Rīts Stērlingā sākās ar Marinas skrējienu, kura devās mierīgā Stērlingas piepilsētas izpētē, mazliet apmaldoties gājēju tuneļos zem ceļa un apskatoties, kā skoti mostas no rīta. Tad gan devāmies uz pašu pilsētu.

Nākamais rīts Invernesā sākas ar vidēji dramatisku un ne pārāk patīkamu atklāsmi, kur gan pats biju galvenais vaininieks. Šajā ceļojumā biju saskāries ar vienu izteikti kaitinošu problēmu naktsmāju rezervēšanā. Proti, tā kā Airbnb ārpus lielākajām pilsētām (un Invernesa nav ļoti liela) Skotijā nav sevišķi izplatīts, nācās palikt viesnīcās un parastajos B&B, ko rezervē caur Booking.com. Un Booking'ā, ja tu norādi, ka vēlies istabu 3 cilvēkiem, no kuriem viens ir divgadnieks (vai kaut vai zīdainis), tev standartā piedāvās trīsvietīgu numuru, kuru jau pēc noklusējuma nav sevišķi daudz, turklāt arī to cena ir izteikti dārgāka kā divvietīgajam. Un tu lieliski zini, ka tavs divgadnieks savu atsevišķo gultu neizmantos. Itin daudzviet turklāt trīsvietīgu numuru nav nemaz, un tev vienkārši nebūs variantu, kur nakšņot. Ko šādā situācijā dara "latvietis praktiskais"? Rezervējot istabiņu, viņš bērnu vienkārši nenorāda. Kamēr tev ir darīšana ar lielākām viesnīcām, nevienu tas īsti arī neinteresē - gan jau, ka viņu numuros itin bieži apmetas arī pieaugušie daudz lielākā skaitā kā norādīts un tāds viens divgadnieks neko nemaina. Bet ja tu izmanto Bed&Breakfast, situācija ir gluži citāda. Tikai es par to nebiju iedomājies. Un, kad mēs vācāmies ārā no šīs nakts B&B, vīrs, kuram tas piederēja teica, ka ar šādu taktiku Skotijā ir jāuzmanās, ka tu nepaziņo par bērnu. Viņš pats vēl nekas, bet citur varot sanākt sūdi. Atvainojos viņam, paskaidroju situāciju, bet nešķita, ka viņam būtu ticība, ka mums ir kāda cita motivācija, kā tikai viņu apkāst.

Rītu sākām ar gājienu līdz mašīnai, lai atstātu tajā mantas, bet tad devāmies pastaigā pa pilsētu. Šīs pastaigas centrālais un smagākais elements bija brokastis. Neko ļaunu nedomādami, mēs iegājām iestādē ar nosaukumu The Pancake Place un pasūtījām divas pankūkas ar "jumtiņu", proti, visādiem dekorējumiem. Jau tajā brīdī, kad tās ieradās uz mūsu galda, radās sajūt, ka šī nebija laba izvēle - pankūku pat nemaz nevarēja redzēt, tai pa virsu bija putukrējuma un saldējuma kalns, manā gadījumā vēl ar braunija elementiem. Neatceros, kad pēdējo reizi piedzīvojām tādu cukura festivālu. Mani vēl kaut cik izglāba tas, ka vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, pagarināt stāvvietas laiku, jo atklājās, ka ar mūsu (Latvijas) telefona numuru veikt šo lietu attālināti nav iespējams. Svaigais gaiss bišķi atviegloja organisma pārslodzes sajūtu, bet arī pēc atgriešanās bija skaidrs, ka ne Marina, ne es savas porcijas nepieveiksim. Un turpmākās dažas dienas saldumus vispār negribējās redzēt. Turklāt nevar teikt, ka šis ēdiens bija sevišķi garšīgs, tas bija tikai neveselīgs bez jebkādiem vainu mīkstinošiem apstākļiem.

