Māra Šverna uzstāšanās Vinilbārā notika par godu šī ļoti simpātiskā lokāla sešu gadu jubilejai. Vienlaikus pasākums sakrita ar Āgenskalna drogaininga sacensībām, par kurām stāstīšu kādu citu reizi, līdz ar to uz koncerta sākumu paspēt neizdevās, taču vairāk nekā pusi no tā noskatījos gan. Pirmajā koncerta daļā Šverns izpildīja (tā bija teikts informācijā pirms koncerta un vismaz dzirdētā daļa ar to sakrita, lai gan pilnībā, protams, pārbaudīt es to nevarētu) dziesmas no viņa 2019.gada ieraksta ar Madaras Gruntmanes vārdiem "Sinhronais tulkojums". Otrajā daļā tikām skanēja dziesmas no dažādiem laikiem un dažādiem "Baložu pilnu pagalmu" sastāviem (gan jau arī - paša Šverna solo), tai skaitā vairāki "grāvēji" - tādi kā "Vēstules", "Zirgs", "Romāna varonis" un pat "Tava māja" (kas laikam gan raisīja lielāko sajūsmu klausītāju vidū). Jāatzīst, ka mākslinieks bija pārsteidzoši labā vokālā formā un šī būtu tā reize, kad es teiktu - nebija sajūtas, ka šīs dziesmas vajadzētu izpildīt kādam citam, Šverns pats patiešām itin labi ar tām tika galā, normāli izklaidēja publiku, laiku pa laikam pajokoja un vispār sarūpēja ļoti labu pēcpasākumu drogainingam. Turklāt es itin sen nebiju bijis nevienā vietējā mākslinieka koncertā (jāatzīst gan, ka mani interesējošas grupas neuzstājas sevišķi bieži un ja uzstājas - izcili man nederīgos laikos), līdz ar to bija patīkami arī pēc ilgāka laika "iziet tautās". Teicams pasākums, lai ilgs mūžs Švernam un Vinilbāram!

Ejot ārā no teātra pēc "Atnāc mani vēl satikt" noskatīšanās, dzirdēju divas jaunas dāmas pārspriežam iespaidus. "Es biju gaidījusi, ka izrāde būs vairāk par radīšanas procesu. Bet te - viss par vīriešiem, viss par vīriešiem." - "Tā ir, izrādēs par sievietēm vienmēr viss ir tikai par vīriešiem." Tāds, lūk, nesaudzīgs bija prasīgu skatītāju vērtējums par Alvja Hermaņa izrādi, kas veltīta ievērojamām divdesmitā gadsimta latviešu dzejniecēm.

Jautājums par latviešiem un krieviem Latvijā noteikti nav viens no tiem, par kuriem varētu teikt: par šo tēmu nav runāts pietiekami daudz, šo problēmu visi izliekas neredzam. Līdz ar to Kvadrifrona izrāde "LV vs RU" nav sabiedriski nozīmīga tikai tāpēc, ka tā skar šo būtisko tēmu. Būtiski ir - vai izrāde par šo tēmu var pateikt kaut ko tādu, kam būtu kāda pievienotā vērtība? To devos noskaidrot uz kādreizējo Cirka ēku.

Progress ir acīmredzams - nu jau esam noskatījušies otro Silīcija ielejas sēriju un pienācis laiks raksturot, ko tad tajā esam saskatījuši. Būtiskākais, ko uzreiz uzsvēršu - vismaz pirmo divu sezonu garumā seriāla kvalitāte nešķiet kritusies. Iesaistījušies jauni eksotiski personāži, kuru vidū noteikti jāizceļ teicamais investors Rass Henamans, cilvēks, kurš "ielika radio Internetā". Interesanti, ka diezgan skaidri varēja just ietekmi, ka seriāla scenāristu komandai bija pievienojies grāmatas Disrupted autors Dens Laionss - teksti par to, ka kompānijām galvenais ir izaugsme un vienalga, vai tās kaut ko pelna, bet pat labāk, ne nepelna vispār, ļoti sasaucas ar to, ko viņš rakstījis savā grāmatā.

