Leģenda par Kasparu Hauzeru ir viens no īpatnējākajiem deviņpadsimtā gadsimta stāstiem, līdz ar to grāmatplauktā ieraudzīta grāmata par viņu man šķita ļoti piemērota lasāmviela. Par Jākobu Vasermanu, kas uzrakstījis šo grāmatu, gan neko dzirdējis nebiju, bet izrādās tieši viņš ar šo savu romānu padarīja stāstu par Kasparu Hauzeru un viņa dzīvi populāru visā Vācijā. Neslēpšu gan, ka mani šī grāmata galīgi nepārliecināja par tās autora literāro dotību plašumu.

Manas spējas skatīties seriālus nekad nav bijušas satriecoši augstas un arī šobrīd nav tā, ka es pēkšņi varētu un gribētu tiem atvēlēt daudz laika. Turklāt ir zināms, ka šajā jomā mani arī nav īpaši viegli pārliecināt, ka kaut kas ir obligāti jāskatās. Par "Silicon Valley" es biju labus vārdus dzirdējis vairāku gadu garumā, jo (prognozējami) daudziem maniem kolēģiem šī tēma ir ļoti labi pazīstama un arī es itin labi atbilstu tā mērķauditorijai. Tomēr apstāklis, kas beidzot mani pārliecināja dot šim seriālam iespēju, bija ļoti netieša rekomendācija - pērnā gada nogalē izlasīju Disrupted un uzzināju, ka grāmatas autors ir rakstījis arī šim seriālam. Un, tā kā es augsti cienu un pat mīlu nesaudzīgu cinismu, šķita - jāapskatās, kas tad īsti ir izslavētais seriāls par Silīcija ieleju. Neplānots bonuss bija tāds, ka aizvadītajā rudenī seriāls noslēdzies, un man galīgi nepatīk skatīties kaut ko tādu, kas vēl ir procesā un kam ir visas iespējas ar laiku pārvērsties par pilnīgu sūdu. Protams, cita lieta, ka sākot skatīties arī jau noslēgušos seriālu, tev nevar būt pārliecības, ka sākot ar trešo sezonu tas nekļūs par bezzobaibu situāciju komēdiju, kur katram varonim ir kāda "firmas frāze" kā: "Tā tas ir uztaisīts!" vai "Ньет!"

Jautājums par to, kādas ir robežas starp personīgo pārliecību, ētikas principiem un biznesa interesēm, ir viens no tiem, par kuriem esmu domājis gana daudz. Vienlaikus Valters Sīlis par šiem jautājumiem noteikti aizdomājas biežāk, ne velti viņš ir konsekventākais politiskā teātra veidotājs Latvijā, un par šo tēmu ir arī "Finlandizācija". Kādam (mani ieskaitot) šajā konkrētajā situācijā labā ziņa ir tāda, ka izrādei pamatā nav Sīļa kopdarbs ar Jāni Balodi, bet gan somu autora Jukas Jokelas luga, kas nozīmē, ka sava vēstījuma radīšanai Sīlim tomēr bija jārēķinās ar "no ārpuses" nākušu tekstu.

Tas, protams, ir paša autora definīcijas jautājums, bet manās acīs Janas Egles grāmata "Svešie" ir romāns un nevis stāstu krājums. Protams, tas ir romāns, kuru veido laikā un telpā ne vienmēr sakļaujošies stāsti, bet, sekojot precedenta principam, ja par romānu sauc Gunas Rozes Sadursmi un Svena Kuzmina Hohmu, tad arī "Svešie" pilnīgi noteikti ir romāns.

Pēdējā pusotra gada laikā esmu itin bieži iegriezies gan Latvijas Valsts vēstures arhīva lasītavā, gan šobrīd kārtējo reizi nestrādājošajā vietnē Raduraksti. Tematika, kuras dēļ tur esmu viesojies, ir bijusi dažāda - mājas vēsturisko projektu meklējumi, dzimtas koka pētījums, bet pēdējā laikā galvenokārt - pirmskara Latvijas futbola neskaidru jautājumu noskaidrošana. Šī procesa ietvaros itin daudz esmu saskāries ar dažādiem sarežģījumiem, kas liecina - visā sistēmā ir ļoti daudz vietas izaugsmei. Aprakstīšu virkni nejēdzību, kuras ir sasāpējušas šī laika gaitā. Vispirms gan atruna - man nav pretenziju pret arhīva darbiniekiem, jo viņi tikai pilda priekšrakstus - problēmas pilnīgi noteikti saskatu no vadības puses, kurai vajadzētu vadīt pārmaiņas, jo ne jau lasītavas darbiniece ņems un pati izlems, ka no rītdienas mēs kaut ko darīsim citādāk. Aprakstīšu saskarsmes ar arhīvu procesu soli pa solim.

Aizvadītais gads man bija teātra apmeklējumiem bagāts, mēģināšu apkopot, kas no redzētā patika vairāk, kas mazāk. Ārpus šī saraksta atstāju etīžu teātra "Nerten" izrādi, kas tika fon Stricka villā šovasar, jo to drīzāk pielīdzinu rokkoncertam, kurā tu dzirdi gan zināmas, gan nezināmas dziesmas, daļa materiāla bija iepriekš redzēta, un un vispār - pietiek jau, ka es mēģinu saprast, kas man patika labāk - "Pūt, vējiņi" vai "Veidenbaums un Veidenbaums", neiejauksim tev vēl etīdes!

Dažas stundas līdz gada beigām, bet man atklājies caurums statistikā - viena neaprakstīta teātra izrāde. Nav variantu - šādi parādi uz Jauno gadu nav atliekami, līdz ar to mēģināšu sastiķēt kopā to, kādi man bija iespaidi par Daugavpils teātra izrādi "Kliedzēji".

Ir noticis kas sen nebijis! Par "Restorānvagonu" un norisēm tajā ir tapis raksts lielākā un daudz prestižākā izdevumā kā mūsējais - ikgadējā almanahā "Paģiru hronika", kas iznāk jau kopš 1963.gada! Ar laipnu "Paģiru hronikas" atļauju pārpublicējam šo rakstu pie mums pilnā apjomā.

Šo grāmatu atradu birojā un tās anotācija uzreiz mani pārliecināja, ka man to vajadzētu izlasīt. Mazliet žēl, ka izrādījās, ka šī grāmata tika jau uzreiz iegādāta biroja bibliotēkai, nevis kāds to tur nogādāja no saviem krājumiem, proti, nav pārliecības, vai ir kāds mūsu ofisā, ar ko varētu salīdzināt iespaidus. Jo, lai vai kā, bet šī ir grāmata, no kuras iespaidu ir ļoti daudz.

Ko es zinu par Svenu Kuzminu? Viņš ir aptuveni 50% no Etīžu teātra Nerten, līdz ar to ir zināms, ka viņš spēj radīt asprātīgus un paradoksiem pilnus tekstus, kuros varoņi varbūt ne vienmēr rīkosies tā, kā diktētu veselais saprāts, toties nekad tev neliks garlaikoties. Viņa literārajai darbībai līdz šim sekojis nebiju, bet lasītais/dzirdētais par viņa debijas romānu "Hohma" lika domāt, ka man to noteikti vajadzētu izlasīt (paldies Ivetai Z, kas padalījās ar savu eksemplāru!). Un kā tad bija?