Atšķirībā no teju visiem pēdējo gadu ceļojumiem, Skotija man kā gala mērķis plānos bija jau sen. Daba, pilis, Edinburga, futbols, vēsture - šādas mirkļbirkas es lietotu, raksturojot savas iepriekšējās emocijas par šo Lielbritānijas daļu. Kā tas sanāca, ka aviobiļetes lidojumam septembrī biju nopircis jau janvāri, pat vairs neatceros, bet tas tikai vēl vairāk pastiprina apziņu, ka šis ceļojums nebija nejaušs un spontāns.

JRT jauno otrā kuras aktieru nule kā pirmizrādi piedzīvojušais veikums "Svaigās asinis" ir izrāde, kas mani ar savu premisu ļoti ieintriģēja, bet nespēja apmierināt manu apetīti pēc tā, ko tā arī īsti nebija solījusi nodrošināt. Mēģināšu izskaidrot, par ko ir izrāde un kā man tajā pietrūka.

Slavenu mūziķu pēcnāves ieraksti ir īpašs stāsts, kura atslēgas vārds lielākoties ir nauda un kurā reti tu atradīsi karjeras lielākās pērles. Ja vien nav gadījies tā, ka mūziķis ir nomiris, būdams jau ļoti tuvu ieraksta noslēgumam, vai pat pēc tā, tikai pirms oficiālas izdošanas, skaidrs, ka tas produkts, kas nonāk tavās rokās, nav gluži tāds, kā to bija iecerējis tā radītājs. Lielākoties pēcnāves albumos nonāk dziesmas, kuras vispār nav bijis paredzēts izdot - paša radītājprāt, neveiksmīgi mēģinājumi, atgriezumi, līdz galam neizstrādāti risinājumi un tā tālāk. Jautājums: vai Leonarda Koena "Paldies par deju" ir izņēmums?

2019.gads pamazām tuvojas savai izskaņai. Lielveikalus jau pāris mēnešus ir pārņēmušas Ziemassvētku noskaņas, dažādi interneta mediji pamazām gatavo klikšķināmus topus kategorijās "gada seksīgākais dupsītis" un "stulbākie Trampa citāti" un arī Vilcieniņu meistarības kārtējā sezona atrodas kaut kur ap savu ekvatoru. Pamazām tuvojas arī katra Restorānvagona praktikanta lielākais murgs - sesija. Dažam tā jau ir kaut kas zināms no iepriekšējiem gadiem, kādam citam pirmā, vēl kādam - pēdējā, un gan jau, ka mūsu vidū ir arī tādi, kuriem tā būs gan pirmā, gan pēdējā reizē!

Vilcieniņu meistarības trešā kārta atnesa dubulto spēli, dalībniekiem sacenšoties Āzijas un Nīderlandes savaldīšanā. Līdzīgi kā iepriekšējā sezonā, arī šogad trešajā kārtā dalībnieki tika sagrupēti pēc vietām kopvērtējumā, labākajiem tiekoties ar labākajiem un pārējiem - ar pārējiem.

Nezinu kā tu, bet es bītlu jauno albumu negaidītu ar nepacietību. Te es, protams, runāju par leģendārās Liverpūles grupas jaunu studijas ierakstu, nevis JRT izrādi. Ne tāpēc, ka es nebūtu fans vai tāpēc, ka neuzticētos biorobotiem, bet gan tālab, ka man nemaz nepatiktu, ka jauni bioroboti sadarbojas ar vecu un sevi izsmēlušu Polu Makartniju. Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Pagaidām man ir grūti pārliecinoši formulēt savas domas par izrādi "Baltais helikopters", jo pieredze liecina, ka tām teātra izrādēm, kurām piemīt pēcgarša, tā mēdz laika gaitā mainīties vēl vismaz mēneša garumā pēc tās noskatīšanas, bet Helikoptera emocijas ir vēl gluži svaigas. Līdz ar to pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika pats vairs galīgi nepiekritīšu šeit rakstītajam, taču arī sākotnējām emocijām noteikti ir sava nozīme.