Kazhes pierakstu burtnīca

Šis būs mans personīgais stāsts par NVB2019, pretstatā jau uzrakstītajam publiskajam stāstam, kurā tika pabeigts kāds ļoti sen iesākts darbiņš.

Līdzīgi kā pērn, arī šogad augusta pēdējā nedēļas nogalē organizēju Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu. Mazliet bija piekoriģēts pasākuma formāts, atsakoties no stingrās prasības, ka jābrauc kāds no 1938. gada maršrutiem, papildinot to ar iespēju vienkārši veikt vismaz 50 kilometru distanci (apļveida vai vienvirziena, kā nu dalībnieks pats vēlās). Kaut kā diezgan pašvaki pašam gāja ar pasākuma reklamēšanu, līdz ar to līdz pat pēdējam brīdim šķita, ka dalībnieku skaits būs būtiski mazāks kā pērn, taču beigās, šķiet, vismaz 50 dalībnieki kādu distanci veica, kas nebūt nav peļams rezultāts.

Šo grāmatu paņēmu līdzi vilcienā no Rīgas uz Liepāju, gandrīz visu to vilcienā arī izlasīju, "piebeidzu" grāmatu jau naktsmītes vietā Liepājā un turpat to arī atstāju, kā arī biju iecerējis. Nepatīkami droši vien būtu, ja pēkšņi izrādītos, ka šī grāmata mani būtu absolūti sajūsminājusi un man rastos vēlēšanās to paturēt. Kāpēc tā būtu problēma? Tālab, ka no Liepājas uz Rīgu devos ar velosipēdu, līdzi man bija tikai divarpuslitrīga mini mugursoma, kurā grāmata nemaz fiziski nevarētu ietilpt. Taču izrādījās, ka satraukumam nebija pamata - šis biogrāfiskais darbs par Alfrēda Nobela dzīvi un darbiem galīgi man neradīja sajūtu, ka es bez tā savā grāmatplauktā nevarētu turpināt dzīvot.

Vairākas reizes biju ļoti tuvu tam, lai no šīs grāmatas, pat nesākot to lasīt, atbrīvotos - kaut kā galīgi mani nepārliecināja ne tās vāciņš, ne arī nosaukums. Arī pirms pāris nedēļām faktiski biju to jau nolicis kaudzītē ar grāmātām, kuras man nevajadzēs, tomēr pēdējā brīdī iegūglēju, kas tā tāda - Korija ten Būma un rezultātā visai drīz sāku šo grāmatu lasīt.

Diezgan šokējoši, bet tā rādās, ka es līdz šim nebiju pilnā garumā izlasījis nevienu Džeinas Ostinas grāmatu. Ok, varbūt tas nav gluži šokējoši, tomēr savulaik diezgan intensīvi lasīju visādus Penguin Classics izdevumus un tajos Ostina bija plaši pārstāvēta. Nortengeras abatija bija pirmais Ostinas romāns, kas tika sagatavots izdošanai, taču reāli dienasgaismu tas ieraudzīja tikai pēc autores nāves.

Alfonsa Dodē vārds man līdz šim bijis pilnīgi svešs, taču šobrīd izskatās, ka sanāks ar to iepazīties drusku labāk, jo atklājās, ka manā rīcībā esošajā franču valodu klāstā viņš ir pārstāvēts itin vērienīgi. Dodē popularitāti atnesa tieši šī konkrētā grāmata - "Vēstules no manām dzirnavām", kas viņu padarīja slavenu visā Francijā. Ekspertuprāt, tieši agrīnie darbi arī ir spožākie autora karjerā, bet par to man pagaidām pāragri spriest, jo neko citu jau lasījis neesmu.

Savus subjektīvos izteikumus par Rammstein koncertu Lucavsalā man ir jāsāk ar atrunām un paskaidrojumiem, kas lielā mērā noteiks turpmākā teksta toni. Pirmkārt, es neesmu sevišķs Rammstein fans. Protams, es zinu visas (daudzās) viņu populārās dziesmas un pirms koncerta pat biju paklausījies jaunāko albumu (un viņu dziesmu specifika ir tāda, ja esi piedziedājumu dzirdējis vienu reizi, tu to atcerēsies vēl pietiekami ilgi), taču viņi galīgi nav manā "A sarakstā" ar izpildītājiem, kuru uzstāšanos noteikti gribu redzēt. Taču tas vēl nav nekas kritisks - man ir gadījies būt tādos koncertos, kur iepriekš par māksliniekiem esmu bijis pagalam skeptisks, bet viņu dzīvā uzstāšanās bija satriecoši laba (pirmie, kas nāk prātā ir Foo Fighters un Damian Rice). Bet bija vēl otra problēma - šovs man vienmēr ir sekundārs, daudz vairāk es novērtēju sajūtu, ka uz skatuves notiekošais ir "pa īstam" - ka mākslinieks izpildījumā ieliek sevi visu, ka šis nav tikai viens no piecdesmit koncertiem tūrē, bet vakars, kas izmainīs tavu dzīvi. Tieši to man sniedza jau piesauktie Grols (ar kompāniju) un Raiss, kā arī (īpaši) Niks Keivs. Un tā nav Rammstein stiprā puse. Līdz ar to es saprotu - pats vainīgs - gāju uz pasākumu, kam galīgi neesmu mērķauditorija.

Turpinu lasīt grāmatas, pirms izlemt - saglabāt tās vai atbrīvoties no tām. Ruslana Kirejeva vārds man galīgi nebija zināms un ar padomju literatūru vienmēr esmu diezgan piesardzīgs (vai uz to maz ir vērts tērēt laiku), bet grāmatas anotācija šķita pietiekami saistoša, lai vismaz dot iespēju autoram varētu. Gala rezultātā gan jāatzīst, ka īsti neesmu pārliecināts, kā tad īsti ir - ir šī grāmata tā vērta vai nav. Un šaubu gadījumā šajās situācijās tagad pieņemu lēmumu, ka nav. Bet - vispirms mazliet vairāk par grāmatu un tās autoru.

Šī izrāde bija viens no diviem projektiem, ar ko apvienība Kvadrifrons piedalījās Valmieras Vasaras teātra festivālā. Kuluāros dzirdēju baumas, ka ar festivālu un/vai teātri tuvu saistītas personas esot apgalvojušas, ka "Mūžīgā izlaušanās" esot labākais, kas šajā festivālā skatāms. Mani gan šīs runas nekādi neietekmēja, jo biļetes uz izrādi bija iegādātas jau savlaicīgi (Marinai - sestdien 12:00, man - svētdien 11:00), un arī par to, kas tieši būs izrādē skatāms, nemaz tik ļoti nebiju interesējies.

Aizbraucām uz Valmieras Vasaras teātra festivālu mazliet apskatīties, kādas izrādes piedāvā mūsdienu jauniešu auditorijai. Pagaidām vēl neesam tajā kategorijā, lai skatītos pirmsskolas vecuma bērniem paredzētas izrādes, tāpēc izvēlējāmies materiālu ar lielāku minimālo ieteicamo vecumu, un pirmā (no divām) izrādēm, ko te man bija lemts redzēt, bija "Nelabā roka", kuras anotācija beidzās ar "Ieteicamā auditorija: 16+ Izrādē tiek lietota necenzēta un seksuāla rakstura leksika." Jūtos pietiekami daudz necenzētas leksikas savā dzīvē dzirdējis, tālab gāju vien skatīties, cik rupji tad īsti būs.