Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms pāris nedēļām, viesojoties JUUK debijas albuma ieskandināšanas koncertā un juzdamies vīlies par tur gūtajiem iespaidiem, paudu cerību, ka ierakstā man viņu dziesmas šķitīs daudz tīkamākas nekā koncerta apstākļos, tālab arī turpat uz vietas disku iegādājos un daudzkārt to noklausoties gan darbā, gan mājās, gan mašīnā, esmu pārliecinājies - "Indulgenču tirgotāji" nudien ir jāklausās konservētā veidā.

Uzreiz brīdinu, ka šis apraksts būs ļoti kritisks, dramatiski subjektīvs un visticamākais - kaitinoši haotisks. Tik daudzas dažādas lietas šajā Anšlava Eglīša romānā man šķita garām, aplam un nepareizas, ka būs grūti kaut nedaudz saglabāt neitrāla komentētāja vaibstus. Tiesa, kāda vella pēc lai es satrauktos par neitrālumu un objektivitāti?

Būtu pārspīlēti teikt, ka man būtu daudz gadījies saskarties ar Heinriha Heines daiļradi. Nez kādēļ man šķita, ka viņš būtu autors vai nu dzejolim par cimdu (Šillers) vai Meža ķēniņam (Gēte), līdz ar to šķiet, ka pat bērnībā neko no Heines neesmu mācījies. Un arī tagad tuvošanos šim autoram sāku caur viņa prozu. Ja arī pret dzeju varbūt neesmu vairs tik skeptisks kā agrāk, tad gluži uz Tu mēs tāpat vēl neesam.

Interese braukt uz Kartupeļpalmu man bija arī pērn, bet toreiz attiecīgajā nedēļas nogalē, šķiet, bija viens no daudzajiem vasaras rogainingiem, un festivāls izpalika. Šogad patiesībā dalībnieku sastāvs bija mazāk skanīgs, bet vienlaikus bija tur arī vairākas grupas, kuras patiešām gribēju redzēt - tādas, ar kurām iepriekš mani ceļi nebija krustojušies un tādas, kuras pēdējo reizi bija skatītas sen. Biļeti nopirku jau diezgan savlaicīgi un gandrīz līdz pēdējam brīdim biju domājis, ka braukšu turp, Instrumentu vārdiem izsakoties, pilnīgi viens, tomēr realitātē sanāca tā, ka kompānija bija un pat itin paprāva, kas noteikti festivāla apmeklējumu darīja jautrāku.

Eh, kāda vilšanās! Šī grāmata sākās tik cerīgi, bet ar katru nākamo nodaļu mana sajūsma noplaka, to pamazām aizstājot sašutumam par to, ka ironijas un cinisma vietā pēkšņi parādās salkans patriotisms un Dzimtenes diženuma apzināšanās. Taču nesteigsimies pa priekšu tarantasam, bet iepazīsim Ivanu Vasiļeviču un Vasīliju Ivanoviču tā, kā to autors iecerējis.

Esmu pat mazliet pārsteigs, ka Žozefs Meri ir pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu ieraksts latviskajā Wikipedia - lielākoties vecāku grāmatplauktos uzeju ļoti mazzināmus darbus franču valodā, bet šis autors līdz mūsdienām savu slavu ir saglabājis, pateicoties libretam Verdi operai "Dons Karloss", tāpat (tas gan droši vien ir mazāk ievērojami) viņš ir bijis redaktors pasaulē pirmajam šaha žurnālam. Manās rokās nonākušais izdevums ir itin tuvs oriģinālam - sākotnēji "Austrumu naktis" klajā nāca 1854. gadā, bet es lasīju 1859. gada izdevumu (cik labi, ka francūžiem nebija gotiskās drukas un/vai ortogrāfijas īpatnību kā vecākiem tekstiem vācu un krievu valodās!).

Tas varētu šķist biedējoši - grupa JUUK pastāv jau kādu laiku, tajā piedalās Edgars Šubrovskis, un tikai grupas albuma izdošanas dienā es pirmo reizi redzēju to uzstājamies dzīvajā. Protams, es neesmu sekojis Šubrovska daiļradei kopš tās pirmsākumiem, jo kādreiz biju tam pārāk jauns, taču esmu gan bijis vairākos "Hospitāļu ielas" koncertos, gan vairākos desmitos "Mantas" koncertu, dažas reizes redzējis Šubrovski spēlējam solo, apmeklējis itin daudz "Gaujarta" uzstāšanās, ne reizi vien redzējis Buržuāziskās filozofijas marasmu (ieskaitot tumsai veltīto pasākumu), arī Šubrovska un Sniedzes Prauliņas uzstāšanās divatā, redzējis viņu spēlējam divatā ar Oskaru Jansonu (un bijis Jansona albuma prezentācijas koncertā, kur arī Šubrovskis spēlēja), proti, droši varu teikt, ka E.Š. ir manis visvairāk dzīvajā skatītais mūziķis. Taču, pat to iepriekš neredzot, JUUK mani neuzrunāja, un uz grupas koncertu - albuma prezentāciju - gāju bez sevišķi augstām cerībām. Šādās situācijās es vai nu piedzīvoju patīkamu pārsteigumu, vai arī nē.

Nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka līdz šai nedēļai nekad nebiju klausījies Cake - no viņu krājuma neko vairāk par "Short Skirt / Long Jacket" nekad nebiju dzirdējis, taču šī grupa ir stilistiski tik piemērota manai gaumei, ka man noteikti būtu pieklājies viņus iepazīt daudz senāk. Grupas odziņa ir tās vokālista un līdera Džona Makrī pieeja dziedāšanai - ļoti atsvešināta, praktiski bez jebkādām emocijām, ar noslieci dīvaini lauzt vārdus, vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka tas, ko viņš dzied, ir pilnīga tufta.

Paputējusi noslēgta vientuļa muiža kaut kur Anglijas laukos, kur notiek dīvaina ballīte. Mīklaina slepkavība, kas pasniegta kā pašnāvība. Absolūta neskaidrība par to, kas ir vainīgais, kāda ir iespējamā motivācija un kā tas ir izdarīts. Daudz potenciālu aizdomās turamo, kur teju vai katrs nestāsta to, kas viņam aiz ādas. Izklausās pēc tradicionāla detektīvstāsta, vai ne? Ka tik ne tā!

Seriālu par Černobiļu mēs skatījāmies ļoti nesteidzīgi, kā jau vispār pēdējā laikā skatāmies visu. Nav pat tā, ka nebūtu laika kino, bet lielākoties tam nav ļoti augstas prioritātes. Vienlaikus šis mini seriāls bija tāds, ka to ļoti gribējās prioritizēt jau pēc pirmās sērijas noskatīšanas. Kā lai arī nebūtu, beidzot visas piecas sērijas esam noskatījušies, un varu dalīties savos iespaidos.