ka Agnese vienojas katru dienu vienu stundu pavadīt ar Ivanovu apmaiņā pret to, ka krievi pagrabā nelien un viņas veci tur neatrod. Tikai problēma tāda, ka tur ar Ivanovu nekādu seksa padarīšanu viņai nav, bet vācu valodu Ivanovs nezina. Tikām vīrs, lai viņam būtu mierīgāks prāts, tiek turēts neziņā par Ivanova vācu valodas spējām un viņš domā, ka sieva ar to par Gēti un Šilleru sarunājas, lai gan patiesībā viņi vienkārši kaut kur apkārt vazājas, skatās viens uz otru un pamazām iemīlas viens otrā. Beigās gan vīram nervi neiztur un viņš no pagara iziet, atklājas viss saistītais ar Ivanova valodu zināšanām + atklājas, ka to vīru apsūdz diezgan palielos noziegumos, tomēr Ivanovs viņam un Agnesei atļauj aiziet. Lai gan Agnese patiesībā vairs nekur aiziet negrib, jo ir ieķērusies Ivanovā, ar kuru viņi katrs sarunājas savā valodā, nesaprotot, ko otrs saka. Vispār - normāla luga.
2006-10-07 00:00:00
book, 1949

Graf Odorland

8.5
(valoda: vācu) Grāfs Ēderlands ir viena no Maksa Friša pazīstamākajām un savā ziņā arī šausmīgākajām lugām. Tās pamatā ir jautājums, kādēļ cilvēks kļūst par slepkavu un vai cilvēks var kļūt par slepkavu bez sevišķa iemeslu. Tās centrālais varonis ir kāds jurists, kurš aizstāv slepkavu ar cirvi. Šis slepkava ir bijis pavisam normāls biroja darbinieks, kurš kādu nakti sadomājis aiziet uz savu darba vietu uz tualeti un tur bez jebkāda iemesla ar cirvi nogalinājis naktssargu. Tā gadās. Tikām šis jurists vienā brīdi ņem un aiziet no mājas un sievas un sāk realizēt praksē bērnu pasaku/dzejoli par grāfu Ēderlandu, kas staigā pa zemi ar cirvi rokās un pastrādā slepkavības. Tā nu viņš arī dara, aizbrauc uz Santorinu (vai kaut kādu citu līdzīgu vietu) un tur vada sacelšanos ar savu cirvi rokās, kļūstot bez maz vai par valsts vadītāju. Tad vienā brīdī viņš it kā pamostas no sapņa par grāfu Ēderlandu, tikai visi pārējie zina, ka tas nav bijis nekāds sapnis. Kaut kā man pagalam nepadevās apraksts, jo es gribēju patiesībā tikai teikt, ka šī luga RULEZ!
2006-12-01 00:00:00
book, 1951

Rip van Winkle

8.5
"Rips van Vinkls" ir Friša radio luga, kas vēlāk pārauga romānā "Štillers" un te nu man jāatzīst, ka oriģinālā versija ir interesantāka par tās gala produktu. Sākotnējie notikumi šajā lugā ir līdzīgi kā romānā - kāds vīrietis tiek aizturēts Šveicē dzelzceļa stacijā pēc tam, kad viņš ir iedevis pliķi uzstājīgam stacijas darbiniekiem, izrādās, ka viņš ceļo ar viltotiem dokumentiem, kā rezultātā viņš nonāk cietumā. Kāds nejaušs aculiecinieks policijai atklāj, ka šis aizturētais nav nekas cits kā pazīstamais tēlnieks Anatols Vādels, kas pazudis pirms dažiem kadiem (Vādels romānā pārvēršas par Anatolu Štilleru). Taču aizturētais vīrietis atsakās sevī atzīt šo Vādelu, kurš turklāt tiek meklēts par vairākiem nebūtiskiem noziegumiem, piemēram, viņš nav samaksājis kaut kādus nodokļus. Tā vietā šis cilvēks uzskata un apgalvo, ka viņš esot Rips van Vinkls, kas Latiņamerikā pastrādājis vairākas slepkavības un jau Šveicē ir nogalinājis savu sievu. Atrodas arī Anatola Vadela sieva - dejotāja, kura vīra iespaidā patiešām bija gandrīz kapā novesta, bet nekādu vardarbību viņš pret viņu izrādījis nebija. Kāds advokāts ņemas cītīgi van Vinklu aizstāvēt, mēģinot panākt sava aizstāvāmā atbrīvošanu no cietuma, kamēr pats Vādels (vai van Vinkls) mēģina pierādīt, ka viņš ir slepkava un nevis kaut kāds tēlnieks. Tikai problēma ir tāda, ka viņu visi atpazīst kā Vādelu, tai skaitā sieva. Turklāt tā kā viņš ir ievērojams tēlnieks, vietējā mākslas akadēmija gatava nomaksāt visus viņa parādus, lai tikai Vādels tiktu atbrīvots un varētu tikt atklāta viņa jubilejas izstāde. Tiesa patiešām Vādelu attaisno, atzīstot viņu par Vādelu un nevis par Ripu van Vinklu (kas turklāt izrādās personāžs iz kāda stāsta par vīrieti, kas aizmidzis zem koka un pamodies pēc 20 gadiem pavisam citā pasaulē). Tikai Vādels nav apmierināts ar tiesas lēmumu un mēģina nogalināt savu sievu pa īstam, tiesa, neveiksmīgi, un atkal tiek ieslodzīts. Un kā izsakās prokurors, kas piedalījās viņa lietā, problēma šajā situācijā ir tāda, ka tiesas cilvēku vērtē un uzskata par to, kas viņš kādreiz ir bijis - šajā gadījumā tēlnieks, saviem stereotipiem, kas balstīti uz pagātni izslēdzot domu, ka cilvēka attīstība var nebūt nepārtraukta. Proti, kāpēc gan šis cilvēks X, kas pirms 3 gadiem bija vēl tēlnieks Anatols Vādels, tagad nevarētu būt nežēlīgs slepkava Rips van Vinkls, kas pastrādājis savus noziegumus vēl tajā laikā, kad eksistēja Vādels un šos noziegumus Vādels noteikti nav pastrādājis? Principā to var uzskatīt par atteikšanos no loģikas, bet var arī - par paradoksālu loģikas modeli. Vismaz man kaut kas tāds ļoti patīk.
2006-12-04 00:00:00
book, 1953