Beidzot plauktā atradu manām franču valodas prasmēm piemērotu grāmatu - Alfonsa Dodē pirmais publicētais darbs, kura nosaukums latviski varētu tikt pārtulkots kā "Mazais" manās rokās nonāca saīsinātā versijā, turklāt vēl ar komentāriem vācu valodā, un tās grāmatas daļas, kas izvilkumā nav iekļautas, ir pārstāstītas vāciski. Diezgan praktisks risinājums, turklāt arī vācu valodas uzturēšanai līmenī noderīgs. Protams, to nevar nosaukt par gluži korektu Dodē grāmatas izlasīšanu franču valodā, bet vienlaikus - ja salīdzina šo ar dažām citām franciskām grāmatām, kur es ļoti peldēju teksta uztveres ziņā, varbūt pat šis nav visblēdīgākais variants.

Pagājušajā sestdienā notika laikraksta "Restorānvagons" valdes sēde, kurā dienas kārtībā bija viens būtisks jautājums - jaunā galvenā redaktora vēlēšanas. "Restorānvagona" galvenā redaktora amats varbūt nav gluži tik vilinošs kā Latvijas Basketbola savienības prezidenta postenis vai pat Latvijas futbola izlases galvenā trenera amats, tomēr vismaz kaut kādu pačotu arī tas dod. Līdzšinējais galvenais redaktors Eižens Paksis janvāra sākumā bija paziņojis, ka viņš vēlētos vairāk pievērsties studijām un beidzot ar ceturto piegājienu piebeigt Kultūras akadēmijas otro kursu, tāpēc soctīklos tika izziņots konkurss uz Pakša iesildīto krēslu.

Jaunais gads, kurš atnesa vai neatnesa arī jaunu desmitgadi, Vilcieniņu meistarībā ieradās ar nebijušu risinājumu - pāru Āzijas spēli, tradicionāliem pretiniekiem reizēm spēlējot pāros. Turklāt, lai būtu spraigāk, "sapāroti" tika pretpolu spēlētāji, proti, pirmā vieta spēlēja pārī ar divpadsmito, bet sestā - ar septīto. Tiesa, šādā režīmā tika spēlēta tikai viena no divām spēlēm, otru kārtas maču aizvadot Ziemeļvalstīs.

Pirmās soctīklos parādījušās atsauksmes par Ingas Tropas debiju režijā uz JRT skatuves bija tik iznīcinošas, ka sāku jau nožēlot biļešu iegādāšanos uz šo trīsarpus stundas garo iestudējumu. Kā teikt, zināms taču, ka saprātīgi cilvēki vispirms sagaida dažas profesionāļu recenzijas un, ja tās neapgalvo, ka izrāde ir lielāks fiasko kā "Revidents" Nacionālajā teātrī, tikai tad iesaistās spraigajā cīņā par JRT biļetēm. Tālab uz teātri gāju ar diezgan smagu prātu un gatavību tur aizvadīt bezcerīgu vakaru. Tagad, pēc izrādes noskatīšanās, varu teikt, ka visticamākais tiem cilvēkiem, kuriem šī izrāde nepatika, labāk vajadzēja veikt mājasdarbu un savlaicīgi saprast, ka tā nav viņiem paredzēta izrāde.

Starptautisks dižpārdoklis ar vairāk nekā 1.6 miljoniem pārdotu grāmatas eksemplāru Braiena Treisija "Apēd šo vardi! 21 lielisks veids, kā beigt prokrastinēt un padarīt vairāk īsākā laikā" ir tieši tāda grāmata, kādu var sagaidīt, izlasot tās nosaukumu vien. Īsti nezinu, kas mani motivēja to vispār lasīt, jo viss šajā grāmatā tā vien kliedza: "Es tev iemācīšu vienīgo patiesību, kas strādā 100% cilvēku un dod 500% uzlabojumu peļņā un privātajā dzīvē" vai kaut ko tamlīdzīgu. Un zināms, ka lielākoties šāda pieeja man šķiet totāli garām.

Pirms mazliet vairāk nekā gada Penguin Cafē pirmo reizi uzstājās Cēsīs. Toreiz koncertā biju, tas man ļoti patika un apraksta nobeigumā apgalvoju: "Ļoti labs koncerts, ja būs iespēja uz kādu viņu uzstāšanos aizgādāt arī Marinu, tas noteikti tiks darīts." Pērn rudenī tika izziņots, ka 2020.gada janvārī Pingvīnu kafejnīca atkal piestās Vidzemes koncertzālē, un tad nu bija jātur solījums un jābrauc atkal.