Kazhes pierakstu burtnīca

Jevgeņija Morozova grāmata "The Net Delusion" jeb "Tīkla maldi" ir ļoti vērtīgs un savā ziņā pravietisks darbs, taču vienlaikus tai netrūkst arī problēmu, kuru dēļ es drīzāk ieteiktu iepazīties ar izvērstu tās kopsavilkumu (patiešām izvērstu, nevis virsējās kārtas skrāpējumu, kādu esmu spējīgs uzrakstīt es), nevis grāmatu pilnā apjomā.

Ilzes Šķipsnas vārdu es zinu no kādas grāmatas, kas bija manā plauktā skolas laikos. Droši vien esmu to grāmatu lasījis, bet precīza fakta atmiņā nav. Vēl zinu, ka par šo autori atzinīgi izteicies Guntis Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē", raksturojot viņu kā nozīmīgu trimdas literāti. Tagad esmu izlasījis viņas krājumu "Puse patiesības un citi stāsti".

Zane Daudziņa perfekti izvēlējās laiku, kad sākt rakstīt dienasgrāmatu - līdz ar 2020. gada sākumu, proti, brīdī, kad Corona bija tikai alus, bet Uhaņa - tikai pilsēta Ķīnā, kuras vārds standarta rietumniekam neko neizteica. Ja tā tas būtu palicis, diez vai šī dienasgrāmata kādā brīdī kļūtu publiska, jo pašai tās autorei būtu citi darbi, kam pievērsties, un arī no potenciālā lasītāja viedokļa tas būtu tikai viena (lai arī nenoliedzami ļoti interesanta) cilvēka stāsts, bet ne laikmeta liecība. Taču notika tas, kas notika, un līdz ar to "Dienasgrāmata" ir pieejama ne tikai Zanei, Vilim un viņu bērniem, bet arī visiem pārējiem latviski lasīt pratējiem. Mazliet ciniski jāpiebilst, ka viņu bērnu un vēl jaunākai paaudzei līdz ar to - tikai daļēji.

Pirms kāda laika, kura apjomu paturēt prātā nav manos spēkos, izlasīju Janas Egles stāstu krājumu/romānu "Svešie jeb Miļeņkij ti moj". Toreiz man bija sava deva iebildumu pret to, kā krājuma stāsti līmējās kopā un nebiju sajūsmā par dramatiskā vēstījuma atrisinājumu. "Dzimšanas dienas" gadījumā situācija ir vienkāršāka, jo šeit stāsti patiešām ir viens no otra neatkarīgi un kopējā bilde vairāk veidojas lasītāja galvā, bet mazāk - autores vārdos. Nē, astoņi stāsti, kas veido "Dzimšanas dienu", nebūt nav nejauši kopā sastiķēti, tomēr, rokmūzikas vārdiem runājot, tas ir drīzāk "Dark Side of the Moon", nevis "The Wall" princips - ir kopējā noskaņa, ir centrālās tēmas, bet nav mēģinājuma no daudziem stāstiem izveidot vienu.

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri neprognozējama. Vismaz racionāli grūti paskaidrot, kas gan varētu mani interesēt grāmatā par sociālajām cīņām Senajā Romā. Izskaidrojums gan visbiežāk ir prozaisks, un arī šoreiz tas ir vietā: paķēru šo grāmatu no plaukta Kuldīgas ielā, un tas nu to izlasīju. Šķiet, ka sākotnējais tās īpašnieks bija mans vecvectēvs, nezinu, cik ļoti viņu interesēja antīkās pasaules vēsture, bet vismaz nešaubos, ka gotiskā vācu druka viņam bija vieglāk lasāma nekā tas ir man. Labi, tas nav tik grūti, bet lasīšanas ātrums, protams, ir zemāks, un šajā fontā atšķirt mazo f no mazā s ir tiešām grūti.

Gadās reizes, kas man nav noskaņojuma lasīt kaut ko pārāk nopietnu un sarežģītu, un vienā šādā reizē izvēle krita par labu Rodžera Ekroida slepkavībai. Kā tas ir raksturīgi, ja darīšana ir ar Agatas Kristijas darbiem, gan jau kaut kad iepriekš šo romānu esmu lasījis, tagad gan nepateikšu, latviešu vai krievu valodā, bet nule izlasīju to arī oriģināla, kas gan diez vai būtiski ietekmēja manu viedokli par konkrēto romānu.

Turpinu savu ceļošanu pa Čārlza Dikensa daiļradi, un šajā brīdī esmu sasniedzis vienu no viņa slavenākajiem romāniem - "Oliveru Tvistu". Arī tas, protams, ir iepazīstams visdažādākajās formās un veidos, ieskaitot oskaroto mūziklu "Oliver!" un visai nesen Talsu Polaņska filmu.

Varbūt ne gluži pareizā secībā, bet esam pabeiguši iepazīties ar visām (līdz šai dienai) izdotajām Laura Gundara grāmatām par Spindzeli un Vali. Grāmata "Vaļa balss" šajā ciklā ir otrā un, manuprāt, labākā grāmata.

Tas droši vien ir liels noziegums, ka Laura Gundara grāmatu sēriju par Spindzeli un viņas vectēvu Vali nelasām gluži pareizā secībā - trešās grāmatas laiks pienāca pirms otrās, bet tā nu Estere izvēlējās, un bērna izvēles ir jāciena (ja neskaita situācijas, kad nav). Diez vai tas šajā gadījumā ir patiešām sevišķi būtiski, jo nekas tik kritisks starp grāmatām nenotiek, lai pēkšņi vairs nevarētu saprast notiekošo (arī Esteres vecumā), piemēram, ja otrās grāmatas laikā būtu izšķīrušies Spindzeles vecāki un tagad viņa vectēvu satiktu tikai mēneša otrajās piektdienās augošā mēnesī. Nē, nekas tamlīdzīgs te nav noticis un nezinu, kāpēc par to vispār ieminējos.

Balards ar savu romānu "Nogrimusī pasaule" pirms teju sešdesmit gadiem aizsāka jaunu žanru pasaules literatūrā - klimata fantastika. Apstākļos, kad reālās pasaules klimats jau ir lielā mērā kļuvis par fantastiku, var teikt - īpaši aktuāls literatūras paveids, lai arī kaut kādā mērā līdz ar to - vairs ne tik ļoti aktuāls. Brīdī, kad tu pats jau zini, ka tā nav gaisma, kas tuneļa galā, bet apziņa, ka esam dirsā, tev īsti nav nepieciešams šo mantru lieki atkārtot. Tikām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bilde vēl bija stipri citāda.

Šajā esejā ievērojams latviešu trimdas domātājs Roberts Mūks apskata rietumu pasaules filozofu centienus tuvoties tam, ko austrumos pazīst kā nirvānu un samsāru. Par grāmatas galvenajiem stūrakmeņiem var uzskatīt Karla Junga un Džeimsa Hīlmana rakstīto. Tāpat nozīmīgi, lai arī tie sāk otrā plāna varoņi, te ir Heidegers un Korbēns. Tikām Freidam un viņa visur saskatītajai seksualitātei Mūks oponē. Un tam visam vēl klāt nāk latviskā dzīvesziņa.