Don Juan oder Die Liebe zur Geometrie

8.5
(valoda: vācu) "Donžuāns jeb mīlestība uz ģeometriju" laikam gan ir populārā Maksa Friša luga, kas paspējusi paviesoties uz ne viena vien pasaules teātra skatuves. Šajā lugā Frišs piedāvā Donžuānu mazliet savādākā gaismā, nekā tas pierasts. Viņam lielais sieviešu pavedējs ar savām 1003 sievietēm ir cilvēks, kas sirds dziļumos alkst tikai nodarboties ar ģeometriju, ko viņš uzskata par interesantāku par jebkuru sievieti. Sievietes viņam ir tikai draudzenes, kamēr ģeometrija ir mīlestība. Un šīs ģeometrijas dēļ viņš būtu gatavs visas sievietes pamest, ja tas tikai būtu vienkārši. Protams, viņš pazudina ne vienu vien sievieti un aizved nāvē ne vienu vien vīru, bet tas viņam ir vairāk tā kā tāds joks, jo primārā lieta viņa dzīvē ir ģeometrija. Dīvaini, vai ne? Toties interesanti.
2006-12-02 00:00:00
book, 1953

Stiller

7.5
I somehow didn`t like this book as much as others Frisch had written. The plot is quite strange, off course, an American man gets arrested by the Switzerlands customs police for having a false password. He claims that his name is White and that he isn`t a certain Anatol Stiller (the quiet man, if you judge strictly by the name). The book is written as White`s diary in his unsuccessful attempts to convince the police that he is a murderer who has just returned from Mexico and not the supposedly involved in spying Mr. Stiller. Still everyone who knows Stiller, including his wife seem to be convinced that White and Stiller are the same person. In the end it proves that everyone was right, although I guess Stiller in the past was even more of a bastard than the murderer White.
2006-02-14 00:00:00
book, 1954

Homo Faber

8.0
Ar šo Maksa Friša romānu pēc idejas man vajadzēja iepazīties skolas laikā, kur tas bija ieteicamajā ārzemju literatūrā. Neiepazinos un tikai vēlāk uzzināju, ka Frišs patiesībā bija patiešām izcils rakstnieks.
2004-04-14 00:00:00
book, 1957

Mein Name Sei Gantenbein

9.0
(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.
2007-01-17 00:00:00
book, 1964

Biografie. Ein Spiel

9.0
Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!
2007-01-12 00:00:00
book, 1968

Gesammelte Werke in 7 Baenden: Band 7

7.5
Max Frisch is one of my favourite German-writing authors, especially some of his plays and the novel `Mein Name sei Hantenbein` have found a key to my soul. And in this book here there are two of his best plays - `Tryptichon` (about dead people who talk about their lives) and `Biography: A Game` (about the direction ones life might have taken if he had made different choices). Those are really good, so is a long story entitled `Bluebeard` about a man who supposedly has killed his wife (which is told entirely in shifts between a monologue and dialogues). What I didn`t enjoy was a story about a man who cuts information from a book and attaches it to his wall - including loads of useless information. Also I didn`t particulary enjoy Frisch`s non-fiction work - a few essays and speeches which are certainly not bad but the author isn`t an idol of mine therefore I can live without reading all of it.
2004-03-31 00:00:00
book, 1986

Amerika!

7.5
Makss Frišs ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta rakstniekiem, bet viena tipiska skāde, kas parasti rodas attiecībā pret jebkāda veida māksliniekiem, kas tev patīk - visas svarīgākās pieturas attiecīgajā daiļradē jau ir zināmas, atliek tik vien kā "zināšanu māte", proti, atkārtošana. Tomēr šīs grāmatas saturs man nudien nebija pazīstams, līdz ar to vēl mazliet "freša" Friša sanāca dabūt.
2021-06-10 17:55:35
book, 2011